Vai savā klubā arī trenējies un audzē muskuļu masu?
Brīvo laiku darbā nepavadu. Izvēlos citu sporta klubu, lai ir apstākļu maiņa. Mana stihija ir mežs, tāpēc skrienu, braucu ar riteni. Biķerniekos braucu ar skrituļslidām, rollerslēpēm. Ziemā reizi nedēļā cenšos izbraukt ārpus Rīgas, kur nav ielu trokšņa.
Pēc kāda ēdiena jūties spirgts?
Šobrīd atsakos no cūkgaļas. Organisms vienkārši to neprasa. Desas un kūpinājumus arī vairs neēdu, jo zinu, ka tas ir neveselīgi. Ļoti garšo zivis. Jau kopš bērnības neēdu treknus ēdienus. Savulaik skolas internātā bija jāēd zupa, kurā bija trekni gabali, bet man organisms neņēma tādus pretim. Meta ārā.
Es labi jūtos pie astoņdesmit kilogramiem. Man ir svarīgi zināt mēru ēšanā. Vairākumā gadījumu tomēr pāršauju pāri, jo ar acīm gribas vairāk apēst. Vēlāk - johaidī! - ir smagi. Tāpēc krogā ir labi, ja iedod «starteri», bet pēc kāda laika atnes nākamo ēdienu.
Esi bijis profesionālā sportā, vai tagad sportot ir citādi?
Tas bija darbs, kur man bija jāsasniedz konkrēts mērķis. Tagad tā nav, sportoju nepiespiesti, bez atbildības izjūtas pret darba devēju. Vienīgais darba devējs sev esmu es pats. Agrāk nepatika skriešana. Taču Īrijā nebija rolleru, organisms un kājas pierada strādāt citā režīmā, tādēļ skriet kļuva vieglāk. Tagad skriešana sniedz gandarījumu, ir ērtākais sporta veids. Uzvelc botas un skrien pa trotuāru vai kaut kur citur.
Tagad zinu vairāk vingrinājumu, kuri saudzē muguru. Esmu pilnībā izslēdzis pietupienus zem 90 grādu leņķa. Savā vecumā vairs tos neizpildu, jo ir krustenisko saišu trauma. Zinu arī, kā pareizi jāveic presīte. To visu vajadzēja jau zināt toreiz, kad biju profesionālajā sportā, bet padomju sporta sistēma bija tāda, kāda bija.
Vai rītu sāc ar iesildošu skrējienu?
Nē, izveļos no gultas uz paklāja un sāku stiepties. Gluži kā kaķis notirinu kājas. Dzīvnieks taču no rīta neskrien vispirms ēst, bet izstiepjas. Tad jūtos enerģisks, kauliņus vietā salicis, čakras atvēris. Nosvērts un atklāts visai dienai.
Kas paceļ spārnos?
Man ir nepieciešama iemīlēšanās sajūta. Svarīgas ir divu cilvēku attiecības. Arī klubā pēc sašļukuma pakāpes sievietēs redzu, ka kaut kas nav kārtībā ar cilvēciskām attiecībām. Nav nemaz jājautā, kas par lietu. Acīs tukšums, nespīd. Dzīvei nekas neliek sasparoties. Man omu uzlabo, protams, arī labas grāmatas.
Runā, ka bērnunams atstāj rētas dvēselē.
Man bērnunamā ir bijuši labi posmi un slikti. Bija laiks, kad es sarku, kad iekšā palika karsts, ja kāds jautāja par vecākiem. Tajā brīdī nezināju, kas man jāatbild. Noslēdzos sevī. Bet diezgan ātri sapratu - lai gan man nav vecāku, dzīve tomēr ir skaista. Pārstāju kaunēties par to, ka man nav vecāku, jo ne es vienīgais tāds un neko neesmu zaudējis.
Ja saslimsti, vai lieto zāles?
Sākumā pūlos pats ārstēties. Vienu dienu lauza kaulus, sāpēja galva, spieda acis no orbītām ārā, ķiplokus sastūķēju ģīmī, kurus gan tāpat ēdu regulāri, multivitamīnus. Sadzēros karstu ābolu sulu ar viskiju un citronu - palīdzēja. Domāju, ka palīdzēja arī upeņu ievārījums. Tas man garšo kopš bērnības. Savulaik apzagām skolas virtuvi. Mums bija cukura deficīts - kur redzējām ko saldu, ēdām. Toreiz upeņu ievārījumam cukuru vēl klāt bērām.
Agrāk regulāri gāju pirtī un nekad neslimoju. Ja kādreiz iesnas parādījās, tad vieglā formā noturējās trīs dienas un pazuda. Tagad peros neregulāri, slimības man parādās vasarās un ilgst pat līdz trim nedēļām.
Pētījumi rāda, ka kafija nav laba veselībai. Vai to lieto?
Esmu atteicies. Agrāk darba specifikas dēļ gribēju būt frišs. Kafiju dzēru, lai dabūtu augšā tonusu pirms katra klienta. Pēc laiciņa jutu - kafiju dzeru vai nedzeru -, nekas nemainās. Kā biju saguris, tā arī tāds paliku. Kad kļuvu saimnieks pats savam klubam, nevienam nebija jāatskaitās, cik svaigs esmu, un no kafijas atteicos. Tagad jūtos labi. Enerģija ir pastāvīgā līmenī, ja nokrītas, tad dzeru tējas.
Kaitīgie ieradumi ir?
Brīvdienās mēdzu uzpīpēt. Pagājušo rudeni vienā ballītē uzpīpēju. No cigaretēm aizsita elpu. Bija grūti elpot visu nakti. Braucu uz Mežaparku skriet, tikai pēc 40 minūtēm atrāva elpu vaļā. Dažreiz man uznāk vēlme uzpīpēt, uzvelku pāris dūmu, bet neaizraujos. Esmu no tiem, kuri no cigaretēm reibst.
Vai cilvēki uz ielas atpazīst?
Dažreiz. Tad nāk klāt un prasa, kāpēc toreiz netrāpīju šaujot. Sākumā likās - johaidī! -, atkal jautājumi, tagad izbaudu procesu un izrunājos. Pats sajūtos labi, jo neizraisīju negāciju, cilvēku atšujot.
Šķiet katram sportistam savulaik ir bijušas kādas māņticības veiksmei. Vai tev kāda saglabājusies?
Vairs nav. Agrāk piedomāju, uz mačiem sporta apakšveļu vilku uz otru pusi vai neskuvos. Sāku domāt, nenoskuvies, sporta apakšveļa uz otru pusi, bet nostartēju tik un tā slikti. Ejiet bekot, tā ir tikai aizbildināšanās! Veiksme ir atkarīga no ieguldītā darba, tādēļ nevar būt, ka nepaveicās.