Ar vienu kāju Rīgā
Nupat, lai uzstātos ar lekciju Nabaklab Hardija Lediņa dzimšanas dienas pasākumā, Troickis bija ieradies Rīgā, ar kuru viņam izveidojušās ciešas saites kopš astoņdesmitajiem gadiem, savu tā laika darbību Troickis šodien raksturo kā visai paradoksālu - viņš dzīvoja Maskavā, bet strādāja Rīgā. «Maskavā man vispār nebija darba, un es biju melnajos sarakstos. Es biju tāds kultūras disidents - rokmūzika tika pilnībā aizliegta Krievijā apmēram no 1983. līdz 1985. gadam, un mani kā vienīgo roka žurnālistu valstī arī aizliedza. Galīgi nebija naudas, toties man bija vesels raidījums Rīgā - Latvijas Televīzijā -, kura nosaukums bija Videoritmi. Bijām trīs vadītāji - nu jau nelaiķis Juris Podnieks, Jānis Šipkēvics, paldies Dievam, dzīvs un vesels, pazīstamā grupas Instrumenti mūziķa tēvs, un trešais biju es,» atceras Troickis, kad saulainā pusdienlaikā esam apsēdušies parkā, kur no Operas puses skan attiecīga mūzika. Jaudīgu skaļruņu atskaņotās ārijas viņam netraucē turpināt paust savas domas un atcerēties astoņdesmitos gadus, kad viņš iepazinies arī ar Hardiju Lediņu - pateicoties grupai Dzeltenie pastnieki, ar kuriem bijis tuvos draugos un kuru mūzika viņam vienmēr ļoti patikusi. Troickis savulaik esot pārdevis Dzeltenajiem pastniekiem ierakstu pulti, ar ko tapuši visi viņu albumi. «Mūsu iepazīšanās ar Hardiju bija kaut kādā saistībā ar mūziku, un pēc tam astoņdesmito gadu otrajā pusē esam sadarbojušies, kad Rīgā notika Mākslas dienas, kurās esmu aktīvi piedalījies, - reiz pat tur esmu uzstājies kopā ar Sergeju Kurjohinu un Borisu Grebenščikovu.»
Hardija Lediņa fenomens
Troickis saka, ka Krievijā analogu tam, ko darīja Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca, neesot bijis. Viss, kas elektroniskajā mūzikā tolaik noticis, bijis ar noslieci uz komerciālo klubu mūziku - disko vai Tangerine Dream līdzīgu progresīvo roku.
«Tas, ko darīja Hardijs, bija unikāli mūsu valstij, jo tā mūzika, kas viņam patika un ko viņš pats ierakstīja, daudzējādā ziņā gāja laikam pa priekšu. No vienas puses, tas bija tas, ko sauc par DIY (do it yourself - dari to pats) jeb lo-fi, - tā bija ļoti amatieriska mūzika, un šai ziņā Hardijs bija malacis - atšķirībā no vairākuma tā laika mūziķu viņš vairāk vērības piegrieza mūzikas saturiskajam, konceptuālajam raksturam, nevis tam, kādā kvalitātē un ar kādiem instrumentiem tā tika ierakstīta. Domāju, ka uz viņu spēcīgu ietekmi savulaik atstājusi Lorija Andersone - minimālistiska elektronika ar dziļu, absurda humora pilnu literāru pamatu Daniila Harmsa garā. Kaut latviešu valodu nesaprotu, es ar baudu vienmēr esmu to klausījies.»
Jautāts, vai šī brīža interesei par Hardija Lediņa daiļradi un personību ir tikai nostalģisks raksturs, jo astoņdesmitajos gados viņš daudziem bija gandrīz vienīgais alternatīva ceļa atklājējs mūzikā, vai tas ir interesanti arī no šodienas viedokļa, un tajā ko saistošu var atrast arī jaunāka paaudze, Troickis izmanto arī iespēju visai skarbi izteikties par mūsdienu cilvēku vājībām: «Domāju, tas vēstījums, ko Hardijs atstājis savā mūzikā, proti, ka svarīgāks ir tas, kas notiek tavā galvā, nevis tas, kā tas viss tiek izpildīts, ir ļoti nozīmīgs gan mūsdienu jaunatnei, gan jebkuram citam. Man ir ļoti grūti ielīst mūsdienu jauno cilvēku galvās, bet viņi ļoti principiāli atšķiras no tā, kādi bijām mēs. Tagadējā aizraušanās ar elektroniku - gadžetiem un internetu - man liek aizdomāties, ka šis ir jau pavisam cits cilvēku tips jeb rase - kaut kādi homo electronicus vai homo gadgetus. Jebkurā gadījumā nostalģija pēc astoņdesmitajiem gadiem ir, jo tas bija ļoti dinamisks laiks. Tas bija piedzīvojumu un lielu pārmaiņu laiks. Tas bija reāla, nevis tāda joku andergraunda laiks kā tagad. Tas bija laiks, kad par mūziku varēja ja ne gluži cietumā nokļūt, tad no darba izlidot gan. Un tādi notikumi, manuprāt, arī Latvijā ir bijuši,» saka Troickis, un es precizēju, ka bija gan, - nesen aizsaulē aizgājušais Latvijas underground mūziķis Andris Černovs (grupas Tilts, Tat Twam) tika aizturēts un pazaudēja savu darbu ķīmijas laboratorijā pēc tam, kad bija sarīkojis pirmo neformālo rokfestivālu Iecavā, lauku mājās pie viņa toreizējās sievas NSRD dalībnieces Ingunas Černovas (tagad - Rubene), kura šobrīd aktīvi iesaistās arī Hardija Lediņa gada muzikālajās aktivitātēs ar jaunizveidoto grupu Nebijušā restauratori.
Metāls beidzās ar Black Sabbath
Runājot par Padomju Latvijas, ko Krievijā uzskatīja teju vai par Rietumiem, mūzikas ietekmi uz visā lielajā Padomju Savienībā notiekošo, Troickis apstājas pie visplašāk pazīstamiem. «Raimonds Pauls ir brīnišķīgs komponists - uz citu fona vienkārši gigants, kurš uzrakstījis milzīgu daudzumu lielisku pasaules klases šlāgeru, kuri varētu būt vismaz Eirovīzijas līmeņa hiti Vācijā, Skandināvijā un jebkur citur, - Paulam vienkārši mazliet nav paveicies, ka viņš ir pārāk agri piedzimis. Bet vēl vairāk plašu nekā Raimonds Pauls Krievijā ir pārdevis Zodiaks - viņi bija fenomenāli veiksmīgi, pat par spīti tam, ka neuzstājās ar abu plašu programmu dzīvajā un arī televīzijā netika rādīti. Neviens pat īsti nezināja, kas viņi tādi ir un kā izskatās, kaut visi zināja, ka Zodiaks ir padomju grupa no Latvijas. Bija reti izņēmumi, kad kāds cits no Latvijas paspīdēja Krievijā, - piemēram, Zigmars Liepiņš ar Dumaj, dumaj, dumaj, dumaj (domā, domā, domā, domā… - no krievu val.), tomēr latviešu roks Krievijā tikpat kā nebija pazīstams. Bija Līvi, kas spēlēja diezgan garlaicīgu hārdroku, - man viņi nemaz nepatika, un Krievijā neviens viņus nezināja,» saka Troickis. Lekcijā Nabaklab viņš par smagā roka attīstību, atbildot uz kāda klausītāja jautājumu, izteicās vēl tiešāk. Proti, heavy metal sākās un beidzās ar Black Sabbath. Savukārt hārdroks - ar Led Zeppelin, un turpmāk šie žanri nav attīstījušies.
Tomēr atrodas, ko ieteikt
Savā lekcijā Viļņā un intervijā Jegoram Jerohomovičam Es esmu noguris no ironijas pirms pusotra gada Troickis runāja lielākoties par situāciju Krievijā un par mūziku tikai aktuālu sociālpolitisko notikumu kontekstā. Jautāts, kādu jaunu krievu mūziku viņš iesaka paklausīties, Troickis toreiz neatbildēja neko. Kaut no mūsdienu krievu mūzikas viņam nepatīkot gandrīz nekas, šoreiz kritiķis tomēr piemin divus albumus, kuri pēdējā laikā ļoti patikuši, jo jaunu mūziku viņš ar interesi joprojām klausās daudz, gatavojoties trim saviem Maskavā, Sanktpēterburgā un Tallinā, kur šobrīd lielākoties uzturas, veidotajiem muzikālajiem radioraidījumiem par aktualitātēm mūzikā, kuros tikai neliels procents uzmanības tiek atstāts nostalģijai. Viens no šiem Artemija ieteiktajiem krievu albumiem ir Borisa Grebenščikova jaunākais solo veikums Soļ/Sāls par pretkara tēmu, otrs - kādreiz pazīstamās, pat skandalozās hiphopa grupas Maļčišņik dalībnieka soloprojekta Deļfin albums Andrej - pa pusei postroks, pa pusei hiphops. «Arī mūsdienās top gana daudz interesantas mūzikas, bet diemžēl tai vairs nav tādas nozīmes un ietekmes, kāda bija sešdesmitajos, septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Tas ir bēdīgi, protams, bet tur nu neko nevar darīt.»