Ar Ievu (26) tiekos vēsā rudens ceturtdienas pievakarē siltā kafejnīcā. Viņa atnāk nosalušām rokām, cimdus esot atstājusi mājās, tāpēc visu sarunas laiku silda rokas, turot karsto tējas krūzi. «Kāpēc tu toreiz tā smējies?» jautāju. Ieva sāk stāstīt.
Aizdomas
«Esmu vecākā meita, augu kopā ar divām māsām,» Ieva iesāk sarunu. «Biju tā prātīgākā. Man padevās nogludināt asumus ģimenes nesaskaņās. Manī ieklausījās, kaut biju vienpatne un mīļas attiecības ne ar vienu neveidoju. Kopš mazām dienām bija sajūta, ka ģimenei īsti nepiederu vai arī tajā vienkārši neiederos. Nejutu ģimenes siltumu, kaut arī tētis un mamma labi pret mani izturējās.»
«Vecāki bieži ar radiem runāja krieviski, cerot, ka nesapratīšu. Dažreiz dzirdēju - viņa viņam tik ļoti līdzīga! Vai viņš par viņu nemaz neliekas zinis? Nē! - bija atbilde. Vai arī cita saruna - skatos uz Ievu un redzu - izspļauts tēvs!» Mācoties pamatskolā gadījās, ka bērni, ar kuriem Ieva tikās diendienā, šad tad izmeta: «Tas taču nav tavs īstais tēvs!» Ievā radās pārliecība, ka tēvs, kurš viņu audzina un mīl, nav viņas bioloģiskais tēvs. «Manī ar katru dienu auga lepnums - esmu savādāka nekā citi. Man ir īpašāks liktenis. Dzīvoju fantāzijās par to, kas esmu vai varētu būt, aizmirstot un nedomājot par savu ģimeni, kas mani audzina.»
Pierādījumi
Ieva sāka meklēt lietiskos pierādījumus, «kas norādītu uz izcelšanos». Izpētot vecāku atvilktnes, starp dokumentiem viņa atrada savu dzimšanas apliecību, kur ailītē «tēvs» bija ierakstīts vārds, kurā Ieva nesauca cilvēku, kas viņu audzināja. «Tas bija manas mazās pasaules gals, kas apliecināja to, ka mana dzīve ir meliem pārpilna. Iezagās bailes, kuras nespēju izskaidrot. Bieži bija sajūta, ka nākamajā brīdī manis var nebūt.» Ieva vecākiem par atrastajiem dokumentiem neko nav jautājusi, jo esot bijis kauns un neērti jaukties viņu lietās. Viņa gaidīja, ka viss atrisināsies pats no sevis. Taču neviens viņai negrasijās pastāstīt to, ko viņa jau zināja, - ka viņai ir cits tēvs.
Gluži kā tēvs
Attiecības ar ģimeni Ieva raksturo kā neitrālas. «Biju pārņemta ar fantāzijām par savu īsto ģimeni. Cīnījos ar kauna un baiļu sajūtu par to, kas esmu.» Kādā vasaras dienā, kad Ievai bija deviņpadsmit, viņa uzzināja patiesību. «No aizgalda bija izskrējusi liela cūka. Es biju vienīgā ģimenē, kas varēja viņu iemānīt aplokā. Māte teica: nu gluži kā tēvs, arī viņam visi dzīvnieki klausīja. Izmantoju iespēju un atcirtu - tēvs taču tā nemāk! Māte ieminējās, ka viņai kaut kas jāpasaka. Atviegloju situāciju un teicu - zinu, ka man ir cits tēvs.»
Māte Ievai pastāstīja, ka viņas attiecības ar Ievas bioloģisko tēvu pārtrūka jau tad, kad meitene tika ieņemta. «Tēvs (bioloģiskais) esot piedraudējis, ka Ievas mātei jātaisa aborts. Pats mammu uz klīniku aizvedis, bet viņa pēdējā brīdī ārsta kabinetā pārdomājusi. Nav varējusi uzņemties tādu grēku. Kopš tās dienas mātes dzīvē šis vīrietis nav vairs manīts,» Ieva stāsta. «Izrādījās, ka mans tēvs bijis briesmonis, bet, klausoties mammas stāstā, manī bija spīts un pārliecība, ka viņš ir labs un mani mīl. Vairāk ienīdu savu māti nekā to cilvēku, par kuru viņa stāstīja neticamas lietas.» Māte nevēlējās daudz par to vīrieti runāt, un arī Ievai bijis neērti taujāt vairāk.
Aiz laimes
Ieva vairākus gadus gaidīja un cerēja, ka šis cilvēks, pēc kura viņa ilgojās, pats viņu uzmeklēs un sāksies viņas īstā ģimenes dzīve. «Cerēju, ka viņš ir dzīvs. Manī bija nepārvaramas ilgas viņu satikt, sakārtot savu dzīvi un pieprasīt visu to maigumu un mīlestību, kuru viņš man laupīja,» atzīst Ieva. «Nometnē smējos, jo sapratu, ka tas, pēc kā sapņoju un ilgojos, nav iespējams. Tam jau sen bija par vēlu piepildīties. Tēvs nekad nav bijis manā dzīvē un nebūs. Sapratu, ka man ir jābūt pasaulē, kaut viņš mani negribēja, un par to man nav jākaunas. Smējos, jo sapratu, ka esmu bijusi muļķe un esmu ilgojusies pēc cilvēka, kuram esmu tukša vieta. Smējos arī aiz laimes, jo man bija iespēja sākt jaunu dzīvi bez ilgām un bailēm.»
Satikt cilvēku
Ieva uzmeklēja savu bioloģisko tēvu. «Tas bija detektīva cienīgs sižets. Apzvanīju vairākus rajona pagastus, līdz atradu. Aizbraucu, satiku,» Ieva noskalda. Tā kā meitene nezināja, ko gaidīt - dzērāju vai cienījamu kungu, pie tēva brauca kopā ar savu puisi. Drošībai. «Raudāšana un apskāviens izpalicis. Es ilgi skatījos iesirmā vīrieša acīs un domāju, teikt vai neteikt, ka esmu viņa meita. Viņš bija savecojis, savu mūžu gandrīz jau nodzīvojis. Neizjutu vajadzību pēc viņa,» viņa nosaka. «Tāpēc nepateicu, kas es esmu. Tagad zinu, kā viņš izskatās, bet mēs nekad nesvinēsim kopā Ziemassvētkus. Un man vairs nav vajadzīga viņa atvainošanās un klātbūtne, esmu izaugusi no vajadzības pēc tēva.»