1. septembris

Gribēju piebilst.Pie mums dzīvo nīderlandietis vasarās .Viņs audzē krāšņumaugus. Rūpējas par kaimiņu ģimenīti ar bērniem.1. septembrī viņš teica, ka viņām ļoti patīk Llatvijas tieši mazās skolas, pie viņiem tā neesot.Bērni aug mierīgi, pasākumi feini, pusdienas - bet galvenais attieksme pret bērnu. To paŠu saka Zviedru mācītājs par mūsu mazajam skolām. Aicinu sabiedrību ieklausīties, nedosim visus sadzīt tajos kombinātos.Lauku skolas ir mūsu LV individulitāte un pērles. VALDĪBAI - CIPARI UN BĒRNU SKAITS.

tas, ka visi esam ar saviem putniņiem , tam būtu jābūt skaidram Kuldīgā vidusskolā meitene izdarīja pašnāvību, vasaras brīvlaikā. Mamma nav ļāvusi draudzēties ar puisi un viņu visādi apsaukājusi. Pirmajās skolas dienās mūs skolotājus saauc uz sapulci, kurā ar mums runā skolas psihologs. Ideja tāda, ka pašnāvība ir arī klases audzinātājas atbildība. Viņas pienākums esot pazīt savus skolēnu. Psiholoģe gari un plaši stāsta , ko kurš pētnieks ir teicis utt. Mēs uzdodam jautājumu - vai tā meitene gājusi pie viņas, jā esot gājusi. Kāpēc par to psiholoģe neko neteica klases audzinātājai? Tas esot noslēpums, ētikas noteikumi ir tādi, ka psihologs neko nedīkst teikt, nevienam, par ko bērns ir runājis. Jautājam - kā mums skolotājiem pamanīt, ka bērnam ir nopietnas problēmas , ka būtu jāsūta pie psihologa? To nevarot pamanīt, tikai īpaši apmācīti speciālisti. Es beigās nenocietos - uzdevu jāutājumu - kāpēc tad man vispār uz šo sapulci bija jānāk ? Problēmas skolās ir - es teiktu - vertikālas un horizontālas, tās jārisina, bet svētku reizē ir jāprot sveikt. RL ir izcila intervija - visiem iesaku - ar krievu raksnieci Uļicku. Viņa apalvo jau agrāk dzirdēto - rakstīšana ir kā pašpihoterapija.Drullis pašpsihoterapojās un arī es pašpsihoterapējos un tā daiļava, kura svēti tic, ka ir taisnāka par zirga loku - to uzrakstot arī pašpsihoerapojās.

Tieši kā noveda? Kā tas zināms jums? Ja sākāt stāstīt, tad pabeidziet!

1. viduskolaa bija viena tada "uchene" vardaa E.Stangaine, kura vienu no labakajam skolniecem noveda lidz pashnaavibai. Par to atklati vareja runat tikai Atmodas laikaa.

Pēc tās tavas garās epopejas izklausās, ka psihologa palīdzība vajadzīga tev... Vispirms tu saki, ka tev sākumskola bija laimes zeme, un pēc tam atkal šitās šausmas. Bet no tā stāsta par učeni, kas tev mīlinādamās pirkstus bāza ausīs, skaidrs, no kurienes tavas nobīdes. :(

Tādiem cilvēkiem kā Tev būtu vajadzīga psihologa palīdzība. Traumas mums visiem ir bijušas, nespēju iedomāties , ka kāds dzīvotu ideālā pasaulē, kādas uz Zemes nemaz nav. Jautājums - kā mēs sadzīvojam un pārdzīvojam savas traumas. Mani visvairāk tracina un traumē liekuļi. Piemēram, bērnībā katru vasaru pavadīju pie vecvecākiem. Rudenī skolā mums - sākumskolas klasēs skolotāja visus, kuri uzreiz nesaprata, vai neklausījā - rāva aiz matiem - purināja tā, ka pati palika sarakana, bet bērni sāka raudāt. Mani arī. Es to uzksatīju par lielu netaisnību un vienā reizē izrāvos no skolotājas un iesitu viņai pa vēderu, pa visu klasi nokliedzos , ka šai skolā vairs nenākšu un braukšu dzīvot un mācīties pie vecātēva. Taisnības labad jāsaka, ka arī ģimenē bija tā, ka mamma bija mīļa, bet par katru bļēnu vai neizdarītu darbu stipri rājās un pēra, kamēr pie vecvecākiem ar mums apgājās kā ar eņģelīšiem. Aizskrēju pie mammas uz darbu, tā man lika iet mājās , skaidroja situāciju , pierunāja , ka tomēr labi mācīšos un uzvedīšos un tad palikšu tepat. Kas bija vispretīgākais ? Mums bija dabasmācibas stunda, mūs izved parkā un spriežam par kokiem - kas un kā , un tā skolotāja , pievelk mani pie sava lielā vēdera, stasta par kokiem , glauž manu galvu un savu pirkstu pat iebāž manā ausī un visādi tikai ucina un mīlina mani. Es esmu apmulsusi un nespēju pateikt, ka man tā nav ērti, ka es tā negribu. Pēc tam protams, sāku no viņas apzināti turētie pa gabalu, bet ... zvēru nebija viegli. Bet kas ir svarīgi - man pašai ļoti būtiski - man nav ne kripatiņas naida vai dusmu pret viņu. Kad viņa palika akla , vīrs veda viņu uz dārzu, kuram es gāju garām , kad atbraucu no Rīgas. Vienmēr piegāju pie viņiem,sasveicinājos, parunājos. Savai mammai arī neko nepārmetu. Esam runājušas, mamma saka, ko tad es tevi daudz varēju aizstāvēt , skolotājiem vienmēr bija taisnība. Vismaz strīdos ar nepriekšnieku , neblatņiku vecāku bērniem. Vecākajās klasēs audzinātājs man bija vīrietis, tagad jau es viņu idealizēju saukdama par superskolotāju, bet lai - patiešām par viņu varu liecināt tikai to labāko. Savukārt, neticu savam klasesbiedram, kurš saka, ka mans audzinātājs esot viņu sitis. Prasu citiem klases zēniem, tie arī saka , ka tas ir neticami. Principā par skolas gadiem var sarakstīt grāmatas. Matemātiku mums mācīja loti odioza personība. Viņai loti patika mans tētis, gandrīz katru otro stundu viņa visas klases priekšā prasīja par tēti - vai cikos bijis mājās, vai vēl tāda stila lietas. Reiz viņa mūs sliņķus atstāja pēc stundām, ieslēdza klasē un aizgāja un aizmirsa par mums. Mēs dauzījāmies uz nebēdu, kad sagribējāmies ēst, attaisījām logu un visi izlecām pa logu un aizgājām mājās. Skolotāja pat ar pušplēstu vārdiņu šīs pēcstundas nepieminēja. Ir tas Konfūcija teiciens , ka īstā dzīves māksla ir nevis nekad nenokrist, bet vienmēr prast piecelties pēc katra kritiena. Tā es domāju, ka īstā dzīves laime, ir nevis prast izvairīties no jebkādām problēmām, bet prast tās atrisināt un aiziet no tām bez ļaunuma sirdī un prātā. Tas, ka skolotājiem atalgojuma paaugstināšana būtu jāsaista ar darba kvalitātes uzlabošanu - tam gan es piekrītu par 101 procentu.

Pēc kara izglītība bija egalitāra. Skolotāji, paši nabagi būdami, atrada iespēju izvilkt bērnus, kam nereti fiziski nebija apavu, ko uz skolu iet. Un mācīja visus vienādi. nešķiroja. Prata iemācīt. Vēl tagad var gadīties satikt cilvēkus, kas skolā gāja pēckara gados, ar pieticīgu izglītību, kas visu mūžu strādājuši vienkāršu darbu, bet kā viņi ir iemācīti rakstīt, rēķināt, pamatlietas. Mūsdienās cilvēks (un ne jau pilnīgs zābaks) iet it kā normālā skolā, kur viņam it kā kaut ko māca, bet tā arī neiemāca. Mūsdienu skolotāji grib to cieņu, kādu baudīja pēckara gadu skolotāji, bet negrib strādāt, kā strādāja viņi. Un negrib (vai varbūt nespēj) būt tik cilvēcīgi un nesavtīgi. 90.tajos, kas daudziem Latvijā bija tāda pati ekonomiska katastrofa kā karš, skolotāji vis necentās pavilkt līdzi visus, stipri šķiroja, kam kādi vecāki, no kā var ko pareketēt, kas ko uzdāvinās. Arī man patika virtuves dežūru dienas. Man žēl, ka mūsdienu bērniem nav iespēju tādas izbaudīt. Tā bija tāda patīkama atslodze no vienmuļās skolas ikdienas, bet bez visa tā strjoma un stresa, ar ko komplektā nāk visi tie pasākumi, kas tika un tiek organizēti skolās vienmuļības kliedēšanai. Vai es esmu saskārusies ar vardarbību skolā? Jā. Visu veidu. ne tieši pret sevi vērstu, es biju klusais, kautrīgais, gudrais bērns, kas labi mācījās un prata izdabāt praktiski jebkādiem tirāniskiem pedagogiem. Bet, kā jau teicu, vardarbība ir un paliek vardarbība un atstāj pēdas arī tad, ja tu to esi spiests skatīties, kaut arī tā nav tieši vērsta pret tevi. Vai tas ir beidzies? Parunājot ar sev pieejamiem skolas bērniem, diemžēl izskatās, ka Latvijā nē. Aizvien vēl sīkie atraujas par to, pie kā viņi galīgi nav vainīgi un ko viņi vispār nespēj ietekmēt. Pirms pacelt algas, skolās ir vajadzīga ļoti pamatīga štatu izvērtēšana un atsijāšana.

Tas ir tā kā kad spēlē šahu pats ar sevi :))

Nav gan skaidrs, no kā šīs nesaskaņas cēlušās un kur bija diplomdarba vadītāja? Rakstā nav pateikts. Lasām starp rindām. Autors nepasaka visu, jo pats nezina, vai varbūt noklusē? Audzēknis, kurš bezatbildīgi izturas pret diplomdarbu, dabūs sliktu atzīmi. Jaunais speciālists, kurš tāpat izturēsies pret darba devēju, var izlidot no darba vietas un specialitātes vispār.

Te stāsts izskatās komplicētāks - audzēknei jau agrāk bijušas nesaskaņas ar skolotāju. Tātad kaut kas ir mēģināts un darīts arī agrāk, pēc tam atlikts. Bet ir jau arī tādi, kuri patiešām uzrodas četras dienas pirms mācību kursa beigām vai izlaiduma, un kaut kā nokārto to, kam citi veltījuši mēnešus vai pat gadus, rakstot daudzus kontroldarbus, patstāvīgos darbus utt Jo ir skolotāji un pasniedzēji, kuriem tas bijis-nebijis. Protams, tādā gadījumā ir viens no diviem - vai nu audzēknis/students nekad nebūs reāls speciālists tajā profesijā, kuru apguvis, vai arī - tieši otrādi - viņš jau ir speciālists un izglītības dokuments vajadzīgs tikai kā formalitāte.

Tiem, kas beidza skolu pirms 1991. gada, ir vēl vairak gadu, trollīt. Varbūt nestrīdies, ja nav ko teikt?

Ja atmiņa sniedzas tikai līdz 91-jam gadam, tad ir viens skatījums, bet, ja runājam par 73-šo gadu, tad cits.

Tiem, kas 1991. gadā beidza skolu, tagad jau pāri 40 un viņi jau sen ne tikai skolotājai neko nejautā, bet paši viņai palīdzēs ar padomu. Ja vispār satiekas. Pēc skolas cilvēks aiziet sav dzīvē un skolotājus var nekad vairs neredzēt.

Negaidi atvainošanos vairāk, kā to gaidītu no dzīvnieka. Ja esi darījusi pareizi - mierini sevi ar domu, ka Dievs to redzēja. Jo Viņam vienīgajam Tu reāli atskaitīsies. Darot patiesību sagaidīt atzinību no cilvēkiem ir pēc definīcijas nepareizi. Var, protams, pavingrināties retorikā, bet pēc tam saproti, ka tas ir izniekots spēks un laiks.