Vēlos, lai izgaismotos pagājušo laiku apburtie loki un ikviens tos pārkāptu, izietu ārpus ietekmes maģijas un lai ārējo manipulatoru vara sašķīstu drumslās pret iedvesmas trauksmēm. Reizēm tas notiek. Citreiz nenotiek. Prāti šķiet aiznagloti logi. Pareizi pret nepareizi. Teksti no tāfelēm un no ekrāniem, teksti no informatīviem blokiem, teksti no atmiņu kladēm par lietām – kādām tām vajadzētu būt.
Vēl jaušas, ka nesen, gluži kā vakardien logu verot, steidzīgiem auto garām slīdot, spogulī sākumā nejauši, atkal un atkal ieskatoties, klājoties viļņos zibošiem sapņiem, visos atspulgos lasīju Ineses Zanderes Stikla burtnīcu – tā man bija nakts svērteņa dzīve, it kā reālā, tomēr mētāta šurpu no pareizā, lai tā augstāk iestātos nepareizajā un lai šūpoles atgrieztos atkal pareizajā no aplamā. Varbūt tāda ir visa dzeja? Varbūt tāda ir dzīvošana? Varbūt tikai es tādu gaidu?
Ko darīs tie, kam ierasts klaigāt: "Skat, cik apkārtne slikta mums"? Vienkārši – viņi jau dzeju neklausīsies. Tajā rimst steiga, grimst pārprotamais, tajā paceļas cerību vējojums. Bet manipulatoriem der noliegumi, tiem taču plakātus visdrīzāk vajag, labākajā gadījumā viņi gaida, lai kāds nāk un ierāda lomu citam ļaunumam! Simbolos ietērptu ikdienišķās ticības apliecinājumu tie gaida, ar prātu zinot, ka nav iespējams konstruējums vai ideja, kas apstādinātu skarbo sadursmes ikdienu, kurā ikvienai pareizībai pietrūks zemes zem kājām, gaisa apkārt un debesu augšā, vienmēr uguns pārāk maz sildīs, vairāk dedzinās, ūdens slīcinās, nevis veldzēs un tā joprojām.
Dzejas dienas ir vasaras izskaņa. Tajās teksti skan šoreiz skaļi, bet klausītāji dzejo līdzi, savām jausmām pacelti, svārstīti, iztēlē raugās viens otra acīs un nojauš viens otrā zvaigžņu kopas, it kā mēs debesīs gribētu sajust nesasniedzamās galaktikas. Tāda var būt dzeja: skarba kā esošais, smaga kā sapnis un baisa kā leģenda. Dzeja gleznaini tukša kā Māla kalns – it nekā tur nebija kādreiz, tikai iztēle, dzejniecei Inesei ejot uz skolu, bet tagad es lasu – ķermeniskais un vārdiskais izpausts un savienots jau ir cēlies, stiepies un pleties mūžības konstrukcijās gluži kā pilīs, ko dzejniece stāstīja man kā atpakaļ ieceļojušam bērnībā un paceltam pasaku torņos, rēgainos tiltos pār žilbstu straumēm un pagrabiem seniem, ko atmiņas kārto manī uz pagājušā, visa, kas izgaisis, it kā norakts starp bijušām vērtībām.
Jau rit septembris – emocijas kā lietus gāziens plūsmo straumēm pār dzejas vietām – pilsētām, pastaigu laukiem un ekrāniem. Straumētos tēlos atskanēs ritmizēts teksts un iedegsies iztēles zvaigznes, ap kurām sāks vīties arī pārējās vērtības tuvās un attālās. Psihes dzīlēs ieslēptā ticība jaudīgi pulsēs dzīva un patiesa.
Lūkojies lejup un augšup, lai dzīles atbalso Dzejas dienas. Tās ir gada sniegšanās starojums turp, kur atjaunotne dzimst saskaroties un piedzīvojot.