«Pēdējo trīs gadu laikā, profesionālās doktorantūras izpētes ietvaros, esmu padziļināti pievērsusies sieviešu-monstru mītiem, īpaši Medūzas, Pandoras un sirēnu tēliem. Mani saista jautājums – kā veidojies šis ļaunums, no kura vienlīdz baidās gan dievi, gan cilvēki? Šis seksualizētās briesmones tēls ir neatņemama Rietumu kultūras un psihoanalīzes dziļi fallocentrisko naratīvu sastāvdaļa. Arī savā personiskajā pieredzē ne reizi vien esmu attapusies iesprostota šajā monstra lomā,» skaidro Vernere.
Leģendāri skaisto Medūzu, vienu no trim Gorgonu māsām, Atēnas templī izvaro jūras dievs Poseidons. Taču sodīts tiek nevis varmāka, bet pati Medūza – viņas skaistos matus pārvērš čūskās, bet neatvairāmo skatienu – nāvējošā ierocī. Sievietes-monstri rodas tieši šādu vardarbības aktu rezultātā, un viss, ko šīs spēcīgās un skaistās būtnes turpina darīt pēc tam, lai izdzīvotu vai atgūtu pašnoteikšanos, patriarhātu biedē vēl vairāk.
Verneres profesionālās doktorantūras noslēguma izstāde aptver pēdējo trīs gadu laikā tapušos darbus, kuros māksliniece iedziļinās sengrieķu mītos un mākslā, meklējot savu apotropisko zīmi — attēlu, kas stātos pretī neizprotošam, apsūdzošam skatienam, kas demonizē sievišķo seksualitāti un spēku.
Pirmā un vissenākā apotropiskā zīme sengrieķu mitoloģijā, kura atrasta uz bruņām ir Medūzas galva. Homērs stāsta, ka tā rotājusi arī Atēnas krūšu vairogu un vēlāk - ķēniņa Agamemnona vairogu. Gan mirstīgie, gan dievi izmanto šo simbolu, lai radītu pretiniekos nāves bailes. Vernere seksualitāti savā mākslinieciskajā praksē lieto kā apotropisku simbolu, kā vairogu ar medūzas galvu, pretojoties apkārt valdošajai neizpratnei un seksualitātes tabu statusam.