Līdz otrdienai, 25. septembrim, Rīgas kinoteātrī Splendid Palace turpināsies festivāls Baltijas pērle, kura programmā līdzās jau pagājušajā KDi aprakstītajiem trumpjiem – filmām Aukstais karš un Vasara no šā gada Kannu kinofestivāla konkursa programmas – ir arī vairākas šķietami klusākas filmas. Iztiksim bez vecu patiesību atkārtošanas, proti, atgādinājuma, ka Baltijas pērle (turpmāk – BP) ir tā dēvētais festivālu festivāls – forums, kura filmu skate tiek komplektēta no citos (lielos un svarīgos) festivālos atzītām filmām.
BP formāts ir lakonisks, šogad piedāvājumā 25 filmas. Šķiet, katra no tām ir izraudzīta, lieliski pārzinot BP auditoriju – raibu un eklektisku. BP ir retais Latvijā notiekošais kino kultūras pasākums, kurā raibā kolāžā sajaucas joprojām divās valodās un kultūras telpās dzīvojošā Rīgas sabiedrība. Paliksim pie koncepta – kino vieno.
Rakstnieces jaunība
BP programmas filmas vieno noteikti tematiskie motīvi: vairākas no tām būtu ierindojamas sadaļā, kas nosacīti dēvējama – Stāsti par slavenu cilvēku dzīvi. Jāatzīst, ka kritiķi biogrāfisko filmu žanru vērtē visai atturīgi, baidoties no kiča un mākslīguma klātbūtnes stāstos par varoņiem, kuru mūža peripetijas pamatā ir plaši zināmi fakti, kas ierobežo filmas autoru radošos meklējumus. Tomēr biogrāfiskās filmas regulāri kļūst par populāru preci kinoteātru repertuārā, turklāt tās (un tām līdzīgie seriāli) rullē uz urrā televīzijā un dažādās virtuālās platformās. Atzīstieties, Netflix sāga par karalieni Elizabeti taču sagādāja baudu daudzu vakaru garumā par spīti visam?
BP programmā ir vērts pievērst uzmanību filmai, kuras nosaukums ir tulkots kā Dzīve kā pasakā/Unga Astrid (angliski – Becoming Astrid) un kura vēstī par zviedru rakstnieci Astrīdu Lindgrēnu. Filmu uzņēmusi dāņu režisore Pernille Fišere-Kristensena. Tas ir niansēts, laikmeta detaļas respektējošs pieaugšanas stāsts – lielisks darbs par jaunu meiteni, vēlāk jaunu sievieti un viņas nebūt ne gludo ceļu uz māksliniecisko pašizpausmi. Filmas starptautiskā pirmizrāde notika gada sākumā Berlīnes kinofestivālā, kur tā izpelnījās ļoti pozitīvas atsauksmes.
Režisorei Pernillei Fišerei-Kristensenai filmā ir izdevies apvienot mūsdienīgu kino tehniku (pārliecinošs rokas kameras izmantojums) ar šķietami tradicionālu, labi izstāstītu stāstu par jaunas sievietes dzīvi XX gadsimta sākumā, jaunās Astrīdas – laikraksta sekretāres, bosa mīļākās, vēlāk neprecētas vientuļās mātes – pieredzi. Filmā piedalās krāšņs skandināvu zvaigžņu ansamblis – Trīne Dirholma un Marija Fāla-Vīkandere (Holivudā karjeru veidojošās Alīsijas Vīkanderes māte spēlē jau nobriedušo Astrīdu Lindgrēnu). Galvenajā – jaunās Astrīdas – lomā pārliecinoša ir Alba Auguste (viņas tēvs ir viens no pasaulē pazīstamākajiem skandināvu režisoriem Bille Augusts).
No 28. septembra šī filma ar nosaukumu Astrīdas Lindgrēnas jaunība būs skatāma Latvijas kinoteātros.
Māksla būt princim
Berlīnes festivālā notika arī filmas Māksla būt draugiem/Final Portrait pirmizrāde. Tas ir simpātisks aktiera Stenlija Tuči (Sātans Pradas brunčos u. c.) mēģinājums režijā. Pieņemts uzskatīt, ka aktieri, kuri sāk režisēt, ir dāsni pret saviem kādreizējiem kolēģiem, ļaujot tiem nospēlēt krāšņas lomas. Šajā korektajā, ironiskajā drāmā oskarotajam Austrālijas aktierim Džefrijam Rašam ir bagātīgas iespējas izspēlēties ekstravagantā mākslinieka Alberto Džakometi lomā. Darbība aptver samērā īsu periodu Džakometi mūžā – tas ir laiks, kurā viņš veido bagātnieka filantropa Džeimsa Lorda portretu (lomā ir skaistulis Ārmijs Hamers – amerikāņu aktieris, kurš kļuvis populārs, pateicoties filmai Sauc mani savā vārdā).
Abas minētās filmas paradoksālā veidā sabalsojas ar diviem aktuāliem Latvijas kino darbiem – Lindgrēnas stāsts attāli sasaucas ar Billi, savukārt drāmas Māksla būt draugiem ekstravagantās un eksaltētās mākslas vides peripetijas – ar filmu Homo Novus, kas kinoteātros startēs nākamajā nedēļā.
BP programmā ir vēl viena pazīstama aktiera režisēta filma. Britu aktieris Rūperts Everets pilnvērtīgi debitējis režijā ar filmu Laimīgais princis/The Happy Prince, kuras pamatā ir Oskara Vailda biogrāfijas fakti un kurā viņš pats nospēlējis kaislību plosīto britu rakstnieku dzīves dramatiskākajā periodā, kad Vailds izcieta cietumsodu un pēcāk pameta ģimeni un Lielbritāniju. Kritiķi pēc pirmizrādes gada sākumā savos vērtējumos bija atturīgi un ziņoja, ka filmas galvenās lomas tēlotāja, režisora un scenārista pienākumi tomēr esot bijuši pārāk apjomīga nasta Rūpertam Everetam. Tas gan nemazina kostīmu un vēsturiskās vides krāšņumu, kā arī aktierdarbu kvalitāti. Vienā no lomām ir Kolins Fērts.
Mežonīgā atklāsme
Daudz atzinīgāk ir tikusi novērtēta cita aktiera – trīsdesmitgadnieka Pola Deino – debija režijā Mežonīgā dzīve/Wildlife. Tas ir smeldzīgs, izcili nofilmēts stāsts par ģimenes krīzi – tēva, mātes un dēla attiecībām Amerikas 60. gadu interjeros. Šajā drāmā ir lielisks aktieru ansamblis – laulāto pāri atveido Kerija Maligena un Džeiks Džilenhols. Arī Mežonīgā dzīve apstiprina šķietami banālo patiesību, ka aktieru režisētajās filmās vispirms meklējiet spēcīgus un pārsteidzošus aktierdarbus, taču Pola Deino darbs pārsteidz arī ar citām kvalitātēm un debitanta profesionālo briedumu. Šai filmai ir bijusi respektabla festivālu pieredze – tā atklāta Amerikas neatkarīgā kino mekā, Sandānsas festivālā, pēcāk demonstrēta vienā no Kannu festivāla satelītprogrammām.
Lai pieliktu punktu "stāstiem par slaveniem cilvēkiem", jāpiemin arī dāsnais dokumentālo filmu birums par modes leģendām. Uzmanību piesaista filma Makvīns/McQueen par personību ar traģisku likteni Aleksandru Makvīnu un filma par mūžam atraktīvo britu granddāmu Vivjenu Vestvudu Vivjena Vestvuda. Panks, ikona, aktīviste/Westwood: Punk, Icon, Activist.
BP programmā ir vēl daža laba filma ar prestižu CV, piemēram, oskarotā irāņu režisora Asgara Farhadi drāma Visiem zināms/Todos lo saben, kuru viņš filmējis spāņu valodā ar spāņu zvaigznēm Penelopi Krusu un Havjeru Bardemu galvenajās lomās. Filma atklāja šā gada Kannu festivālu un, teiksim tā, neattaisnoja režisora talanta pielūdzēju gaidas.
Manas gaidas savukārt neattaisnoja samocītā, ambiciozā drāma Eva (franču režisors Benuā Žako) ar mūžam jauno un arvien nešpetnāk un nejēdzīgāk savu seksualitāti aktieriski ekspluatējošo Izabellu Ipēru galvenajā lomā – filma tika demonstrēta Berlīnes festivālā un radīja manī jautājumu: vai tiešām izcilai aktrisei septītajā gadu desmitā ir jāspēlē prostitūta karjeras pilnziedā?
Līdzīgi mulsina arī franču zvaigzne Žiljeta Binoša filmā Vīrieši viņas dzīvē/Un beau soleil intérieur, ko režisējusi feminisma ikona franču režisore Klēra Denī. Arī viena no šīs filmas tematiskajām dimensijām ir nobriedušu dāmu seksualitāte.
Seksualitātes stafeti, ko aizdegušas franču dāmas, pārtver un ekstātiskā erotiskā kinematogrāfiskā pieredzē pārvērš Francijas kino skandālists un izcils režisors Gaspars Noē – uz viņa erotisko ekskursu Ekstāze Kannu festivālā nebija iespējams tikt. Var mēģināt Rīgā – filma ir BP piedāvājumā.
Baltijas pērle
Kinoteātrī Splendid Palace līdz 25.IX
balticpearl.lv