Pirms 55 gadiem viņa ielauzās pasaules literatūrā kā nevaldāms viesulis ar vieglām skumjām un noslēpumainu smaidu.
Rakstniecei bija tikai 18 gadi, kad tika publicēts viņas pirmais romāns, kas radīja "Sagānas mītu", mezdams izaicinājumu buržuāziskajām klišejām un literārajai svētulībai.
Sāgānas 50 radošā darba gadi bija spilgti un trauksmaini – viņa rakstīja grāmatas, kuras tika atzītas par šedevriem, pirka namus, dārgas automašīnas un jahtas, nospēlēja ievērojamas naudas summas kazino, ļāvās azartam un izbaudīja ātrumu. Neviens nespēja saprast, kāpēc viņas darbus caurstrāvo tik smeldzīgas skumjas. Tām par godu rakstniece pat nosauca savu pirmo romānu.
"Šīs neierastās jūtas, kas pastāvīgi ielavās manī ar caurstrāvojošām ilgām, es neuzdrīkstos nosaukt, nodēvēt tās brīnišķīgajā un svinīgajā vārdā – skumjas. Tās ir tik visu pārņemošas, tik egoistiskas jūtas, ka es no tām gandrīz kaunos…"
Stāstus par savu dzīvi, dzīvi, kas 50 gadu garumā ilga no Sagānas kā rakstnieces dzimšanas brīža līdz nāves stundai, viņa nekad nestāstīja. Šo 50 gadu laikā viņu dievināja, kritizēja, nopēla un pat neieredzēja, bet neviens patiesi neiepazina sievieti, kura slēpās aiz leģendas maskas. Publikai allaž vairāk interesēja viņas privātā dzīve, ne darbs, tomēr tikpat kā nekas nav zināms par rakstnieces kaislībām, priekiem, sāpēm un arvien klātesošajām šaubām.
Neilgi pirms Sagānas nāves 2004. gadā, kad viņu vajāja kreditori un bradāja prese, slavenais franču rakstnieks Frederiks Beigbeders diemžēl palika neuzklausīts: "Francija nogalina savu pēdējo literatūras ģēniju. Man kauns par savu valsti. Kad Sagāna nomirs, visi ieradīsies pie kapa, lai zemu paklanītos viņas pīšļiem. Tumsonīgie varas vīri! Sagānu atcerēsies arī tad, kad par jums jau sen kā visi būs aizmirsuši!"
Viņa vairakkārt bija tuvu nāvei, no 18 gadu vecuma spēlēja ruleti, vinnēja un zaudēja pamatīgus kapitālus, atbalstīja svešiniekus, neatteica nevienam, kas viņai lūdza palīdzību, pat tad, ja skaidri zināja, ka aizdoto vairs nekad neatgūt. "Nauda ir slikts saimnieks, bet lielisks kalps." - tā viņa mēdza sacīt. Par viņas lesbiskajām nosliecēm klīda leģendas: skandalozas attiecības ar Avu Gārdneri, Žiljēnu Greko un citām slavenībām. Arī alkohola atkarība nevienam nebija noslēpums, bet pēc baisas autoavārijas Sagāna sāka lietot morfiju. Jābrīnās, ka viņai izdevās nodzīvot līdz 69 gadiem un radīt ap 40 darbu, bez kuriem XX gadsimta otrās puses franču literatūra būtu pavisam citāda – ne tik izsmalcināta, ne tik intīma, ne tik atklāta un gracioza…
Pirms četriem gadiem viena no slavenākajām Francijas rakstniecēm – Fransuāza Sagāna – pameta šo pasauli, bet nu atgriežas dzīvē uz ekrāna Diānas Kirisas filmā ar Silviju Testū galvenajā lomā. Aktrise, kuras vizuālā līdzība ar Sagānu ir satriecoša, ar pilnu atdevi ieslīga dižās rakstnieces lomā jau tad, kad vēl ilgi bija jāgaida līdz maģiskajiem vārdiem uzņemšanas laukumā: "Kamera! Motoru!"
Šī filma ir centieni izzināt Sagānas personības dzīles, kuras līdz šim bija plašākai publikai apslēptas. Tā humorpilni stāsta par tādas sievietes traģēdiju, kuras ļaušanās pārmērībām apvienojumā ar brīvības alkām neatturami veda viņu postā. "Esi sveicināta, Sagāna" ir nopietna un aizraujoša sāga par burvīgu sievieti, kuru gan Francija, gan visa pasaule mīlēja ienīst, kaut arī viņu neizprata.
"Man šķiet, ka Sagānas uzvedība – brīžiem pārmērīgs straujums, brīžiem pārmērīgs lēnīgums – atspoguļoja viņas dzīvi. Dzīvi, kuru viņa jau agrā jaunībā nolēma nekontrolēt. Šodien es sastopu ļoti daudz garlaicīgu personāžu, kuru dzīves ir iepriekš izplānotas. Nav svarīgi, vai runājam par četrdesmit vai divdesmit gadu vecumu, viņi zina, kas darāms, un viņus nenodarbina lieki jautājumi…" – Silvijai Testū Sagānas "neprātīgajā valdzinājumā" īpaši pievilcīgs šķita tas, kas viņa varēja jebkurā diennakts laikā aiztraukties kaut 200 jūdžu tālumā kopā ar kādu, kas spēja viņu sasmīdināt. "Es vēlējos ekrānā parādīt pretrunu plosītu sievieti, kura tās pieņēma un bija gatava arī atlaist brīdī, kad saprata, ka atdevusi visu, ko spēja."
Kāpēc piepeši 2009. gadā, četrus gadus pēc viņas aiziešanas mūžībā, mums tik ļoti pietrūkst tās Fransuāzas Sagānas, kura smēķēja sabiedriskās vietās, dzēra, neprātīgā ātrumā traucās ar auto, lietoja narkotikas? Iespējams, ka mums vienkārši pietrūkst tās iekšējās brīvības, kura piemita šai sievietei. Iespējams, ka mūs ieskauj pārāk daudzi ierobežojumi, bet viņa iemieso mums liegto visatļautību un pārmērības.