Respektējot simboliski ietilpīgo un izteiksmīgo oriģinālu, režisors Dž. Dž. Džilindžers nekādas cilpas prom no Raiņa sižetiskās līnijas nav metis, taču Kārļa Lāča mūzika atklāj jaunu un modernu skatījumu uz to, kāda kompozīcija varētu atbilst latviešu tautas liktenim. Pārsteidzoša, mulsinoša, nenoliedzami talantīgi uzrakstīta. Ar artistisku vieglumu tajā savijas latviešu tautasdziesmu smeldzīgie motīvi (Tec, saulīte, tecēdama...) ar slāviskiem (krievu romances) un pat dienvidnieciskiem (Bregovičs) akcentiem, saplūst senas melodijas ar moderniem ritmiem (Latvija vienmēr bijusi tautu un kultūru krustcelēs). Kā dvēseļu pianists Kārlis Lācis ielaužas skatītāja jūtu pasaulē, atrodot katram savu sirds taustiņu, ko aizskart. Mūzika, lai arī mulsinoša savā daudzveidībā un pārsteidzoša kaislību amplitūdā, nekādā ziņā iestudējumā nav pretrunā nedz ar vizuālo tēlu, nedz darbību. Gluži otrādi – tās visas ir viena organisma daļas. Scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, tāpat kā kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, ir iedevis lielisku etnogrāfisku ietvaru kaislībām, attiecībām un likteņiem, mītiem un simboliem, kam pašiem par sevi nav piesaistes konkrētam laikam. Gaiša un plaša skatuve, šķiet, pat sajūtama tēsta koka, Daugavas un maltuves smarža. Skatuves priekšplānā – laipa (tautu laipa...), veca koka laiva (ņem, tautieti, oša laivu...) centrā – gari galdi (pie dieviņa gari galdi...), kas pārtop gan dzirnās, gan solos, gan gultasvietās. Pāri slejas paceļams koka tilts, kura margas rotā Gatiņa un Baibas motīvā apdziedāto dūju silueti. Abas tilta puses tā īsti nesatiekas – pāri pārrāpjas vien Baiba, glābjot no izmisuma soļa Zani. Trausls un svārstīgs - kā jebkuru attiecību tilts. Blīvs auklu priekškars - simbolisks lietus. Fonā – milzīgs koka rats (dzīves rats, debesu jums, likteņdzirnas) ar gaismas spraugām, kas pārtop zvaigznēs. Tikai Orta (Anda Albuže) un Māte (Inese Kučinska) stabili staigā pa zemi, pārējie tēli balansē uz laipām, tiltiem, te griežas dejā, te smagi griež dzirnakmeņus, te līksmojas un dzer, te ļaujas kaislībām un trakulībām. Meitas zavē un buras. Kaislību spēks, temperaments, ar ko komponists un kustību režisore (Inga Krasovska) apveltījuši visus iestudējuma varoņus, beidzot liek atviegloti uzelpot – neesam mēs tikai gaudenu grūtdieņu tauta. Pat Gatiņš (Kaspars Kārkliņš) nav tikai stabulētājs – grūtdienītis. Lai arī klibiķītis, neveikls, pacietīgs un padevīgs, viņš piedzīvo spēcīgu naida uzliesmojumu, kad saprot, ka Baiba viņu nekad nav pa īstam mīlējusi. Akmens ir viņa vienīgā sacelšanās un pēdējā kauja. Anda (Signe Ruicēna) un Zane (Agnese Jēkabsone) ir īsti temperamentīgas, kaislīgas meičas. Turklāt Zane Liepājas teātra versijā ir ieguvusi daudz cilvēcīgāku raksturu, viņa ir patiesas mīlestības pārņemta meitene, kas naivi uzticējusies Uldim. Jāatzīst, ka Agnese Jēkabsone šajā lomā apliecina savu aktrises pilngadību – ne miņas no «pirmajiem kucēniem» - spēcīgs un pārliecinošs raksturs, izturēts visā izrādes garumā. Protams, Liepājas teātra «zvaigznes» - Inese Kučinska un Egons Dombrovskis (Didzis) – valdzina kā vienmēr. Īpaši pirmajā cēlienā matriarhāli varenais, karaliskais Mātes tēls fascinē. Žēl, ka otrajā cēlienā viņai nav ļauts tēlu izzīmēt līdz galam – Mātes līnija nedaudz pazūd. Atraktīva Ciepas lomā ir Sigita Jevgļevska – kolorīts tēls, lielisks vokāls, varbūt tikai pārāk koša un glīta. Didža ironija (Vai, Dieviņ, esi labs, manas ausis pažēlo,/ Vai nudien kauli čīkst, kājas šļūca sētsvidū) liekas gluži nepelnīta. Režisoriski pavirši iezīmēts Ulda tēls (Edgars Pujāts). Paliek iespaids, ka staltajam daugavietim brīžiem pietrūkst padoma, kā attiecīgajā brīdī uzvesties. Meitas norej Baibiņu, acu priekšā risinās drāma, bet Uldis bezpalīdzīgi stāv maliņā, it kā notiekošais uz viņu nekādā mērā neattiektos. Tomēr Ulda dziedājums ir lielisks un patiešām aizkustina. Jāatzīst, ka visa aktieru ansambļa vokālā un kustību meistarība ir augstā līmenī, un muzikāli dramatiskie darbi varētu kļūt par vienu no Liepājas teātra repertuāra pamatakmeņiem. Arī galvenās varones – Baibas – vokālā meistarība ir viens no skatītāju ovāciju iemesliem. Turklāt tas neattiecas tikai uz dziedātāju Aiju Andrejevu, bet arī uz otru Baibas lomas tēlotāju Everitu Pjatu, par kuru droši var teikt – šis mazais cinītis ir pacēlis milzīgu vezumu un godam to arī notur.Jāņa Elsberga rakstītie dziesmu teksti, šķiet, alūziju un reminiscenču, Raiņa un tautasdziesmu citātu caurvīti (Pats par savu naudu dzēru,/Pats skrej savu kumeliņu), iekļāvās kopējā noskaņā, nedisonējot ar Raiņa un tautasdziesmu ritmiku. Tikai viens vārds iegrieza ausīs – Baibas frāze „Tas ir grēks”. Grēka jēdziens Latvijā ienāca, šķiet, ar kristietību, un šajā mītiskajā, tautiskajā laiktelpā īsti neiederas. Tīši vai netīši, bet samijušies arī Daugavas krasti – ja Rainim Uldis nāk no Kreslavas (Krāslavas) lepnās kurzemnieces precēt, tad iestudējumā meitas dzied par to, ka Kurzemē pie tautieša sētiņā būs citāda dzīve. Izrāde noslēdzas ar Dziesmusvētkiem atbilstošu himnisku dziedājumu, kas varbūt nedaudz atraujas no iepriekšējās ainas, varbūt ir nedaudz par garu, tomēr apstiprina jau iepriekš doto kodu – lai vai kādas likteņdzirnas maļ, dzīve turpinās. Katrai paaudzei ir savs redzējums uz dzīvi, uz pasauli, kas veido tās rokrakstu mākslā. Galvenais, ka šis redzējums ir. Un jo iepriecinošāk, ka Liepājas teātra tagadējais rokraksts ir tik spēcīgs.
Emocionāls lidojums etniskā ietvarā. Izrādes Pūt, vējiņi! recenzija
Liepājā ir piedzimis pamatīgs vējš. Pūt, vējiņi! iestudējums Liepājas teātrī ir īsta emociju vētra.Ejot uz izrādi, šoreiz jāatstāj mājās visi priekšstati un atmiņas par redzētām un dzirdētām Pūt, vējiņi! versijām. Tomēr Raiņa daiļrades cienītājiem nav jābīstas, ka šis pārstāsts apšaubīs Raiņa diženumu.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.