Amerikāņu fantāzijas un fantastikas dzīvā klasiķe Ursula le Gvina savā slavenajā esejā Kāpēc amerikāņi baidās no pūķiem? jau 70. gados ar sašutušu ironiju piemin atgadījumu, kad bibliotēkas bērnu nodaļā nav spējusi atrast Tolkīna grāmatu Hobits. Izrādās, bibliotekāre to pārvietojusi uz pieaugušo nodaļu, jo uzskata, ka "eskeipisms bērniem nenāk par labu". Diemžēl pašlaik, vairākus gadu desmitus pēc esejas tapšanas, kad pasaules grāmatu veikalos un bibliotēkās atrodamas atsevišķas sadaļas, veltītas "bērnu fantāzijai", "tumšajai fantāzijai", "humora fantāzijai" un citiem žanra paveidiem, Latvijā nereti nākas vērot pretēju tendenci – bieži vien jebkurš fantāzijas žanra darbs tiek automātiski klasificēts kā literatūra bērniem un novietots attiecīgajā plauktā, kur rezultātā sānu pie sāna var atrast gan bērnu klasiku Nārnijas hronikas, gan asiņainu ainu, seksa un politisku intrigu pārsātināto Dziesmu par uguni un ledu.
Cerēt, ka situācija mainīsies, tomēr ļauj tas, ka latviešu valodā tiek izdots arvien vairāk fantāzijas žanra darbu, kuri ne tikai nav paredzēti bērniem, bet kuriem, ja vien šādi ierobežojumi mūsdienās būtu tikpat strikti kā padomjgadu vecuma ierobežojumi kinoseansiem, derētu pievienot brīdinājumu – ja ne gluži "18+", tad "lasīt tikai nobriedušiem prātiem" noteikti. Šādu darbu virkni nupat papildinājusi jauna fantāzijas žanra grāmata, kura, šķiet, ir pagaidām tumšākais, kas šī žanra ietvaros nācis klajā latviski (protams, neietverot šajā apzīmējumā šausmu literatūras darbus).
Blieziens saules pinumā
Nodēvējot amerikāņu rakstnieka Skota Hokinsa debijas romānu Ogļu kalna bibliotēka par tumšu, es, dabiski, nedomāju ne Artūra Bērziņa veidoto baironiski gotisko vāka dizainu, ne arī teksta kvalitātes vērtējumu. Ogļu kalna bibliotēka ir tumša tādā nozīmē, kādā tumšas un tieši ar šo tumsu valdzinošas ir vecas, pamestas mājas, meža brikšņi un viduslaiku pils pagrabi. Taču šis ir teksts, kurā nav nekā no tautas pasaku mežu ēnu rotaļām un pat no brāļu Grimmu gleznainajiem džunglājiem ne. Šajā tekstā mēs izmisīgi maldāmies pa vienlaikus absolūti svešas, tomēr neapšaubāmi mūsdienīgas pasaules dāsni piedāvāto eksistenciālo šausmu slāņiem. Tur katru trauslo optimisma staru nekavējoties sacērt auksti aprēķināta nežēlība kā psiholoģisks blieziens tieši saules pinumā – un jāatzīst, ka bliezt, vispirms raisot lasītāja prātā šaušalīgas nojausmas un pēc tam gluži lietišķi atainojot vēl šaušalīgāku šo nojausmu īstenošanos dzīvē, autors tiešām pieprot meistarīgi.
Vienlaikus Ogļu kalna bibliotēka ir teksts, kas sagrābj lasītāju kā spīlēs tieši tāpēc, ka iemet to in medias res, vispār neko nepaskaidrojot, – lasītājs kā apjukusi Alise, iemesta truša alā, kūleņo lejup, sāpīgi bumsīdamies pret svešas pasaules nezināmajām likumībām, un turpina lasīt faktiski tikai tāpēc, ka dīvainie tēli un notikumu miglainās sakarības ir atainotas tik psihedēliski koši kā Deivida Linča filmā. Te jābrīdina, ka ar sižeta mozaīkas gabaliņu kopā salikšanu, kas labu laiku šķitīs tikpat bezcerīga kā mēģinājums no spēļu kārtīm salikt Maļeviča melno kvadrātu, lasītājs nodarbosies līdz pat pēdējām lappusēm, taču iznākumā šī minēšanas spēle sniegs vārdos grūti aprakstāmu baudījumu – it kā paša spēkiem būtu atrisināta kāda kosmiska mistērija.
Patiesībā romāns tieši tā – proti, kosmiskas mistērijas mērogos – arī ir lasāms. Jautājumi vismaz sākumā gulstas kārtām cits uz cita. Kas ir savādie varoņi Karolīna (kura jau pirmajā lappusē noslauka no sevis asinis), Deivids (kurš valkā baleta svārciņus), Margarēta (kuru otrajā ainā izrok no kapa un "atkačā" savādā dziedniecības un burvestību rituālā) un citi jaunie "bibliotekāri" – gluži vienkārši dīvaiņi ar asociālām tendencēm vai kas vairāk? Kā darbojas acīmredzami paralēlā dimensijā eksistējošā Ogļu kalna bibliotēka, un kas ir zinību – kara, valodu, dziedniecības – "katalogi", kurus "bibliotekāri" tur apgūst? Vai šī būtu kāda superbaisa Cūkkārpas versija melnā humora cienītājiem?
Kas ir baisā un mistiskā figūra Tēvs, kurš tur savās rokās gan "skolu", gan "skolēnus", un kur viņš pazudis jau pirms romāna darbības iesākuma? Kādu lomu visā šai sajukumā spēlē kramplauzis amatieris, izbijis jūras kājnieks, runājoša galva, divi nepieradināti lauvas, šokolādes kēksiņi un AS V prezidents? Taču... pietiks. Šis nu reiz ir viens no tiem tekstiem, kuriem ieskicēt sižetu kaut nedaudz vairāk par absolūti nepieciešamo minimumu nozīmētu izdarīt lasītājam lāča pakalpojumu. Romāna lielākais valdzinājums slēpjas nevis notikumu virzības atmudžināšanā, bet pakāpeniski ataustošajā izpratnē par to, kas ir šī pasaule un kā tā darbojas.
Dzimumu duelis
Kā katrs labs fantāzijas žanra darbs, arī Ogļu kalna bibliotēka zem tumšā un trakulīgā auļojuma pa dēku radītas spriedzes un arhetipisku baiļu kustināšanas teritorijām maskē psiholoģiski grodu vēstījumu par norisēm mūsu prātā un apziņā – norisēm, kuru izpratnei nebūt nav nepieciešams fantāzijas ietērps, kaut gan, protams, lasīt par neparastiem spēkiem apveltītu būtņu savstarpējām mahinācijām ir nenoliedzami interesantāk nekā studēt psiholoģijas teorijas, kas, kā zināms, ir pelēkas.
Vēstījuma centrā – un tas vislabāk redzams romāna beigu daļā, kad vētrainais sižets jūtami samazina ārējos apgriezienus, vienlaikus kļūstot iekšēji daudz intensīvāks, – ir tas pats mūžsenais abu dzimumu duelis, kurā kā aritmiskā kardiogrammā mijas pievilkšanās, atgrūšanās, konkurences cīņa, valdzinājums un riebums un kuram cilvēce vēl nav spējusi izdomāt labāku apzīmējumu kā "mīlestība". Var izklausīties paradoksāli – apgalvot, ka romāna pasaulē, kurā kā milžu šaha spēles laukumā apdullinoši dārd pārbīdītas dimensijas un aiz loga nebalsī rēc apokalipse, centrālais ir šis apbružātais jēdziens. Taču lasītājs, kurš prot atkodēt ne tikai izdomātu pasauļu likumības, bet arī aiz tām saskatīt visiem pazīstamās realitātes sen zināmos spēles noteikumus, vēlākais pēc romāna aizšķiršanas sapratīs, ka pasauļu dzimšanas un beigas risinās ne jau "tur, ārā", bet mūsu dzīslās un priekškambaros. Fantāzijas autors ir pietuvinājis tām rentgena aparātu un mazliet, tikai mazliet piešķiebis redzesleņķi. Tā taču interesantāk, vai ne?