Iemesls, kāpēc Alana Džeja Lernera un Frederika Lova mūzikls Mana skaistā lēdija iekļauts Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra repertuārā, nav tālu jāmeklē – pavasarī ieejas durvju stiklā bija salīmēti aicinoši uzraksti, ka biļetes vēl ir, bet uz dažiem iestudējumiem varēja iekļūt par trim eiro. Nepieciešamība iestudēt izrādi, kas varētu piepildīt zāles, bija acīmredzama, un pēc Džordža Bernarda Šova lugas Pigmalions motīviem veidotais mūzikls ir tieši tāds, kas varētu apmierināt ļoti plaša skatītāju loka vēlmes pēc gaumīgas izklaides. Tomēr, kad jauniestudējumā dzirdam ar sintezatoru aranžētu muzikālo pavadījumu un daļas aktieru gaužām aptuveno vokālo sniegumu, rodas sajūta, ka teātris mazliet riskē ar iepriekšējās muzikālajās izrādēs izvirzītajiem gana augstajiem standartiem.
Godīgi sakot, nekad nav pārāk ērti spļaut pret vēju. Ja publika pēc izrādes ceļas kājās, ja presē (vairāk gan krievu) parādās priecīgi un kopumā komplimentāri vērtējumi, starp rindām gan atzīstot, ka ar dziedāšanu ir, kā ir... Dāmas un kungi, mēs taču runājam par mūziklu! Nu labi, muzikālu izrādi, kā to sauc teātris.
Puķu meitenes rūgtā laime
Ciktāl iestudējums turas tradicionālas komēdijas robežās, to var skatīties ar pietiekamu interesi un labpatiku. Scenogrāfa Georgija Meshišvili iekārtotā divstāvu telpa ar iespēju darbību izvirzīt arī "uz ielas", proti, proscēnijā, ir acij tīkama un vienlīdz labi noder vairāku norises vietu atveidošanai. Kristīne Pasternaka kostīmos nodala koši raibo ielas ļaužu burzmu no strikti melnbaltā tērptajiem augstākajiem slāņiem. Pasakai līdzīgais sižets risinās veikli, kaut arī beigu daļā, kad viss jau ir skaidrs, vienīgi galvenais varonis vēl svaidās iekšējās pretrunās un nespēj atzīties sev un citiem, ka ir iemīlējies, sāk buksēt.
Centrālā notikumu ass veidojas starp profesoru Higinsu un viņa nejauši sastapto puķu pārdevēju – enerģisko, godīgo tīrradni Elīzu, kuru viņš nolemj izskolot par smalku dāmu, pirmām kārtām izlabojot viņas runu. Jāteic, ka Šova lugā balstītais sižets mūsdienu seriālu pārsātinātajai publikai var likties pārsteidzoši vienkāršs un tīrs, jo tajā nav intrigu. Higinsa mātei Elīza patīk, arī vecais šņabdegunis Alfrēds Dūlitls, Elīzas tēvs, tikai vienreiz cenšas izsist kādu labumu no savas meitas jaunā stāvokļa, bet beigās iegūst visādus labumus pilnīgi bez ļaunuma un viltus. Tā īsti neveidojas arī mīlas trijstūri, jo citi vīrieši gan nopūšas, lūkojoties Elīzas virzienā, taču negūst pretmīlu. Viņai patīk Higinss, kaut arī viņš uzvedas visnotaļ riebīgi. Viņa saglabā nevainību un godīgumu, kas šai uz ielas augušajai meitenei, kura, ja vajag, droši vien pāridarītājam varētu uzsist zilu aci, ir svarīgāk par visu.
Var saprast, kāpēc režisore Alla Sigalova Elīzas lomu uzticējusi Natālijai Živecai, kura jau spēlējusi divos viņas iestudējumos. Aktrise iegūst skatītāju simpātijas uzreiz, atveidojot stūrainu, labsirdīgu meiteni, kurai jācīnās par eksistenci, bet kura ir spējīga arī izturēt grūtības un piedzimt kā gulbis. Aktrise labi saprot savu varoni un ne mirkli nepārspīlē ne komiskajā, ne melodramatiskajā virzienā. Toties to diemžēl dara Aleksejs Korgins Elīzas tēva lomā, kurš, apgādājies ar diviem pudeles brāļiem, kuru lomās redzam Igoru Nazarenko un Vadimu Grosmanu, plosās uz nebēdu, īpaši nerūpējoties par turēšanos kādās nebūt gaumes robežās.
No Igaunijas uzaicinātais Higinsa lomas tēlotājs Aleksandrs Ivaškevičs nav tipisks Higinss – viņš nav cilvēks, kas atbilstu stereotipam par filologu. Vingrs, enerģisks, samērā skaļš un impulsīvs, un nepieminēt visos rakstos apjūsmoto stepa prasmi jau laikam būtu slikts tonis. Vai tā, ko šāds Higinss izjūt pret Elīzu, ir mīlestība? Brīžiem šķiet, ka viņu patiešām vairāk nodarbina tas, vai kāds atradīs viņa nomestās čības. Kas ir tas, kas liek Elīzai Higinsā iemīlēties? Vismaz pirmizrādē skatītājam pašam šī līnija bija nedaudz jāpiefantazē klāt, bet, protams, tik inerts un klusi jūsmojošs Pikerings kā Jevgeņijs Korņevs Higinsam nav nekāds sāncensis.
Kuri var, un kuri nevar
Tuvojoties sāpīgajam tematam par aktieru vokālajām spējām, jāatzīmē Maksima Busela darbs nelielajā Fredija lomā. Lūk, muzikālo izrāžu aktieris – pievilcīgs, romantisks, ar izkoptu vokālu, Maksims Busels pamanās iespiesties skatītāja atmiņā, kaut vispār viņam ir tikai viens numurs, kas tiek arī atkārtots. Muzikālajā izrādē lieliski iederas arī Higinsa apkalpojošā personāla trijotne – Veronikas Plotņikovas misis Pīrsa un viņas palīdzes Tatjanas Lukašenkovas un Jeļenas Sigovas izskatā. Tālāk sākas to personu saraksts, kuru vokālajam sniegumam jādod mazākas un lielākas atlaides. Vai – nav jādod.
Rietumu modelis aktieru atlasē būtu sarīkot kastingu un izvēlēties tēlotājus no tiem, kuri var vislabāk – skatoties pēc prioritātēm – nodziedāt, nodejot, nospēlēt. Alla Sigalova ir izvēlējusies aktierus pati, līdz ar to ir skaidrs, ka vokālais sniegums nav bijusi viņas prioritāte. Tad varbūt vajadzēja izvēlēties iestudēt Pigmalionu, kā to gada beigās darīs Valmieras teātris? Nav jau tā, ka galveno lomu izpildītāji nedziedātu nemaz, taču, ja mēs uzliktu žanram atbilstošu kritēriju kā augstlēkšanas latiņu, to nāktos palaist zemāk. Natālija Živeca gluži labi tiek galā ar dziedājumiem zemākā reģistrā, bet tur, kur nepieciešams plašāks diapazons, pāriet uz melodeklamāciju. Kopā diez cik labi neskan arī Higinsam ar Pikeringu, un arī triju dzērāju vokālais sniegums atstāj haotisku iespaidu apvienojumā ar tikpat haotiskām kustībām.
Vēl ir dažas mulsinošas detaļas inscenējumā. Maratam Efendijevam iedota sieviešu loma, bet praktiski liegta iespēja tajā radīt jebkādu efektu. Savukārt Olga Ņikuļina, kura ar Higinsa mātes lomu pārgājusi mazliet citā lomu kategorijā, nekā spēlējusi līdz šim, demonstrē patīkamu pašironiju. Horeogrāfiski izvērsts ir Elīzas neveiksmīgās debijas skats izsmalcinātā sabiedrībā, savukārt viņas triumfa balle izbīdīta proscēnijā, kur īsti nav kur dejot, turklāt iestudējumā iesaistītie puiši valsi griež negaidīti stīvi. Tādējādi skatītāji nevar Elīzas prieku izbaudīt līdz ar viņu, jo mēs redzam pārāk maz.
Iemeslu, kāpēc viens un tas pats sižets pēkšņi kļūst populārs vairākos teātros, ir grūti izskaidrot. Arī šis stāsts (ar dziedāšanu vai bez tās) šosezon būs, kā jau minēju, divos Latvijas teātros. Savukārt Alla Sigalova ir pieteikusi Manu skaisto lēdiju arī Oļega Tabakova teātrī Maskavā, un, cik saprotams, pavasarī varētu notikt pirmizrāde. Ja iestudējums Rīgā bija kontrolšāviens, vēl ir iespēja mazliet mainīt trajektoriju, lai skatītāju sirdīs trāpītu precīzāk.
Mana skaistā lēdija
Rīgas Krievu teātrī 13., 14., 15.XI plkst. 19