Bērnu dzīve pirmsdatoru ērā — arī tā varētu nosaukt Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā no 20.februāra līdz oktobrim atvērtās izstādes Mazie rīdzinieki tematu. Muzeja krājuma glabātājas Agitas Ančupānes veidotajā izstādē redzamie priekšmeti un fotogrāfijas attiecas uz laiku, kas sākas no XVIII gadsimta. Telpā temats, kā jau izstādes nosaukums vēsta, ir ierobežots ar Rīgu, tātad runa ir par pilsētas bērniem (lai gan senāk reti kuram mazajam rīdziniekam nebija radu laukos, kur lopiņu kompānijā tika pavadītas vasaras).
Ne katrs cilvēks nodzīvo līdz lielam vecumam, toties bērnība gan ir katram, tāpēc izstādē redzamie mazo rīdzinieku ikdienas priekšmeti — zīdaiņu ratiņi, bērnu gultiņas, podiņi, dažādu laiku lelles, lāči un citas rotaļlietas, trauki, apģērba gabali un apavi, pirmās grāmatas — ikvienam atsvaidzinās atmiņas par paša bērnību vai arī radīs apjausmu, ka daudzās izpausmēs bērnu dzīve ir ļoti mainījusies, bet citās atkal nav tikpat kā nemaz. Mana galvenā sajūta, apskatot izstādi vēl tapšanas stadijā, bija šāda: izrādās, es pats jau esmu riktīga vēsture, jo liela daļa eksponātu, kas attiecas uz padomju periodu, bija mana ikdiena pagājušā gadsimta 50.gadu beigās un 60.gadu sākumā palikušajā bērnībā.
Gluži visas bērnu dzīves izpausmes izstādē aplūkojamie priekšmeti neskar. Pirmkārt, tā ir bērnu saskare ar medicīnu, bet tam jau Rīgā ir savs, Medicīnas muzejs. Manas bērnības sakarā šīs tēmas raksturošanai goda vietā droši vien būtu jāliek zivju eļļas pudele, lāpstiņa mēles piespiešanai, kādas šļirces jeb šprices un vēl daži moku rīki. Bērnu lietotie trauciņi te ir aplūkojami, ieskaitot labi saglabājušos, bērniem domātu pagājušā gadsimta 30.gadu Kuzņecova servīzi, kas ir retums tāpēc, ka parasti jau mazi bērni tās servīzes, kuras dabū lietot, krietni paretina. Arī tāds vismaz manā bērnībā vairs nelietots galda piederums kā maza bērna ēdiena sabīdītājs te ir redzams. Toties pašu ēdienu nav, lai gan, piemēram, katra laikmeta konfekšu sortiments tālaika bērnu dzīvi un ilgas raksturo varbūt pat visspilgtāk. Šodienas atvases diez vai spēj iztēloties, ka tagad veikalos brīvi nopērkamā konfekte Serenāde bija liels retums, dabūjams tikai "par blatu", tāpat kā tās konfektes, ar kurām varēji, kā teiktu dzejnieks Aivars Neibarts, pievienoties bērnu alkoholiķu kustībai — konfektes ar liķiera pildījumu Prozit. Tās nu bija īsts aizliegtais auglis vai arī tika bērnam dotas, ja mamma iepriekš izsūca liķieri ārā.
Izstādē liela vieta veltīta bērnu drēbītēm, ieskaitot gan senas kristāmkleitiņas, gan mūžam nost šļūkošās padomju laika zeķbikses. Dažu mūsdienās vairs nesastopamu apģērba gabalu gan nav, piemēram, puiku garās zeķes, kas turējās uz zeķturiem jeb štrumbantēm. Kad es sāku iet skolā, man vairs nevilka neko tādu, kas turētos uz taļļiņas, bet reiz 2.klasē kādu dienu viens puika, kurš vēlāk kļuva liels huligāns, bija atnācis uz skolu, pareizāk sakot, bija mammas piespiests iet uz skolu īsās biksēs un garajās kokvilnas zeķēs ar štrumbantēm, kas rēgojās ārā no biksēm. Vēl tagad atceros, cik nelaimīgu seju viņš todien starpbrīžos staigāja pa gaiteni…
Visu rakstu par Mazajiem rīdziniekiem lasiet 20. – 26. februāra Sestdienā!
Latviete