Ja vien Albāniju neapmeklē "viss iekļauts – zvilni pie jūras" čartertūres ietvaros, nokļūšana galvaspilsētā Tirānā ir nedaudz jāpaplāno. Lai arī aviobizness baltiešus nelutina nedz ar tiešiem, nedz arī lētiem savienojumiem ar Balkānu reģionu, mums izdodas atrast pieklājīgu piedāvājumu caur Stambulu. Lidojumu no Turcijas uz Albāniju, kā vēlāk izrādās, nodrošina ar Turcijas atbalstu jaundibinātā Albānijas nacionālā aviosabiedrība Air Albania, kuras rīcībā pagaidām ir tieši viena lidmašīna, kas lido vienā maršrutā Stambula–Tirāna. Lai arī šāda perspektīva sākotnēji šķiet nedaudz aizdomīga, viss izrādās vislabākajā kārtībā – lidaparāts nav komunisma ēras relikts, lidsabiedrība nodrošina labu servisu un atstāj visnotaļ uzticamu iespaidu.
Pārsteidzoši, cik zaļa pat gada viskarstākajā sezonā ir saules lutinātā Balkānu valsts! Kalni, pakalni, aizas, upes un ezeri, bet piejūras zemienē – plašas lauksaimniecības teritorijas. Nākamais pārsteigums – nolaižoties lidostā. Pēc piezemēšanās lidmašīna turpat uz skrejceļa apgriežas par 180 grādiem un aizgādā pasažierus līdz, diplomātiski runājot, ļoti kompaktai lidostai, kas nosaukta albānietes Mātes Terēzes vārdā. Grūti iztēloties, kā tādā šaurībā šeit gada laikā izdodas apkalpot teju trīs miljonus pasažieru. Tāpat nav skaidrs, kas traucē no viņiem godīgi iekasēt papildu naudiņu, jo vienīgajā tax free veikalā plaukti ir teju tukši un šķiet, ka to tikko ir sākuši iekārtot.
Autonomā formalitātes nokārtojam bez aizķeršanās un dodamies uz galvaspilsētu Tirānu. Esmu triju arhitektu sabiedrībā, kuriem jau ceļā no lidostas ir ko nobrīnīties par "arhitektonisko formu daudzveidību" jeb, tiešāk izsakoties, acīmredzamo visatļautību būvniecībā. Bez jebkādas pietātes pret mērogu un vidi ceļmalā tapusi neliela Versaļas pils, bet cits atkal uzbliezis stikla piramīdu. Pēcāk seko arī māja – kruīza kuģis. Vienu vārdu sakot, katrs savā zemes pleķītī ir kungs un ķēniņš, un arhitektūras augstie plaukti lai stāv pie ratiem. Acīs duras milzīgais nepabeigto un bez apdares atstāto namu īpatsvars. Šāda "arābu arhitektūra" raksturīga arī daudzās citās dienvidu valstīs: sak, uzbūvējam pirmo stāvu sev, bet otrajam ieliekam dzelzsbetona pamatus, pabeigs bērni.
Bez kaimiņu ietekmes – nekādi
Tirānā mūs viesmīlīgi sagaida Glevins, ar kuru draudzības saites nodibināju pirms pāris gadiem otrā pasaules malā, – beidzot esmu atsaucies viņa aicinājumam paciemoties zemē, par kuru lielai daļai pasaules nav pat kārtīgu stereotipu. Par spīti vēlajai vakara stundai Glevins ir gatavs parādīt Tirānas centru un kā rūdīts starptautisko attiecību eksperts dod koncentrētu ieskatu, ko gaidīt no šīs valsts: "Pavisam īsi – mēs esam nācija paši par sevi, taču visur redzēsiet spēcīgu mūsu kaimiņvalstu ietekmi. Turcija, Itālija un Grieķija – ar tām mēs esam saitīti gadsimtiem, ar katru ir savs sarežģīts attiecību stāsts." Skaidrs, tātad noreducējam valsts esenci līdz Turkish Italy, bet Glevinam ar humoru viss kārtībā – mēs lietas interpretējot pareizi.
Pirmais piemērs ir pats Tirānas centrs, kura arhitektūrā dominē itāliskas noskaņas. Tas tāpēc, ka divdesmitā gadsimta pirmajā pusē Albānija koķetēja ar fašistu režīmu un visnotaļ austrumnieciskajā pilsētas apbūvē neizdzēšamas pēdas atstāja Musolīni galma arhitekti, kas neorenesanses stilā pārbūvēja visu pilsētas centru.
Glevins sniedz arī detalizētu ekskursu reģiona vēstures neapskaužamajos līkločos, kuram bez plašāka konteksta tik tikko spējam izsekot, taču kļūst skaidrs, kādēļ divas trešdaļas albāņu dzīvo emigrācijā. Vienu no vissāpīgākajām rētām nācijas sejā iecirtis pašu izveidots nežēlīgs komunistiskais režīms, kas valsti padarīja par Eiropas melno caurumu. Arī laiks pēc komunisma krišanas nebija viegls – valstsvīru mudināti, albāņi metās visu naudu ieguldīt piramīdu shēmās, kas ar lielu troksni uzsprāga 1997. gadā, izraisot asiņainus nemierus. Taču samērā īsā laikā Albānija noorientējās rietumu virzienā, pārgāja uz funkcionējošu, atvērtu tirgus ekonomiku un spēja kļūt par pilntiesīgu un atbildīgu NATO dalībvalsti. Kā simbols nācijas spējai pašnoteikties un pretoties svešām varām pilsētas centrālajā laukumā slejas piemineklis – dizčiltīgais Skanderbegs zirga mugurā. Šis vīrs viduslaiku izskaņā vadīja sacelšanos pret Osmaņu impēriju, tā palīdzot bremzēt islāmticības ekspansiju Eiropā, bet albāņi no dažādiem reģioniem sāka apzināties sevi kā vienu tautu.
Tirānas naktī izplēn stereotipi par nežēlīgiem bandītiem – albāņi ir ļoti viesmīlīgi un pret savas valsts viesiem izturas draudzīgi nevis naudas dēļ, bet patiesu jūtu vadīti. Valsts ekonomiskās problēmas un nabadzība neattiecas uz albāni, kurš jūs uzaicinājis vakariņās. Būs jāēd kārtu kārtām, maltītes kulminācijā – divi dažādos veidos pagatavoti jēra cepeši. Viens no leģendārās albāņu viesmīlības pamatakmeņiem ir neļaut viesim piedalīties restorāna rēķina apmaksā, pa ja tas tuvotos paša algas apmēram. Ja nu tomēr viesim izdodas tikt pie rēķina, jāielāgo, ka Albānijā uz ēstuvēm jāiet vienīgi ar skaidru naudu kabatā, tādēļ savlaicīgi jānodrošinās ar vietējo valūtu – lekiem. Kartes pieņem tikai vissmalkākajās viesnīcās un atsevišķās degvielas uzpildes stacijās – "plastikāta nauda" neder pat lidostas bārā. Toties bieži – īpaši tūristu visvairāk iecienītajās vietās – iespējams norēķināties arī ar eiro.
Eiropas Ziemeļkoreja
Viens no bēdīgi visslavenākajiem albāņiem noteikti ir Envers Hodža, komunistiskās Albānijas līderis. Daudzām Eiropas tautām ciešanas sagādāja svešas varas, toties albāņus mocīja pašu ļaudis. Būdams pie varas no Otrā pasaules kara beigām līdz pat savai nāvei 1985. gadā, šis vīrs uzskatāmi demonstrēja totāla totalitārisma piemēru. Ir jābūt lielai dūšai, lai spētu sabojāt attiecības sākumā ar PSRS un pēc tam Ķīnu, pasludinot sevi par vienīgo īsteno komunistisko zemi un iedzenot Albāniju pilnīgā starptautiskā izolācijā. Komunistu valdīšanas laikā Albānija rūpīgi kontrolēja jau tā ierobežoto tūrisma plūsmu, jo, citējot Enveru Hodžu: valsts ir slēgta ienaidniekiem, spiegiem, hipijiem un citiem klaidoņiem. Visā nopietnībā – iebraucējiem "ekstravagantā apģērbā" un ar "neprastu izskatu" sākumā bija jādodas uz tranzīta telpām, kurās varēja saņemt vietējo frizieru pakalpojumus un nomainīt apģērbu, pirms tiem atļāva spert kāju uz Albānijas zemes.
Visspilgtāk režīma paranoju, šķiet, raksturo "bunkerizācija" – masveida dažāda izmēra un tipa bunkuru būvniecība. Kopumā tapa ap 700 tūkstošiem šādu celtņu, kas nudien ir iespaidīgi triju miljonu populācijai. Kādēļ tas bija vajadzīgs? Hodža gadu desmitiem gatavojās "tautas karam" partizānu stilā, taču lieki piebilst, ka iebrucējus Albānija tā arī nesagaidīja un paslēptuves ne reizi netika izmantotas. Toties to būvniecībai aizgāja milzīga jau tā nabadzīgās ekonomikas daļa – viena dažus kvadrātmetrus liela bunkura izmaksas bija apmēram divistabu dzīvokļa vērtībā. Katra ģimene bija nodrošināta ar paslēptuvi teorētiska kara gadījumam, bet tam bija absurda maksa: valstī trūka elementāras infrastruktūras, dzīvojamās platības un normālu ceļu.
Glevins zina stāstīt, ka arī viņa vectēvs esot bijis iesaistīts bunkuru būvniecības procesa pirmsākumos. Dzelzs un betona kārtojuma prototipu esot izmēģinājuši šādi: bunkurā iedzinuši aitu un sākuši apšaudīt ar visu armijas arsenālu – sākot ar pistolēm un beidzot ar smago artilēriju. Konstrukciju atzina par labu esam, jo bunkurs izturēja un aita arī palika dzīva. Tikvien kā nabaga dzīvnieks esot zaudējis dzirdi…
Jāpiebilst, Albānijā komunisms bija sasniedzis neredzētus augstumus, šeit pat automašīnas privātīpašumā bija aizliegtas, un visa nācija lepni iztika ar dažus tūkstošus spēkratu lielu publisko autoparku. Pēc režīma krišanas ielas lēnām sāka pildīties, taču tikai retais prata vadīt auto, un, jāsaka atklāti, šīs iemaņas pieklibo joprojām. Vairākums brauc tikpat traki kā itāļi, tikai bez šai tautai raksturīgās kaisles. Visierastākais un viskaitinošākais triks – dzīvā satiksmē izlīst šķērsām uz galvenā ceļa, daļēji to nobloķēt un gaidīt, kas notiks. Taču visdaiļrunīgākā ir satiksme Tirānas rotācijas apļos. Rotaļa ir šāda: visi sabraucam pēc iespējas tuvāk apļa vidum, saspiežamies cieši kopā, dusmīgi noskatāmies uz citiem satiksmes dalībniekiem un tad bakstāmies ārā. Rotācijas aplis ir sastrēdzis arī tad, ja uz ielas īsta sastrēguma nemaz nav, tāpēc izbraukšana vienmēr prasa vismaz pāris minūšu.
Mūsdienu Albānija gan labi apzinās komunistiskās diktatūras nodarīto postu. Koncentrētu ieskatu divdesmitā gadsimta šausmu stāstos sniedz divi ar ekspozīcijām bagāti atomkara gadījumam būvēti bunkuri, kas tagad atvērti apmeklētājiem. Vislielākais no tiem – BunkArt 1 – atrodas pilsētas nomalē. Tā pievienotā vērtība ir blakus esošais gaisa trošu ceļš, kas uzved kalnā, paverot skatam iespaidīgo Tirānas panorāmu. Savukārt BunkArt 2 izvietots pašā pilsētas centrā un stāsta par policijas un vietējās čekas jeb Sigurimi vēsturi. Visām Austrumu bloka valstīm bija sava rūgta pieredze ar drošības iestādēm, taču Albānijas komunistiem "lielais brālis" bija izdevies tik orvelisks, ka šķiet, valsts pārvaldīšanas rokasgrāmata rakstīta, smeļoties no britu rakstnieka daiļrades.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 18.-24.oktobra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!