Patīk gan eiro, gan zelta zobi!

Šur tur ir būts, tomēr ne visur, piemēram, nekad neesmu bijusi Lubānā un Londonā un, jāatzīst, līdz šim arī nevienā kūrortā, kur viss iekļauts cenā. Parasti ceļojam ar mugursomām plecos un sabiedrisko transportu, bet šoruden kuplākā triju paaudžu radu kompānijā nolēmām braukt uz Dienvidturciju, tā saukto Turcijas Rivjēru, kas atrodas Vidusjūras krastā.

Rudens brīvlaiku pavadīt siltās zemēs ir laba doma. Alanjas reģionā oktobra beigās vismaz šoruden vēl bija ļoti saulains un silts, var teikt, pat ļoti pieņemami latvieša gaumei: dienā – no 26 līdz 30 grādiem, vakaros mazliet vēsāks, bet bez jakas mierīgi varēja iztikt. Lietus lija tikai vienu pēcpusdienu, atnesot patīkamu svaigumu apkārtesošajā dekoratīvajā ainavā ar palmām.

Jumtu mucas un zelta zobi

Lai gan mūsu izvēlētā pieczvaigžņu viesnīca ir mazliet palietota, jo tūkstošiem cilvēku ik dienu no maija līdz oktobrim to izmanto jau 18 gadu, tomēr var teikt, ka izdarītā izvēle starp neskaitāmajām viesnīcām Vidusjūras krastā, no kurām daudzu arhitektūra atgādina pasaku pilis, uzskatāma par veiksmīgu. Teju pirms gada ar pirmo iemaksu rezervējot ceļazīmi par izdevīgāku cenu, vissvarīgākais bija, lai viesnīca atrodas tieši pie jūras un lai bērniem ir ko darīt. Mūsu izvēlētā viesnīca piedāvā gan ūdens priekus – šļūcamtrubas un bērnu baseinus –, gan nelielu lunaparku un bērnu animatorus katru dienu.

Pēc tam kad ļoti agrā svētdienas rītā pametam Latviju vēl tumsā un vēsumā, rīts Turcijas dienvidos pienāk ar jūtamu kontrastu – ar spožu sauli. Nepilnu divu stundu brauciens no lidostas Antaljā līdz viesnīcai arī notiek bez aizķeršanās, lai gan satiktais grupas vadītājs uniformā ir sezonas jūtami nogurdināts un, šķiet, pat mazliet aizkaitināts. Uzkliedzis, lai taču piesprādzējamies, viņš tomēr šo to arī pastāsta – par šobrīd aktuālajiem augļiem granātāboliem, zemeņu otro ražu, banāniem, kas šogad Turcijā laikapstākļu dēļ nav izauguši un tāpēc veikalos un viesnīcās pieejami tikai importētie.

Pa autobusa logu garām slīd kokvilnas lauki, bet uz māju jumtiem ir redzamas uzkrītoši daudz mucu. Izrādās, Dienvidturcijā tā ir ierasta aina – tajās saule sasilda ūdeni, jo apkures mājās nav. Ja pēkšņi "ziemas" sezonā, kad parasti temperatūra noslīd vidēji līdz 12–14 grādiem, kļūst aukstāks, turki iepērk gāzes balonus un tā sarūpē sev siltumu.

Gids mums pauž arī savas domas par Baltijas tūristiem, no kuriem daudzi ierodoties noguruši, kaut dodas taču atvaļinājumā un tāpēc vien, viņaprāt, taču vajadzētu būt prieka pilniem. Acīmredzot izpētījis viesu sarakstu, mūsu sagaidītājs atļaujas savu pieredzi komunikācijā ar igauņiem raksturot pat ar anekdoti: pie Tallinas ir apļveida satiksme, kur uzlikta ceļazīme: "Maksimums trīs reizes." Jāatzīst, to dzirdot, rodas jautājums: nez ko viņš citiem stāsta par latviešiem?

Mūsu viesnīca ir busiņa pirmā pieturvieta, un mūs izlaiž, vairākkārt norādot, ka uz autobusa paneļa ir kastīte nogurušā šofera dzeramnaudai. Atgādinājumus par dzeramnaudu šajā ceļojumā manām bieži – ne tikai autobusos, arī mūsu viesnīcā teju uz katras plaknes ir "krājkasītes" ar aicinājumu atstāt kādu paldies par pakalpojumu. Kādā dienā mani viesnīcas gaitenī, ļoti atvainojoties par traucējumu, uzrunā istabene ar lūgumu samainīt 20 eiro monētas banknotē. Saprotu, ka tā šeit ir ierasta prakse un tas liecina, ka darbs, kaut sezonāls, tūrisma nozarē Turcijā tik tiešām ir pieprasīts. Taču, ja monētu maiņa uz banknotēm vajadzīga, lai dzeramnaudu varētu konvertēt Turcijas lirās, tad ko dara gids, kurš mūs viendien uzrunāja tā: "Būsim ļoti, ļoti pateicīgi par jūsu atstāto dzeramnaudu! Mums patīk gan eiro, gan dolāri, gan zelta zobi!"

Nevis ceļot, bet atpūsties

Viesnīcas reģistratūrā mūs sagaida darbinieks ar matu sasuku želejā. Viņš ir ne tikai laipns un atraktīvs, bet arī izmanīgs – par papildu samaksu (kurai pēc brīža atnāk pakaļ uz numuriņu) piedāvā īpašu ģimenes numuru ar divām istabām un panorāmas skatu uz jūru. Tā kā esam sešu cilvēku kompānija, piedāvājumu ar "saimnieka istabu" pieņemam un nenožēlojam, jo istabas ir plašas, skats uz Vidusjūru tiešām lielisks, turklāt katru rītu sešos pa atvērtajām balkona durvīm dzirdam arī musulmaņu dziedošās lūgšanas.

Pēc maza atelpas brīža sākam arī iepazīt, ko nozīmē "ultra all inclusive". Pirmkārt, tā ir aproce uz rokas, pieaugušajiem zaļā krāsā, bērniem – tumši rozā, kas ir viesnīcas apsargu acuraugs un vienlaikus leģitimē atpūtnieku atrašanos viesnīcā un tās teritorijā. Tāds – iezīmēts – var baudīt visu viesnīcas negausīgo piedāvājumu nedēļas garumā! Ne tikai gulēt jūras krastā, baseina malā vai jaukā nojumītē ar niedru jumtu, aizkariņiem un spilvenu, bet arī ēst un dzert bez mitas. Brokastis beidzas vienpadsmitos, pusdienas sākas vienos. Pie baseiniem ir āra bāri un uzkodu kioski, kuros noteiktā laikā pasniedz kebabus, hotdogus, frī kartupeļus, nagetus un fritētus sīpolu gredzenus, vafeles, tortiljas u. c. Saldējums, kafija, kūkas, nemaz nerunājot par alkoholu, pieejami bez ierobežojuma. Pilnīga leiputrija, ko sabraukušie viesi arī izmanto un ar pilnu jaudu bauda dzīvi un savu atvaļinājumu.

Pirmā diena, iepazīstoties ar visu piedāvājumu, aizrit teju vai eiforijā, ko vēl vairāk pastiprina peldes zilzaļi dzidrajā un ļoti siltajā Vidusjūrā. Otrā dienā pie vakariņām, kuru pārbagātā izvēle ik vakaru neatstāj vienaldzīgu, jau jāsāk domāt par cilvēku prieka un apmierinātības minimumu, kūrorta auditoriju, tūrisma industriju, kurā vieni cilvēki kalpo citu labsajūtai garas darba stundas un ar smaidu sejā... Jāatzīst gan, ka urdošās pārdomas slāpē vēss baltvīns, patiešām gardais un aromātiskais ēdiens un muzikanti, kas atbilstoši auditorijas etniskajam īpatsvaram liegā vokālā izdzied te vācu šlāgerus, te krievu meldijas, te šo to no ABBA repertuāra.

Tomēr trešās dienas rīts atnāk ar izmisumu: atkal jāēd, atkal jādzer, atkal jāguļ! Un tā vēl četras dienas! Diezgan truli, ja tā iedziļinās... Samierināšanos ar šādu dzīvi sniedz ūdens aerobika un ūdens slidkalniņi – ieniršana ūdenī dažādā tempā aizgaiņā nelāgo noskaņojumu. Tam palīdz arī bērnu dzīvesprieks, kuri ar lielu atdevi izmanto visu, ko dzīve un viesnīca sniedz. Turklāt iepriecina viesnīcas servisa kvalitāte – te tiešām ir padomāts par visu: ir klusais baseins miera cienītājiem, ir seklais baseins pavisam mazajiem, ir bārs ar svaigi spiestu apelsīnu, tomātu, gurķu, burkānu un ābolu, kivi un ananasu sulu, ir smilšu mantas un apēnots spēļu laukums pludmalē, ir āra dušas pēc peldes sāļajā jūrā vai hlorainajā baseinā, ir maiņas grāmatu plaukts, ir frizētava, spa komplekss un sporta zāle, ir neierobežots skaits maiņas dvieļu, ir laipns personāls. Un tam visam pāri spoža saule, silts vējiņš, ziedošas Ķīnas rozes un oleandri dažādās krāsās. Turklāt valdošā gaisotne nemaz nav slikta, varētu teikt – īpaša, tāda viegla un pozitīva, jo visi, kas te apkārt staigā dažāda izmēra pludmales garderobē, jauni un veci, īsi un gari, ir atbraukuši atpūsties! Un tas šeit ir pats galvenais – nevis ceļot, bet tieši atpūsties.

Zināms, ka sezonā no Rīgas uz Antalju gaisa ceļu mēro vismaz padsmit čarterreisu nedēļā, skaitļos tas izskatās iespaidīgi – apmēram 3000 līdz 4000 cilvēku – un liecina, ka šāda veida atpūta patiesi ir ļoti pieprasīta.

Noslīkšana nav iekļauta

Tomēr ar nepacietību gaidām ceturtdienu, kad laiskajā rutīnā ieplānotas pārmaiņas – brauciens ar laivām pa kalnu upi. Tas ir viens no ekskursiju piedāvājumiem, kas katram laivotājam izmaksā 25 eiro. Kopumā jauks, mazliet ekstrēms piedzīvojums, ja neņem vērā masu tūrisma fonu – pa upi vienā sezonā nobrauc vidēji 100 tūkstoši cilvēku, laivošanas pakalpojumu sniedz 51 firma!

Starta vietā mūsu autobuss ir viens no sešiem – tiekam pievienoti kādai prāvākai grupai, kurā ir vēl citi latvieši no citas viesnīcas un autobusa. Pēkšņi priekšā izlec gids raftinga instruktors, pavēsta, ka mūsu grupu sauc Torpēda un tagad visiem ir jāpārģērbjas, jāuzvelk vestes un ķiveres. Drūzmēšanās pie milzīgas ķiveru kastes, gaidīšana uz pārģērbšanos no dēļiem sasistās kabīnēs dīvainā kārtā uzsit domas par koncentrācijas nometni, bet tad jau visi ekipējumu likuši lietā, saņēmuši savu iedalīto airi un sākas instrukcija uzvedībai laivā un uz upes. Instruktors ir joku pilns, runā savādā krievu valodā – izrādās, viņš nav turks, bet azerbaidžānis, kas upē strādā no aprīļa līdz novembrim un tad lido atpakaļ uz dzimteni. Pirms sēšanās laivā – milzīgā piepūšamā raftā – notiek tā sauktā iniciācija: no grupas dalībniekiem tiek izveidots vilcieniņš, kas tiek iedzīts kalnu upes pietekā ar ledainu ūdeni. Kaut tiek teikts, ka tā jādara tādēļ, lai pierastu pie slapjajiem brauciena apstākļiem un samērā vēsās ūdens temperatūras, īstais iemesls, izrādās, ir cits: pasākumu un laivotāju grimases vairākās vietās fiksē fotogrāfi un filmētāji, kas pārvietojas ar mopēdiem un pēc brauciena par atbilstošu summu piedāvā gan fotogrāfijas, gan video – viens disks ar iemūžināto braucienu maksā 30 dolāru, fotogrāfija – sešus eiro.