Kurš var atļauties bērnu?

Bieži diskusijas ar tukšpauriem par dažādiem tematiem beidzas ar: "Kad tev būs bērni, tad sapratīsi!" Šovasar man piedzima dēls. Tas nozīmē ne tikai to, ka tagad esmu visu sapratusi un ar mani vairs nav jēgas diskutēt, bet arī, ka man dota lieliska iespēja novērtēt, cik pamatotas ir gaudas un/vai gavilēšana saistībā ar būšanu mātei. Vai bērns izputina ģimeni, vai valsts atbalsta bērnus vai tikai, kreklu uz krūtīm plēšot, deklamē kaut ko par ģimenes vērtībām? Es vēl neesmu izputināta un arī par atbalstu vispār nevaru sūdzēties. Man šķiet fantastiski, ka Latvijā kādam no vecākiem ir iespēja pusotru gadu iepauzēt darbus, saņemt garantētus ienākumus un būt drošam, ka būs darbs, kurā atgriezties. Kad ārzemju kolēģiem stāstīju, cik ilgi būšu prom, viņi īsti nespēja noticēt un, šķiet, beigās nolēma, ka tas ir mans Austrumeiropas akcents, kas teikto dara nesaprotamu. Manā gadījumā pusotru gadu saņemšu ienākumus gandrīz manas mēnešalgas apmērā. Nu, forši! Ar to apmēram biju rēķinājusies.

Mantu un zināšanu rats

Kad aizgāju t. s. dekrētā, es, protams, nezināju, kā īsti sauc to pabalstu, kas man pienākas. Zināju to kā "dekrēta piķi". Neticami, bet portālā latvija.lv nebija sadaļas "pieteikšanās dekrēta piķim", bet bija dažādi nosaukumi, kas, manuprāt, izsaka vienu un to pašu. Taču nē! Tā kā no izlasītajiem vārdiem neko nesapratu, lūdzu pieredzējušākas draudzenes palīdzību. Izrādījās, ir dažāda veida pabalsti: ne tikai manis kārotais, bet vēl citi. Tas nozīmē, ka valsts man piešķīra pat vairāk, nekā biju gaidījusi. Un, reģistrējot bērnu Dzemdību namā, man pie viena paprasīja, vai nevēlos pieteikties vēl diviem vienreizējiem pabalstiem – vienam valsts un vienam pašvaldības. Kāpēc nevēlos? Lai nu par ko, bet par valsts finansiālu atbalstu es vismaz šobrīd netaisos sūdzēties. Taču bez sūdzēšanās vispār nevar. Man skaļi jāpasaka, ka pati vispār nesapratu, kam kur pieteikties, jo tie nosaukumi ir tik līdzīgi un nesaprotami, ka būtu palikusi bešā, ja man nebūtu labu palīgu. Šķiet, ka tā arī debitantes bērnkopības jomā tiek pie tās naudas – kāda cita vienkārši parāda, kā to izdarīt. Līdzīgi darbojas t. s. bērnu mantu rats. Tas nozīmē, ka nevienam nekas nav jāpērk, jo visas nepieciešamās mantas kāds atdod un, kad tās vairs nav vajadzīgas, dod tālāk nākamajam gribētājam. Dokumentu gadījumā "uz riņķi" iet nevis mantas, bet zināšanas.

Pie šīm nelielajām gaudām tomēr gribētu uzteikt Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) darbinieces, kas, redzot, ka piesakos visādām nesakarīgām lietām, personīgi vairākkārt piezvana un izskaidro, kas un kā man būtu jādara. Ja tik vienkārša valoda un ieklausīšanās klientā tiktu izmantota arī oficiālajā sarakstē, visticamāk, Latvijā būtu vairāk laimīgu cilvēku.