Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā -2 °C
Daļēji saulains
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Madara mācās: Nekad nesaki nekad

Kā no mākslinieka kļūt par biologu jeb no citas puses par izglītību un viena pieaugušā ceļu līdz iespējai tikt pie bakalaura grāda nozarē, kura vidusskolā nav apgūta.

Labdien! Iepazīsimies! Mani sauc Madara, un es astotajā klasē pateicu savai mammai, ka nemūžam, nemūžam nebūšu ārste vai "kas tamlīdzīgs". Kad man bija septiņi, es gribēju būt arheoloģe un speleoloģe. Divpadsmit gadu vecumā – floriste, ātri pēc tam – interjera dizainere, vēlāk – fotogrāfe žurnālam National Geographic. Pēc pamatskolas beigšanas es iestājos lietišķajos (Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā). Tur mēs mācījāmies zīmēšanu un gleznošanu, kultūras, reliģijas, mūzikas un mākslas vēsturi, izvēlētās nodaļas priekšmetus un dažus obligātos "parastos" priekšmetus, kā latviešu un angļu valoda vai matemātika. Mēs nemācījāmies ķīmiju, bioloģiju un fiziku, un teikt, ka mēs noteikti, pavisam noteikti par to nepārdzīvojām, būtu diplomātisks formulējums.

Tagad, gadus desmit pēc pamatskolas beigšanas, es dzīvoju ciemā Rietumfrancijā. Man blakus ir vīrs, pusotru gadu vecais Emīls, divi truši un rindiņa iecerētu projektu. Jaunības izvēlētās profesijas es pildu uz pilnu klapi: fotografēju savus brīnišķīgos dabas eksponātus – ģimenes locekļus –, izpalīdzu draugiem atrast efektīvāko novietojumu mēbelēm viņu dzīvokļos un regulāri atroku aizklīdušas zeķītes un zīmuļus zemdīvāna alās. Skats uz profesiju kā tādu tās ierastā nozīmē man ir skeptisks, bet šis ir jau cits temats, tāpēc minēšu vien šo: man nepietiek ar personas ieņemamo amatu kā tās definīciju, un, ja man būtu teikšana, visās aptaujās un intervijās būtu minēts nevis "Pēteris, 42, advokāts", bet "Pēteris, garā jauns, Coldplay fans, lasa Platonu, stāv un krīt par mežacūku aizsardzību".

Te nu mēs esam. Laiks iet, krunkas vairojas, un es, ko tēvocis satiekot vienmēr uzrunājis ar "nu, māksliniec?", esmu nolēmusi studēt bioloģiju.

Šī doma nepiedzima vakardien, tā bakstījusi jau vairākus gadus. Es nevaru atbildēt, kur un vai vispār šajā jomā pēc tam strādāšu. Šobrīd ar vīru esmu izdomājusi pavisam cita virziena plānus, kam it kā maza saistība ar šīm studijām, bet tomēr man saikne ir acīmredzama.

 

No vēlmes līdz papīriem

Citi saka: ja jau es gribot tos ķirbjus audzēt, vai tad nederot Dārzkopības institūts vai Lauksaimniecības universitāte? Kāds labs draugs pat mēģināja iebiedēt, atsūtot milzīgu vispārīgās bioloģijas sējumu. Taču pārliecība, ka šis man, tieši man, ir jādara, nav mirkļa iegriba un, lai gan stipri ietekmēts, nav pat tāpēc, ka ekoloģija ir mana mīļākā "loģija" un politika un ka esmu vīram pilnas ausis piedusmojusi par Instagram bravūrīgo, vienreizlietojamo kafijas krūzīšu tūkstošiem. Bioloģija, man tevi vienkārši vajag zināt! Visu zināt! Visa pamatu pamatus. Kur tas kukainis radies, kā mana iekšpuse strādā, un kāpēc skābst ievārījums. Triviāli piemēri, protams, bet es ceru, jūs sapratāt.

Praktiski jautājumi: lai es iestātos Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē nākamā gada rudenī, ir nepieciešami šādi tādi papīriņi, kuru starpā: a) bioloģijas centralizētais eksāmens un b) ķīmijas vai fizikas atzīme atestātā. Uzmanīgāks lasītājs būs jau pamanījis, ka šos priekšmetus es vidusskolā nemācījos.

Kā apiet šos šķēršļus ceļā uz izvēlēto, iespējams, ešafotu?

Vispirms apskatīsim papīriņu "a". Punkts manā labā: centralizēto eksāmenu var kārtot pirmo reizi vai uzlabošanas nolūkos vēlreiz arī jebkad pēc vidusskolas beigšanas. Punkts otrā nometnē: tas nozīmē iedzīt visu vidusskolas vielu astoņos mēnešos. Punkts atkal manā labā: bioloģija man vienmēr ir patikusi un samērā viegli gājusi galvā. 6. klases bioloģijas gala eksāmenam uzšņāpto trekno, sarkano "10" pavada piezīme: "Tik izcilu darbiņu es vēl nebiju redzējusi! Malacis!" (Taisnības labad gan jāsaka, ka pāris pareizo atbilžu strapbrīža laikā mēs "pārbaudījām" garderobē paslēptā grāmatā, bet starpbrīdis nebija garš un vienu grāmatu mēs dalījām uz divpadsmit meitenēm).

Tagad pievērsīsimies papīriņam "b". Skaidrs, ka man, lietišķo beidzējai, pie mākslīgas ķīmijas vai fizikas atzīmes atestātā netikt. Skaidri atceros, kad par mums visos jaunākajos kursos ieviesa fiziku kā vispārīgo priekšmetu, mēs ar skanīgu "ha, ha, lūzeri!" pārmetām krustus un slavējām skolas vadību par šī briesmīgā lēmuma pieņemšanu kā likts pēc mums. Oi. Karma, tu, briesmone! Sazinoties ar Bioloģijas fakultātes vadību, lēmums ir nepielūdzams: atzīmi vajag, un, ja tās nav, vajadzēs vien likt otru centralizēto eksāmenu, un tieši ķīmijā, jo šajā lietā tā kotējas augstāk.


Vispirms – skolotāji

Ko vajag, to vajag. Septembrī es ieliku paziņojumu vietnē Facebook par savu mērķi un vajadzību: atrast divus privātskolotājus – vienu bioloģijā un otru ķīmijā –, kuri man palīdzētu sagatavoties eksāmeniem jūnija sākumā. Spiedīgais termiņš, otrā svaiguma students un fakts, ka mācībām jānotiek tiešsaistē ar video un sarakstes palīdzību, man nelikās ļoti iekārdinoši elementi. Kādēļ lai vispār kādu interesētu viens "frukts", nez kur iemaldījies, kaut ko te grib?

Tā taču pat nav reāla kaķīšu glābšana vai sociāli karsta ziņa. Publisks sludinājums internetā manās acīs bija tikai pirmais solis, un es jau iedomājos, kā tūlīt sūtīšu savus radus izlikt skrejlapas Ķīmijas fakultātē. Taču visdažādāko jomu pārstāvju, paziņu un svešu cilvēku operatīvā atsaucība mani pārsteidza.

Uz sludinājumu visvairāk atsaucās sievietes, visvairāk un visātrāk – bioloģijā. Ar ķīmiju gāja gausāk, sarunas sākām ar diviem kungiem un vienu dāmu, manu topošo skolotāju. Nez kādi ir iemesli: sakritība, izglītības sistēmas uzbūve, mistiska atšķirība smadzenēs? Nekāda prātīgā statistika no dažām "ē-stulēm" nesanāk, būs vēlāk būs jāpapēta šis jautājums tuvāk. Katrā gadījumā, atceroties atbalsta vārdus un gatavību palīdzēt, es joprojām sajūtos, itin kā man uz ledus kāds būtu izsniedzis sausus Gorotex dzelkšņu zābakus. Nu, reāli kruta sajūtos, paldies!

Nedēļas laikā es atradu, nē, mani atrada divas privātskolotājas, kas ir uzņēmības un dulluma pilnas, lai parakstītos uz humanitāriķes pārkristīšanu eksaktajās zinātnēs. Es saku: "ir uzņēmības pilnas", jo mācību process nupat ir sācies un nevar zināt, vai vidus punktā viņas mani nenosauc par tupu āpsi un nedodas tur, kur kolbas tīrākas. Esmu uzticējusi mācību tempa un secības noteikšanu viņām, bet daudz variantu te nav. Par piemēru: bioloģijā ir četras vidusskolas grāmatas plus devītās klases vielas atkārtošana. Vidēji tas ir 30–50 lpp. un 20 h nedēļā. Un ķīmijā, nešaubīgi, ir vēl ļaunāk, jo no tās es atceros tikai sāls kristālu audzēšanas eksperimentus, ožamā spirta bangaino ceļojumu apkārt pa klasi un nojausmu, ko nozīmē mazais cipariņš pie CO2. Bet metiet mani lēnām pār tiltu, esmu optimisma un apņēmības pilna nokļūt tur, otrā pusē.

 

Ķīmija un gleznošana?

Mācīties mācīšanās pēc ir labi un vajadzīgi. Zināšanas nav tikai kaut kāds pārbaudes solis pirms garas un garlaicīgas dzīves pieprasītas profesijas ofisā. Mācības būtu jāatbalsta jebkurā vecumā, izglītība ir sabiedrības pamats un tā tālāk. Bet kāpēc lietu kārtībā ir tik daudz pretrunu tam, ko mēs loģiski saprotam un kam ideoloģiski ticam? Esmu izpētījusi dažu Francijas universitāšu piedāvātos dubultos grādus. Izvēloties šādu modeli, students apgūst nevis vienu, bet divas programmas un, beidzot universitāti, saņem grādu nevis vienā, bet divās jomās. Doma lieliska, bet šīs jomas vienmēr ir tuvu stāvošas: filosofija un vēsture, ekonomika un jurisprudence, ķīmija un matemātika. Nav šaubu, ka, klasificējot disciplīnas, iedalījums ir vietā, bet kāpēc tam jādiktē arī viss mācību process un, visticamāk, turpmākā dzīve? Sak, iemaldījies pie nepareizā klana, tur arī paliec, pats vainīgs.

Nepārsteidz arī, ka visvairāk "norakstīti" tiek tieši vidusskolas humanitārās klases beidzēji: kādas mani interesējošas universitātes mājaslapā uzņemto studentu statistika rāda, ka eksaktajās zinātnēs tiek uzņemts vien niecīgs viencipara procents no humanitārās klases, bet mākslas, teātra un valodu fakultātēs eksakto studentu skaits svārstās no 40 līdz 50 procentiem. Un tas valstī, kuras viena no trim galvenajām vērtībām skaitās "vienlīdzīgas iespējas visiem".

Nešaubīgi, ir studenti, kas klišeju pamato. Arī mans atestāts, lai gan ar zemāko atzīmi "7", ir klajš uzskates materiāls: nu nebija to septītnieku humanitārajās nozarēs. Bet man toreiz bija 15, es darīju to, kas padevās vislabāk, un neticamā kārtā par matemātikas atzīmju uzlabošanu augstākas bija citas prioritātes, tāpēc īpaši necentos, ja vien varēju izvairīties no pašcieņu graujoša sešnieka. Bet tagad man gribas mācīties, tagad es spēju koncentrēties, spēju interesēties, varu saprast saikni starp sev vajadzīgo un to, kas šķietami nekad dzīvē nenoderēs. Esmu iemācījusies uzdot jautājumus un kautrīgi (vai bravūrīgi) nenosēsties pēdējā solā.

Mēģināju pieteikties vietējā universitātē šeit, Francijā, jo zinājām, ka vēl gads mums jāpaliek te. E-pasta vēstules, telefona zvani… Lēmums, tāds pats, kāds tas būtu bijis Latvijā, ir skaidrs "nē", es neesmu pabeigusi attiecīgo vidusskolas novirzienu. Sistēmas robota lēmums, bez individuālas izskatīšanas, izņēmumiem vai jebkādām citām iespējām, kā iet to taciņu, kuru 16 gadu vecumā, – desmit gadu vēlāk. Tas ir saprotams, jo apzinos to pieteikumu masu, ko saņem universitātes. Bet vai tomēr tas nav absurdi?

Vai tiešām mēs ceram, ka kūsājoši pubertātes kastroļi nekļūdīgi zinās visas viņu turpmākās akadēmiskās un darba gaitas?

Kādas iespējas šobrīd reāli pastāv integrēties citā nozarē, atskaitot aklu plunčāšanos tumsā, vienatnē, bez kabatas baterijas? Vēl vairāk, kādas iespējas pārorientēties ir tiem, kas jau apvēlušies ar dzīvi: bērniem, darbiem, visizdevīgākās dīzeļa cenas meklējumiem? Vai jebkuras nozares studenti tikai neiegūtu, ja tiem būtu dzīva, praktiska saskarsme ar it kā pavisam pretēju, bet, padomājiet, sakarībām un savienojumiem pilnu virzienu – matemātiķiem ar muzikoloģiju, gleznotājiem ar ķīmiju, inženieriem ar horeogrāfiju? Ja jūs personīgi pazīstat kādu no jaunievēlētajiem politiķiem, varat pasveicināt no manis un nodot viņiem šos jautājumus.


Nirstam iekšā!

Universitātes aizvien vairāk sūdzas par atkritējiem. Mani draugi, klasesbiedri un es pati esmu šajā melnajā statistikā, un mēs esam nevis (pārlieku lieli) sliņķi vai divnieku karaļi, bet neizlēmušie, vairāk gribošie un bieži bez alternatīvas atstātie. Daudzas klases pabeidz vien puse no tiem, kas tās sākuši, krīt reitingi, tiek izšķiestas budžeta vietas, bet studentiem, kas patiešām alkst mācīties, pieeja ir kā kāpšana grants kalnā. Es nebūt nesaku, ka visas problēmas tiks atrisinātas, ja mēs bez atlases laidīsim visus visur. Atlasei ir jābūt, bet tajā jāiekļauj kas vairāk par vidusskolas rezultātu.

Atbalsts un atbildes, ko saņēmu, publicējot savu sludinājumu, man tikai apstiprina: neesmu viena trakā, kas izdomājusi pārmesties uz svešu dobi.

Tie, kuriem tas veiksmīgi un bez atpakaļskatīšanās izdevies, tie, kuriem ir nepiepildīta vēlme, tie, kuriem tas visādu apstākļu dēļ ir sasodīti sarežģīti, ja ne neizdarāmi, tie, kā es, kuri, atraduši kabatas bateriju, vēl ir ceļā; mūsu ir daudz! Nu taču, lūdzu, beigsim dalīties pa kastēm un ieviesīsim vienu normālu sagatavošanās gadu vai jebkādu citu tiltu, kas dotu pieauguša cilvēka cienīgu pārlaipošanu uz otru malu!

Bet, kamēr es žmiedzu īkšķus par nākotnes pārliecinātajiem "man nekad mūžā šito nevajadzēs!" pusaudžiem, pašai nekas cits neatliek, kā atvērt Līgas Sausiņas vidusskolas grāmatu bioloģijā un ienirt. Sagaidu bukmeikeru birojos derības, vai man šis triks izdosies vai ne.

P.S. Nākamajā reizē urbsimies cauri pilnā sparā un – iesākumam atbilstoši – vēl gana entuziastiski. Par to, kā tieši notiek tiešsaistes mācību process divos priekšmetos ar diviem privātskolotājiem un eksāmena laika degli un vai izbijis mākslas students vispār māk lasīt bioloģijas un ķīmijas valodā.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Pēda, kas paliek

Šoreiz sākšu ar nedaudz provokatīvu jautājumu – kā jūs teiktu, kas ir Latvijas nacionālais sporta veids? Nu, tāds, kas katram te dzīvojošajam ir asinīs jau līdz ar piedzimšanu, un, pat ja profesion...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata