Tad es redzēšu!

Par tēti es kļuvu 37 gados. Mani vienaudži, kursabiedri, darba kolēģi, par tēviem sāka kļūt jau pirms divdesmit gadiem, un gandrīz visi bez izņēmuma viņi raksturoja tēva būšanas faktu ar frāzi: "Tad tu redzēsi!" vai "Būs tev bērni, tad sapratīsi!". Kad pirms gada piedzima dēls, likās, ka tūlīt es kaut ko īpašu redzēšu un sapratīšu. Tomēr nekas tāds apokaliptisks vai sensacionāls nenotika. Nenotika arī nekas tāds, kas tajā mirklī lika domāt: "Jēziņ, tagad es saprotu un redzu!"

Toties es sapratu ko citu. Sapratu, ko mani vienaudži, tēvi pirms manis, ir mēģinājuši pateikt. Ar frāzi "Tad tu redzēsi!" viņi droši vien centās apzīmēt visu to, kas viņiem tagad bija kļuvis citādāk, kā bija mainījusies ikdiena. Nespēdami to paskaidrot sīkāk, viņi gandrīz vienmēr lietoja šo frāzi, lai tajā ietilpinātu visu pārmaiņu kopumu. Līdzībās runājot: vārdu taupīšanas nolūkos mēs sakām "izcila filma!", nespēdami sakarīgi paskaidrot režisora ideju, operatora izcilos kadrējumus, aktieru spēli, grima mākslinieka titānisko darbu, kostīmu mākslinieka iedziļināšos attiecīgajā laikmetā un specefektus, kuri bija tik īsti, ka tos nevarēja pamanīt. Īsāk sakot, mēs neesam filmu kritiķi un par labu vai sliktu filmu varam pateikt vienkārši noskaties, tad sapratīsi. Un maz ir tādu profesionālo tēvu, kuri varētu pateikt kaut ko vairāk par: "Būs tev bērni, tad sapratīsi!" Varbūt vienīgi Lauris Bokišs no biedrības Tēvi.

Masas pieaugums

Būšana par tēvu man sākās vietā, kur es tagad drukāju šo rakstu. Aptuveni pirms diviem gadiem sieva sēdēja pie šī galda un rādīja man analīzes, kurās bija kaut kādi cipari, kas liecināja, ka bērns ir pieteicies. Tas, protams, bija dienas visinteresantākais notikums. Kaut kādā brīdī mēs izdomājām jau vārda došanas algoritmu: ja piedzims dēls, tad viņu sauks Valters, ja meita, tad vārdu domāšu es. Drīz vien sieva paziņoja, ka būs Valters, tā es uzzināju, ka mums būs dēls. Tā mēs viņu sākām saukt vārdā jau no dzimuma noteikšanas dienas.

Sievas grūtniecība aizritēja ļoti labi, par ko, protams, arī bija dzirdēti dažādi pieredzes stāsti. Vēmām mēs daudz biežāk, kad lietojām alkoholu, – izslavētais grūtnieču nelabums bija faktiski pa nullēm.

Viens no visatbildīgākajiem uzdevumiem, kurš man tika uzticēts grūtniecības laikā, bija sievas kurpju šņorēšana. Ar tādu vēderu kā viņai to bija neiespējami izdarīt. Nebija gan tā, ka tikai sievai pieauga vēdera apjomi.

Es, būdams apveltīts ar ļoti lielām empātijas spējām, arī sāku strauji pieņemties svarā. Iespējams, pat straujāk. Vienu brīdi biju sasniedzis pat tādu masu, ka man arī jau gandrīz vajadzēja sākt meklēt kurpju šņorētāju.

Ārste par manu masas pieaugumu jokoja, ka sievai pēc dzemdībām būs straujš masas kritums, bet man ne.

Valters pieteicās uz dzimšanu divas nedēļas pirms termiņa. Dzemdību namā bijām kopā visas dienas, un tur (pretēji dzirdētajiem šausmu stāstiem par šo Latvijas iedzīvotāju izcelsmes vietu) izrādījās ļoti labi apstākļi un ļoti jauks personāls. Pat ēdiens bija garšīgs! Tiesa, baroja tikai sievu, un es pārtiku gāju meklēt sev pats. Rezultātā pēc dzemdībām es biju nometis trīs kilogramus, aptuveni tieši tikpat, cik sieva, un līdz ar to ārstes prognoze, ka mana masa līdz ar dzemdībām strauji nekritīs, izrādījās kļūdaina.