28 gadus vecais Jorans ar grupu Aarzemnieki pieteicās uz Eirovīzijas nacionālo atlasi, lai nodziedātu pēc iespējas lielākai publikai, īpaši necepoties par konkursu. Taču tautai Cake to bake tik ļoti iepatikās, ka iebalsoja to uz Eirovīzijas dziesmu konkursa finālu Kopenhāgenā, atstājot aiz borta tādas vietējās popmūzikas zvaigznes kā Dons un Olga Rajecka. Tagad profesionāli popmūziķi uzmetuši lūpu, bet šovbiznesa procesu vērotāji cenšas izskaidrot, viņuprāt, nejēdzīgo situāciju ap "neperspektīvo" izpildītāju. Tikmēr tauta arvien nepārstāj dungot Jorana sarūpēto "kūku" – I’ve got a cake to bake, I’ve got no clue at all…
Fragments no intervijas:
Viens otrs žurnālists un mūzikas kritiķis tagad rauc degunu - Latviju Eirovīzijā pārstāvēs ārzemnieks…
Vai tas tiešām ir tik būtiski?! Svarīgākais, ka Latvijā ir palikusi daļa no manas dzīves un es varu par to kaut ko izdarīt Latvijas labā. Saku pavisam godīgi - šeit ir palikusi daļa no manas sirds. Kāpēc jūs domājat, ka savas jūtas pret Latviju var apliecināt, tikai staigājot ar valsts karogu? Tas vien nenozīmē būt patriotam. Šīs jūtas man ir sirdī. Man latviskāks šķiet nevis valsts karogs vai tautastērps, bet tā kopības sajūta, kas ir latviešiem, svinot svētkus. Jūs protat svinēt no visas sirds - Jāņus, Dziesmu svētkus un katrs savus svētkus. Latvija ir vieta, kur tiešām vari būt laimīgs - skaista daba, brīnišķīga nacionālā kopības izjūta. Es novēlētu latviešiem vairāk pašapziņas, lai saprastu, cik jūs īstenībā esat forši! Jā, protams, ekonomiskā situācija ir smaga, un cilvēkiem šeit pārāk daudz ir jāstrādā.
Pēc uzvaras vietējā Eirovīzijā jūties kā slavenība, vai tas notika jau pēc hita Paldies latiņam?
Pēc "latiņa" uz ielas man nāca klāt nepazīstami cilvēki, viņiem bija neviltots prieks par dziesmu, ko viņi gribēja izteikt. Parasti cilvēki kautrējas, nevar tā vienkārši pienākt klāt un pasveicināt, tāpēc es no sirds novērtēju to, ka viņi spēja pārkāpt šo robežu. Bet tagad pēc Eirovīzijas ir tā, ka katram savs viedoklis. Uzreiz pēc noslēguma konkursa man teica: Joran, labāk nelasi komentārus internetā, sabojāsi sev garastāvokli!
Kāpēc cilvēki nobalsoja par tavu dziesmu? Vēlējās kaut ko vienkāršu un sirsnīgu, ko, iespējams, nav spējuši piedāvāt profesionālie izpildītāji pat ar nopietnākām dziesmām, šovu un stilīgu izskatu?
Eirovīzijas koncerta aizkulisēs man bija ļoti grūti veidot kontaktu ar citiem māksliniekiem. Es pie sevis domāju: vau, cik forši, ka mēs visi esam šeit un mums ir iespēja iepriecināt cilvēkus, un man apkārt tik daudz labu mūziķu un mēs kopā varam labi pavadīt laiku! Bet biju izbrīnīts, kāpēc cilvēki ir tik auksti. Varbūt viņiem bija šausmīgs stress? Aiz skatuves valdīja aukstums. Ar daudziem dejotājiem, horeogrāfiem un citiem, kas nebija galvenie izpildītāji, es varēju sirsnīgi izrunāties, tikai ne ar konkursa dalībniekiem. Visi taču zināja, ka uzvarēs tikai viens un pārējie 11 paliks bešā, tāpēc vismaz jautri pavadīsim laiku! Man ir tik žēl…
Tu mēģināji - gāji klāt un runāji?
Visu laiku, bet jutu, ka aiz kulisēm daudziem bija distance pret mani: "Netraucē! Ko tu šeit vispār dari?" Man arī uzprasīja: nu, ko tu smaidi? Mēs taču bijām vienkārši priecīgi par iekļūšanu finālā, jo tā bija vēl viena iespēja uzstāties. Lielāks uztraukums man bija pirms pusfināla. Tad es biju laimīgs, ka nenodziedājām šķībi.
Kā tev radās doma piedalīties Eirovīzijas konkursā?
Mans stāsts par Latviju ļoti cieši saistīts ar Eirovīziju. Pirms 14 gadiem Bohumā skatījos TV un ieraudzīju Renāru Kauperu uz Eirovīzijas skatuves. Uzreiz pēc tam notika kaut kas neticams - es aizgāju uz vienu no second hand disku veikaliem, sameklēju un nopirku pavisam nepazīstamas grupas Brainstorm ierakstus. Tā es rīkojos pirmo un vienīgo reizi mūžā, man bija 14 gadi. Diskus klausījos kādus dažus gadus! Kad 2005.gadā man radās iespēja kā skolniekam doties apmaiņas braucienā uz skolu Talsos, es jau zināju vairākas dziesmas no galvas. Man ļoti patīk Eirovīzijas ideja - cilvēki no dažādām valstīm pulcējas kopā, lai svinētu svētkus un klausītos citu valstu dziesmas.
Pastāstīsi par savu kompāniju uz skatuves?
Kad sacerēju dziesmu par latiņu, sapratu, ka man ir vajadzīgi mūziķi, ar kuriem kopā uzstāties. Guntis Veilands ir mans sens draugs - spēlē ģitāru, klavieres, saksofonu. Bundzinieku Raiti es atradu kādā bārā, viņš tur vienkārši sēdēja un izskatījās pēc bundzinieka. Es piegāju klāt, sākām runāt: tu muzicē? "Jā, jā!" Spēlē bungas? "Jā, spēlēju!" Viņš arī māca mūziku bērniem skolā Baldonē un arī pats mācās Mūzikas akadēmijā. Katrīnu Dimantu, kas mums uz skatuves spēlē vijoli, satiku klubā Ala. Viņa spēlē un dzied folkmūziku. Uzaicināju abus uz mēģinājumu. Es mēdzu turēties pie cilvēkiem, ar kuriem sākts kāds projekts.