Pēdējos gadus Grūtups veltījis lielākoties vēstures grāmatu rakstīšanai un sauc sevi par pensionāru, tomēr interesi par valsts lietām nav zaudējis. Atšķirībā no daudziem citiem, viņš jaunajā ģeopolitiskajā situācijā pasaulē, kuru aizsāka Krimas okupācija, saredz ne tikai draudus Latvijai, bet arī lielas iespējas iekšēji mobilizēties, lai nevienam nebūtu vēlmes mēģināt te vēlreiz nākt ar tankiem.
Kas mums būtu jādara, redzot, ka kaimiņvalsts sāk, tā sakot, rullēt ar agresīvi šovinistisku ideoloģiju un enerģiju arī pāri savām robežām?
Gribu teikt, ka nav ļaunuma bez labuma - šī konfliktsituācija dod mums izcilu iespēju mobilizēties! Mēs, atvainojiet par ķecerību, esam dzīvojuši tādā starpkaru periodā. Kas notiek starpkaru periodā? Pie varas pamatā raujas ierēdņi. Viņi pēkšņi iedomājas, ka var būt ministri, premjeri, parlamenta priekšsēdētāji un prezidenti. Bet kolīdz sākas konflikta situācija, viņus visus kak vetrom sdulo*. Mēs nesen piedzīvojām, ka ne prezidents, ne Saeimas priekšsēdētāja nevarēja skaidri atbildēt uz vienkāršu jautājumu: vai Putinu vajag ielūgt? Tiklīdz tu ierēdni izsit no viņa komforta zonas, ierastā smuko tēžu komplekta, tā ir vāks. Atceros, reiz kāda korespondente jautāja prokuroram Maizītim: "Maizīša kungs, ja būs konfliktsituācija, vai jūs iesiet Latviju aizstāvēt ar ieroci?" Cilvēks apmulsa: "Nu, ja es būšu vajadzīgs..." Kas tur īstam vīrietim, kurš dienējis armijā, būtu ko neatbildēt? Konflikta situācijā tavs pirmais pienākums ir ar ieroci rokā aizstāvēt dzimteni - savu māti, sievu, bērnus. To armijā vīrietim iemāca kā reizrēķinu. Tāpēc mums ir vajadzīga armija. Nesen man piezvana viena man radiniece. Pļāpājam, kā jau visi tagad, runājam arī par pašreizējo situāciju. Viņa vaimanā: vai, laikam ar vīru jātinas projām. Es viņai prasu: bet kā tu domā, kas aizstāvēs tavu astoņdesmitgadīgo māti, kura nekur nevar aizbraukt? Tās ir vienkāršas lietas, un armija tās iemāca.
Esat jau presē izteicies, ka Latvijai vajag atjaunot obligāto militāro dienestu.
Jā, un šajā sakarā mani satrauca aizsardzības ministra Raimonda Vējoņa 4.aprīlī intervijā NRA teiktais. Cilvēkam, kurš, pateicoties mūsu politiskajai sistēmai, ir aizsardzības ministrs - saprotu, tikai uz laiku, tikai līdz rudenim - tomēr vajadzētu prast tik daudz goda, lai vismaz kaut ko nesabojātu. Bet viņš izvirza principiāli nepareizas tēzes. Lielākā daļa no viņa teiktā ir pārrakstītas NATO instrukcijas, tur nekādu problēmu nav. Bet tad Vējonim uzdod jautājumu, vai mums vajag atgriezties pie obligātā karadienesta. Viņš atbild: nē, nevajag, jo tas ir dārgi, un otrkārt, daudzi mūsu pilsoņi ir devušies uz ārzemēm, bet mums vajadzētu iesaukt ap 7000 jauniešu, un tas būtu grūti. Tas faktiski parāda šā cilvēka vērtību sistēmu. Redzot militāro konfliktu pie Ukrainas austrumu robežām un dzirdot Krievijā valdošo retoriku, ir skaidrs - ja tāda situācija nobriestu pie Latvijas robežas, tad valsts aizstāvība nebūtu tikai profesionālās armijas jeb algotņu lieta. Tā kļūtu par visas nācijas lietu, bet aizsardzības ministram liekas, ka ne. Protams, viņš piebilst: kas grib, var nākt Zemessardzē, iedosim zābakus un apmācīsim…
Vai tad arguments, ka daudzi iesaukuma vecuma vīrieši aizbraukuši no Latvijas, nav vērā ņemams?
Nu un kas, ka viņi ir aizbraukuši? Viņi dzīvo Eiropas Savienības vai NATO valstīs! Vai tad mums grūti šajā ģeopolitiskajā situācijā, kāda ir izveidojusies, attiecīgajā NATO struktūras sēdē pateikt: situācija ir tāda, ka pie jums dzīvo noteikts skaits mūsu pilsoņu, kuru izglītību esam apmaksājuši no valsts budžeta un kuriem nu būtu jāizpilda pienākums pret Latvijas valsti. Domāju, ka jebkura ES un NATO valsts ar lielāko prieku sūtītu viņus šurp. Piemēram, tagad avīzēs lasām, ka Andris Biedriņš, vīrs kā ozols, palicis bez darba. Viņam būtu īstais laiks iziet obligāto militāro dienestu Latvijā, ja vēl ir iesaucamā vecumā. Biedriņa karjerai svītru pārvilkušas traumas. Tas nekas, ka viņš slikti met pa grozu. Apmācīsim viņu šaut ar automātu un rakt tranšejas. Vai, piemēram, pirms kādiem gadiem mums bija stipri histērisks cilvēktiesību aizstāvis Roberts Putnis, kas lauzās iekšā pie ministriem apspriedēs, un visi bija tik solīdi, ka nevienam nebija drosmes viņu dzīt ārā. Esmu dzirdējis, ka tagad viņš strādā Minhenē. Domāju, Vācija mums viņu atsūtītu ar lielāko prieku. Ja būs obligātais militārais dienests, tad par izvairīšanos jānosaka kriminālatbildība, tie vairs nav nekādi joki. Mums ir liels resurss.
Vai obligātā militārā dienesta atjaunošana ir reāli iespējama?
Kāpēc ne? Tieši tagad to vajadzētu darīt! Katrā negatīvā lietā ir sava pozitīvā puse. Jaunie puikas bez īsta mugurkaula pabeidz skolu un skrien prom no Latvijas meklēt laimes zemi. Ja pēc skolas beigšanas būtu jāiziet obligātais militārais dienests armijā (un armija vienmēr saistās ar patriotismu), tas daudz ko mainītu jauno cilvēku uzskatos. Ja tagad ieviestu obligāto militāro dienestu un likumam iedotu nedaudz atpakaļejošu spēku, pie pašreizējās situācijas Vācija un Anglija mūsu puišus mīļu prātu atsūtītu šurp. Nav noslēpums, ka tautu, nāciju rada karš, kopīga cīņa. Diemžēl tā tas ir. Tagad būtu ideāla iespēja beidzot noformēt nācijas izveidošanu. Neredzu nekādus šķēršļus šāda likuma pieņemšanai. Tik daudz bruņotu cilvēku mums ir, lai katru piespiestu dienēt. Iekšējo represiju ziņā vienmēr esam bijuši varoņi (smaida). Tas vienkārši ir jādara, ja gribam, lai nācija saglabājas, nav citu variantu.
Visu sarunu ar Andri Grūtupu lasiet Sestdienā!