Andris vienmēr centies iedvesmot vienaudžus ar lietām, vietām un notikumiem, kas parāda, ka visu var darīt nedaudz citādāk, nekā ierasts, un ir iespējams paveikt daudz vairāk. Andrim patīk arī fotogrāfija, ar kuras palīdzību viņš parāda savu mīlestību uz Latvijas dabu, – par Andri Jenertu rakstīja balvas Laiks Ziedonim vērtēšanas komisija, kad viņš pagājušā gadā apsteidza vairākus citus izcilus jauniešus un kļuva par uzvarētāju nominācijā Rabarbers. Šī balva tiek pasniegta jaunietim vecumā no 13 līdz 25 gadiem, kura dzīvē un darbībā izpaužas izcilība, degsme, sūtība, stāja un savpatība. Vērtības, kas arī Imantam Ziedonim bija dārgas.
Gandrīz gadu pēc balvas saņemšanas Andris tiekas ar SestDienu ceturtdienas pēcpusdienā Siguldas novada jaunrades centrā, kurā jaunietis jau pirms gadiem pieciem vai sešiem ar savu degsmi palīdzēja iedzīvināt mehatronikas pulciņu un joprojām aktīvi darbojas gan kā konsultants jaunākajiem dalībniekiem, gan pats ķimerējas ar saviem projektiem.
Fragments no intervijas:
Tavs vārds ik pa laikam uzpeld publiskajā telpā. Saņēmi Laiks Ziedonim apbalvojumu, vēl šādos tādos konkursos esi piedalījies. Vai nav sajūtas, ka no tevis skolā jau gandrīz Nobela prēmijas visi gaida?
Grūts jautājums. Jā, parasti esmu tas, kas iet uz olimpiādēm, izņemot valodu olimpiādes. Vienīgi stāstnieku konkursi – tur gan eju, iespējams, no turienes arī nāk tā mīlestība pret Ziedoni.
Bet, ko no manis gaida, grūti pateikt… Skaidrs, kad kaut ko neizdaru, tad ir: "Bet tu jau varēji!" Taču ir kāds brīdis, kad ir jāsaprot, ko gribi darīt no visām desmit lietām, kuras esi uzņēmies, jāsāk mest nost lieko un jāsāk koncentrēties uz to vienu lietu, kurā gribi būt izcils. Es esmu to arī vecākiem teicis, ka es varu būt vidējs visos vai izcils piecos priekšmetos un pārējie paliek nedaudz zemāk.
Vai tas man ir apnicis? Laikam ne, jo ir tā, ka, jo vairāk tu dari, jo vairāk tu vari izdarīt. Kad tu sāc skaitīt laiku, tad nepaspēsi. No tā nevar aizbēgt, ja bēdz, sāc stagnēt.
Saprotu, ka labas atzīmes tev ir vismaz eksaktajos priekšmetos...
Nu, labas man ir visur. Septiņi un uz augšu.
Ja skatās vēl tālāk, – ko tu gribētu darīt? Zinātne vai uzņēmējdarbība?
Es nebūšu teorētiķis! Nu, labi, nekad nesaki nekad, bet es ikdienā taisu visādus brīnumus, robotus tieši ikdienai – datu vācējus, sensorus, automatizācijas rīkus. Man nepatīk ilgi sēdēt un burties pie papīriem. Protams, praktika nevar bez teorijas, un teorija nevar bez prakses. Bet es negribētu darboties teorētiskajā fiziskā, drīzāk inženierzinātnēs. Piemēram, vajag uztaisīt gaismas, kas iedegas tad un tad, tu atnāc pie manis, es sēžu, izdomāju un pārdodu gatavo produktu. Tas ir tas, ko man gribētos darīt.
Man vajag cilvēkus sev apkārt. Es pats retāk radu idejas. Kādreiz gadās, tas ir arī stāsts par to bināro rokas pulksteni – pirmais, ar ko parādījos kaut kur, laikam Vjačeslavs (zinātnieks Vjačeslavs Kaščevejs – red.) iemeta tviterī. Tas bija random sestdienas vakarā garāžā uztaisīts projekts, pilnīgi nedomājot par to, kas būs galā.
Tomēr pārsvarā ir tā, ka skolotājs vai kāds cits nāk klājā ar ideju, ko vajadzētu realizēt, un mans darbs ir atrast risinājumu. Tas ir tas, kas man patīk. Tāpēc man liekas, ka svarīgi strādāt komandā, jo tajā brīdi, kad skaties savā šaurajā lokā, grūti uztaisīt to, kas patiks arī citiem.
Visu interviju lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!
Patīk būt pirmatklājējam
Balvas Laiks Ziedonim pērnā gada ieguvējs 11. klases skolnieks Andris Jenerts pelna labas atzīmes, māca citiem un arī pats būvē robotus, fotografē, lasa grāmatas un nedomā, ka trūkst laika, lai kaut ko paspētu, – galvenais nestagnēt.
Top komentāri
Skatīt visus komentārusUzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.
Vārds
uldis
Hūgo Vācietis >no barikād vācietis