"Esam jauna nācija, mūsos vēl nav nomirusi verdziskā domāšana, skaudība. Amerikā bērniem jau skolā saka, ka viņi dzīvo vislabākajā valstī. Bet ko mēs ierakstām mūsu bērnos?" Kalniņš stāsta, ka nesen Latvijā viesojusies mācītāja no ASV un brīnījusies — nevis stāstām par to, kas padarīts, kas ir nākamā vīzija, bet varam pateikt divas izdevušās lietas un divpadsmit neizdevušās. "Un tas arī ir veids, kādā joprojām domājam, dzīvojam un nespējam iziet ārā."Fragments no intervijas:**Pašreiz daudzi nevēlas piedalīties vēlēšanās, jo iestājusies tāda kā ticības krīze — lai notiek, kas notikdams, neticu, ka kaut kas var mainīties. Vai tas ir likumsakarīgi, ka pēc ekonomiskās krīzes seko šī bezcerība?Drīzāk iemesls meklējams citur. Cilvēkā ir apbrīnojama spēja pozitīvā veidā uzticēties. To izmanto politiķi: klausies manos vārdos, neskaties manos darbos. Krīze arī cilvēku attiecībās rodas tad, kad izsmelts uzticības kredīts. Kad dotie solījumi atkal un atkal netiek turēti, bet patiesības vietā runāti baltie meli. Šodien cilvēki Latvijā atkal pārliecinās, ka vieni un tie paši politikā iet, nevis lai dotu labumu valstij un iedzīvotājiem, bet baudītu varu, privilēģijas, risinātu savus biznesa jautājumus. Man bija liels respekts pret Valdi Dombrovski. Līdz brīdim, kad sabruka Maxima. Viņš it kā uzņēmās politisko atbildību un aizgāja. Daudzi teica, ka tas ir nopietni un atbildīgi, bet man liekas, ka politiskā atbildība ir tāda, ka jābūt līdz galam, kamēr izmeklē notikumu un seko, lai pie atbildības sauc visus, kuri līdzvainīgi šajā traģēdijā. Tā būtu Ministru prezidenta cienīga rīcība.Zolitūdes sakarā daudzi sāka runāt par sajūtu, ko simboliski var izteikt tā – mājās nav tēva. Un tas ir bīstams signāls, ka valstī nav līderu, kas gatavi uzņemties atbildību. Šo sindromu diemžēl redzam visapkārt. Gan Eiropā, gan pasaulē. Mani pārsteidza notikumi Ukrainā. Laikā, kad ap zemeslodi riņķo satelīti, kad iespējams nofotografēt pat mašīnas numura zīmi, valstis, kuru rīcībā ir šie dati, joprojām nevar skaidri pateikt, ka tas ir Krievijas armijas iebrukums. No tā var secināt, ka šo valstu vadītāji piedalās Krievijas spēlē. Viņi melo, un mēs melojam līdzi. Kāpēc? Jo brīdī, kad atzītu, ka sācies karš starp Krieviju un Ukrainu, tas nozīmētu, ka dzīvojam pilnīgi citā pasaulē. Kad sākās šie notikumi, kādā no Latvijas TV raidījumiem runāja, cik Latvijai tas būs ekonomiski izdevīgi vai neizdevīgi. Es domāju: ārprāts, Ukrainā cilvēki šauj nost citus cilvēkus, bet mēs spriežam, cik tas būs ekonomiski izdevīgi vai neizdevīgi. Man liekas, pēc Otrā pasaules kara Latvija un pārējās okupētās teritorijas tādas arī palika. Citās Eiropas valstīs, kuras karš neskāra, cilvēki domāja līdzīgi. Galvenās ir rūpes par labklājību, drošību. Nesen notika Baltijas jauniešu tikšanās. Bija atbraukuši pārstāvji no Vācijas, Ukrainas, Krievijas, Baltkrievijas. Jaunietis no Vācijas teica, ka viņš kā vācietis par to, kas notiek Ukrainā, domā pilnīgi savādāk — viņam nav nekāda iemesla par to uztraukties, jo Vācijā viss ir labi un mierīgi.Šķiet, ka Rietumi mūs tā īsti līdz galam nesaprot...Cik tad ilgi varēs attaisnoties ar Rietumu cilvēku mentalitāti? Kā justies cilvēkiem Ukrainā, valstī, kas savulaik labprātīgi atdeva kodolieročus, un vairākas lielvalstis parakstīja vienošanos, ka tiek garantēta tās teritorijas neaizskaramība. Krievija to pārkāpa, bet pārējās valstis saka, ka nevar reaģēt ar militāriem līdzekļiem. Mēs atsaucamies uz NATO 5.pantu un domājam, ka esam savādākā situācijā. Tas ir tieši tāds pats papīrs kā ukraiņiem. Vai šis līgums ir īstāks par citu? Tauta, politiķi nav gatavi pieņemt realitāti. Apbrīnoju Lietuvas prezidenti, jo viņa visprecīzāk un visskaļāk par to runā.Šajā pirmsvēlēšanu laikā aktivizējušās konkurentu nomelnošanas kampaņas. Rezultātā cilvēki vēl vairāk zaudē motivāciju piedalīties vēlēšanās. Kā aicināt vēlētājus paskatīties dziļāk, kas slēpjas aiz fotošopa un provokācijām?Ir svarīgi mēģināt saprast, kuri cilvēki būs nākamajā Saeimā, vai tur būs cilvēki ar mugurkaulu, kas spēs nosaukt lietas īstajos vārdos. Igaunijā sveša valsts nolaupīja tās pilsoni, Lietuvai arestēja kuģi. Tagad gaidīsim, kādā veidā provocēs Latviju. Ja mums nebūs valdības ar stipru politisko gribu, tad nezinu, kas mūs šeit sagaida. Ja mēs jau tagad nevaram atvēlēt armijai 2% no iekšzemes kopprodukta... To vajadzēja izdarīt nekavējoties.Kad skatos YouTube, kā snaiperi Maidanā vienaldzīgi šāva uz cilvēkiem, ka Ukrainā mirušos kareivjus samet šahtās. XXI gadsimtā tas ir prātam neaptverami. Uztraucos par to, ka šādi cilvēki teorētiski varētu būt arī starp mums.Daudz kas vēl pirms gada likās neaptverams. Tagad šķiet, ka dzīvojām citā pasaulē.**Mēs dzīvojam tieši tādā pašā pasaulē. Diemžēl mums ir daudz modernāki ieroči. Skatāmies TV un ieraugām, ka cilvēks, lai arī moderni ģērbies, viņam ir moderni ieroči, bet iekšā zvērība un ļaunums. Mēs pat nezinām, par ko cilvēks spēj pārvērsties noteiktos apstākļos. Viņš ir tas pats barbars, kas iebruka Romā un to izpostīja. Tas turpinās arī šodien. Es vispār brīnos, kā cilvēki spēj dzīvot bez dievišķās patiesības. Jo Dievs pasaka, ka tevī nav tikai ļaunums, bet arī kas labs, tikai jāsaprot, ka jādod iespēja labajam sevī attīstīties, lai ļaunums proporcionāli samazinātos.Visu interviju ar Kristu Kalniņu lasiet žurnāla Sestdiena 3.oktobra numurā!
Krists Kalniņš: Lietas jāsauc īstajos vārdos
Ar visu mūsu nezināšanu šis ir ļoti atbildīgs brīdis. Pat vēl vairāk — tā beidzot ir iespēja kļūt pieaugušiem, negaidot brīnumus, bet uzņemoties atbildību un meklējot atbildes sevī. "Tas ir milzīgs smagums — dzīvot nepārtraukti sūdzoties, domājot, kā ir citiem, bet man nav," secina Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Krists Kalniņš.
Top komentāri
Skatīt visus komentārusUzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.
stella
Arhaiskā baznīca
jaa,.,