Lasmane: Ušakova "biļešu akcija" bija kā Maxima sabrukšana, tikai bez upuriem

Bet vai spēja atšķirt labu no ļauna dzīves laikā mainās?  Skaidrība lielāka ir mūža beigās. Kad cilvēks dzīvo, viņš kaut ko piedzīvo. Viņš taču nevar visu laiku būt neapmierināts ar to, ko piedzīvo. Viņam tas ir jāpieņem, jāsamierinās ar to. Tad galvenais ir tas, kā viņš to apcer, kā pārdomā. Svešvārdā to sauc par refleksiju. Morālē refleksija ir obligāta, ja tu gribi kaut ko sevī mainīt. Kā tu zini, uz kuru pusi iet, ja esi kaut ko greizu izdarījis un neuzskati to par greizumu? Virzieni ir apceres rezultāts.Jums jaunībā bija raksturīgs apcerīgums?Nu, nē. Ne tāds, kādu var iegūt, ja esi saistīts ar profesionālo filozofiju. Tas pašlaik ir ļoti liels trūkums sabiedrībā, ka filozofiskā izglītība, varbūt komerciālu apstākļu dēļ, ir pagājusi mazliet sāņus.Kādas bija jūsu iekšējās sajūtas, pasniedzot ētiku padomju laikā?Ļoti duālas. Padomju laikā jau es mācīju marksistisko ētiku. Tur nāca klāt arī ideoloģija, bez kuras, vismaz ārēji, nevarēja pasniegt. Tā bija piedeva - liekulīga, tagad no tāluma skatoties, bet toreiz neizbēgama. Tajā pašā laikā tur bijām ielikuši arī daudz filozofijas vēstures. Man bija laba kompānija - Vilnis Zariņš, Augusts Milts.  Kas marksisma ētikā ir nepieņemams?Man liekas, mēs šodien domājam tik marksistiski! Nevar visu izskaidrot tikai ar ekonomiskajiem apstākļiem, bet marksismā tā ir dominante. Tam, ko dod filozofija - sauksim to nemodernā vārdā par garu, vai par intelektu, vai par cilvēcīgumu - ir ļoti liela nozīme attieksmē pret ekonomiku, darbu, naudu. To mēs šodien labi redzam. Tagad ar studenti sākam strādāt pie kursa darba par finansiālo un morālo vērtību Latvijas radio raidījumos. Tas būs intuitīvs vērojums. Piemēram, raidījumā Kultūras rondo diegan daudzos gadījumos finansiālais ir viens no galvenajiem cēloņiem, kā izskaidrot, kāpēc ar kultūru nekā neiet. Tas ir vieglākais, stereotipais ceļš - "naudas trūkums, naudas trūkums, naudas trūkums". Izglītībā, veselības aizsardzībā - visur tas pats. Tā ir marksistiskā domāšana. Līdz ar to tā ir pasivitāte, attaisnošanās. Nesaku, ka mums nevajag domāt par ekonomiskajiem faktoriem, bet vienmēr saku - nauda jāpelna, par to nav jārunā tik daudz, cik mēs par to runājam.Arī Krustpunktos tas parādās - ja zvana pensionāri, tad ir skaidrs, ka runa būs par mazo pensiju. Arī tas ir stereotips, jo mums ir arī bagāti pensionāri jeb, kā tagad saka, seniori. Ekonomiskais skan visur, bet par morālām vērtībām tiek runāts tik maz, ka katra morāles vai ētikas pieminēšana televīzijā vai radio man rada priecīgu satraukumu.  Kādā vērtību sistēmā tikāt audzināta jūs?   Diezgan stingrā pirmās neatkarīgās Latvijas laika pienākuma apziņā. Tāpēc man ar gadiem ir bijusi vēlme nebūt pareizai. Tas ne vienmēr izdodas, kaut gan mans morālās filozofijas jeb ētikas priekšmets to pareizību it kā prasa. Redzat, šodien stingrā jābūtība ir nemodē. Studentiem šodien vairāk patīk, ja ir runa par baudu. Īpaši par Epikūru. Epikūrs ir tuvs un saprotams - vieglums, bauda, labklājība... Turklāt ne tas vieglums, kas nāk no tradicionālās latviešu kultūras - kā smagumu vieglāku padarīt -, bet bez smaguma.Kas ir mainījies mūsu sabiedrības vērtību sistēmā kopš neatkarības atjaunošanas? Milzīga patērniecības domāšana ienāk. Par to esmu daudz domājusi tautas pasaku sakarā. Ar ko tās beidzas? Varonis dabū ķēniņa meitu par sievu, tiek pie bagātības un dzīvo laimīgi. Ko tad cilvēkam vairāk vajag? Tad jau marksistiem ir taisnība. Tāpēc jau marksisms joprojām šeit dzīvo.Vai tas nozīmē, ka būtu jāattaisno tie, kas sociālu labumu apsolījumu vārdā balso par Ušakovu?  Nekādā gadījumā! Viņi pārāk lēti pārdodas. Esmu pētījusi Ušakova runas. Tās izklausās ļoti ātras, veiklas un pārliecinošas, bet to tehnoloģija ir primitīva. Ušakovs runā ar vienu tautas daļu tās vajadzību valodā un sola, sola, sola. Bet viņa pēdējā akcija ar tām biļetēm būtībā ir tāds pats lielveikala sabrukums, tikai bez cilvēku upuriem - paviršība, varaskāre, steiga, pa galvu, pa kaklu dabūt savu par katru cenu. Sabruka viss. Es negāju ņemt rīdzinieka karti, protestēju, bet daudzi, pat žurnālisti, gāja un stāvēja tajās rindās, lai gan šodien par protestu nevienu nešauj nost un uz Mordovijas nometnēm arī nesūta.Vai arī tas Ušakova pēdējais gājiens pēc Maximas sabrukuma, viens no neētiskākajiem krīzes komunikācijas variantiem - sava tēla aizstāvēšana, lai tikai nedomātu, ka viņš ir vainīgs. Atceraties to mītiņu?Kurā Ušakovs pēc 54 cilvēku nāves parādīja uzvaras žestu?  Jā, tieši to. Klajš un primitīvs tehnoloģisks paņēmiens.Visu sarunu ar Skaidrīti Lasmani lasiet 21.-27. februāra Sestdienā!