1940.gadā pēc Latvijas okupācijas tvaikonis Vilnis tika nacionalizēts. Otrā pasaules kara beigās kuģis pat bija aizkuģojis līdz Zviedrijas krastiem. Iespējams, tas vedis arī bēgļus no Latvijas. Pēc kara tvaikonis no Skandināvijas atceļoja uz Tallinu, savukārt no turienes atgriezās dzimtajā ostā Rīgā. Tas nonāca LPSR Mazo upju transporta pārvaldes īpašumā, un bija plānots to izmantot pasažieru pārvadāšanai Latvijas upēs.
Ņemot vērā tvaikoņa bēdīgo tehnisko stāvokli un vecumu, tika nolemts veikt kapitālremontu. Kuģim nomainīja tērauda korpusa loksnes, saremontēja katlus un tvaika mašīnu, ierīkoja sanitāro mezglu, uzlika metāla nojumi visā garumā un uz tās novietoja stūrmaņa māju. Pārbūve un remonts atbilstoši tā laika tehniskajām prasībām valstij izmaksāja visai paprāvu naudas summu — ap 400 000 rubļu. Pēc remonta tvaikonim tika piešķirts jauns vārds Majakovskis. Ekspluatācijā tas tika nodots 1950.gada 1.augustā. Plānotais apkalpojošais personāls bija 14 cilvēku, ieskaitot bufetnieci un biļešu kontrolieri. Pasažieru skaits no 200 tika samazināts līdz 175, bet vēlāk, veicot pārrēķinus, jau līdz 150, jo pārbūves laikā tvaikonis bija kļuvis smagāks un bija izmainījies arī tā smaguma centrs, kas bija paaugstinājies.
Tā paša gada 6.augustā tvaikonis sāka pildīt savus tiešos pienākumus — pārvadāt pasažierus pa Daugavu caur Ķīšezeru maršrutā Rīga–Mežaparks. Dienā bija plānots veikt trīs reisus, reisa garums bija stunda un piecdesmit minūtes. Lai palielinātu iedzīvotāju interesi par šo maršrutu, pa radio visai plaši tika reklamēts gan pats tvaikonis, gan jaunatklātais maršruts, kā arī laikrakstā Padomju Latvija bija publicēts raksts par Majakovski ar visu tā attēlu un atsevišķi tika ievietota arī reklāma par tvaikoņa darbības laiku un maršrutu. Tas viss pakāpeniski bija kāpinājis iedzīvotājos interesi par šo jaunatklāto maršrutu. 6.augustā tika pārvadāti tikai četri pasažieri dienā, taču jau 11.augustā ievērojami vairāk brauktgribētāju — divi simti četrdesmit.
1950.gada 13.augustā pulksten 10.30 tvaikonis atgāja no piestātnes Ķīšezerā un ap pulksten 12 jau tuvojās savai piestātnes vietai Rīgas centrā, kas bija Komjaunatnes krastmalā (tagadējā 11.novembra krastmalā labajā pusē pie Akmens tilta). Salīdzinoši lielā reklāmas kampaņa, svētdienas rīts un patīkamie laika apstākļi, +22 grādi, saulainās debesis bez mākoņiem un vēja, kā arī fakts, ka Mežaparkā tiek rīkots pasākums par godu stahanoviešu kustībai (PSRS laikā radītā kustība, kas apvienoja darba pirmrindniekus), pēc kura tika plānots visai plašs koncerts, bija izdarījuši savu. Piestātnē bija sapulcējušies vairāki simti kuģotgribētāju, kas visai aktīvi bija noskaņojušies uz to, ka pilnībā izbaudīs visu lielisko iespēju, ko varēja dot brīnišķīgais brauciens pa Daugavu uz Ķīšezeru. Tvaikonim knapi piestājot un nesagaidot, kad no tā nokāps jau atvestie pasažieri vai arī tiks dota atļauja uzkāpt, cilvēki drudžainā steigā metās ieņemt savas vietas uz kuģīša.
Pakāpeniski šī steidzīgā iekāpšana pārauga nekontrolējamā un haotiskā vairāku simtu cilvēku nokļūšanā uz tvaikoņa — sākumā pa trapu, tad, to apejot, bet pēc tam pat salaužot. Te jāsaka, ka uz tvaikoņa bija tikai viens traps, nevis divi, kurš paredzētu pa vienu nokāpšanu un pa otru uzkāpšanu. Arī brauciena biļetes tika tirgotas uz paša tvaikoņa. Tādēļ ar biļešu palīdzību nebija iespējas regulēt pasažieru skaitu, kā tas būtu iespējams, ja biļetes tiktu tirgotas kasē krastā. Cilvēki lēca uz tvaikoņa, kāpa pāri bortam, rāpās uz tvaikoņa nojumes, un pēc tam vīrieši pat pacēla uz tā savas dāmas. No malas skatoties, varēja rasties iespaids, ka tvaikonis tiek ieņemts triecienā vai arī notiek tā abordāža.
Vairāk par kuģa Majakovskis nogrimšanu lasiet 1.-7.augusta žurnālā Sestdiena!