Sanatorija māksliniekiem

Latviešu teātra dzīves aina pirms desmit gadiem bija krietni vien vienmuļāka, un biedrībā Tarba, kas uztur Ģertrūdes ielas tālajā galā esošo teātri, ir pārliecināti, ka pēdējā laika krietni vien daudzveidīgākais piedāvājums valsts teātros ir arī viņu nopelns – nevalstiskā sektora aktivitātes likušas sasparoties arī lielajiem repertuāra teātriem.

SestDiena ĢIT ierodas tieši dzimšanas dienas svinību nedēļā. Teātra telpas un notikumi tajā ir gana atspoguļoti, taču šoreiz mūs ar fotogrāfu interesē nevalstis- kā teātra dzīves uzturētāju pieredzes stāsts: kā nevalstiskajai organizācijai, kas piedāvā teātra pieredzi, darīt to daudz- maz efektīvi, lai nebūtu jāmeklē vēl cits darbs? Un visbūtiskākais: kāpēc to visu darīt? Tāpēc arī biedrības Tarba projektu vadītāju Maiju Pavlovu, kas ar ĢIT augusi un dzīvojusi kopš teātra sākuma, un bied- rības valdes locekli Eviju Sedolu fotografējam nevis pie lielajiem ĢIT logiem, kas atgādina par rūpnīcas tipa apbūvi un pie kā vienmēr sanāk tās smukās teātra bildes, bet gan nelielajā biroja nostūrī, kur var atrast gan zobupastu un kostīmu darbnīcas elementus, gan parasto biroja darba ikdienu – biezas mapes ar projektu dokumentiem un datoru estētiku. 

 

Jo indeve dzen

Kāpēc vispār vajag kaut ko savu? Teātris taču var tapt arī valsts uzturētajos repertuāra teātros. Arī tur taču ir gana radoša dzīve. "Nu jā, bet priekšnieki!" iesaucas Maija un uzzīmē tāda ideālā vadītāja tēlu, kāds dzīvē laikam jau neeksistē. Un arī laikā, kad ĢIT veidojās, skatuves mākslas aina vēl nebija tik daudzveidīga. Viņa atgādina, ka ap 2010. gadu arī Nacionālais teātris kopā ar Dearty Deal Teatro veidoja projektu Test, kas bijis pirmais repertuāra teātra mēģinājums Latvijā dot iespēju arī jaunajiem režisoriem un aktieriem. To dzinuli, kas liek kaut ko darīt, Maija sauc par indevi. "Jo ar to, kas ir, nepietiek," viņa tagad zina. Tāpat gribējies atbalstīt māksliniecisko daudzveidību un citādi skatīties uz teātri.

Tarbas mērķis ir laikmetīgās mākslas aktuālo formu ieviešana dzīvē. Par tādu formulējumu komisija, kura piešķīra sabiedriskā labuma organizācijas statusu, esot nedaudz iesmējusi, jo tie vārdi taču tik skaļi! Taču ambiciozais mērķis esot aktuāls aizvien. Tāpat kā Rīga nekad nebūšot gatava, arī biedrība savam izvirzītajam mērķim var tikai pietuvoties.

Kad telpas Ģertrūdes ielā vēl nebija atrastas, biedrība izrādes organizēja Dailes teātrī, arī autobusā, kas braucis pa Rīgu, vēl šur tur. Taču Maija novērojusi, ka Latvijā cilvēki ir pieraduši iet uz konkrētu vietu, tad arī skatītāju varot pieradināt pie jaunas teātra tradīcijas.

"Teātris notiek tikai tad, ja dzīvi cilvēki satiekas ar dzīviem cilvēkiem, un tad starp viņiem rodas izrāde," ir pārliecināta Maija. To nevarot pārnest un atkārtot. Izrādes, protams, var ierakstīt, un to vajag darīt, bet tad tā ir vienīgi izrādes dokumentācija. Tagad, kad viss ir tik ļoti mehanizēts un virtualizēts, viņasprāt, pieredze, ko var sniegt teātris, ir īpaši svarīga. Un ĢIT dodot iespēju justies ērti visiem skatītājiem – gan tiem, kas sapucējas, gan tiem, kas to nedara. Tiesa, kamēr Maija uz brīdi pievēršas citām lietām, kolēģe Evija atklāj, ka tad, kad pirmo reizi nākusi uz teātri kā skatītāja, nobijusies un galu galā nav atnākusi, jo viss taču izskatījies tik savādi. Tas bijis izaicinoši. Tāpēc bijis jāpiesakās par brīvprātīgo, lai ceļš būtu iedrošinošāks. 


Izlauzties ārpus projektiem

Ko jaunu par sevi ir uzzinājuši Tarbas aktīvisti, kopš cīnās ar un par teātri? Maija vispirms uzsver, ka viņai nepatīk vārds "projekts". Liberālā ekonomika paģērot uz galarezultātu un projektiem virzītu procesu, taču tas ierobežo ilgstamību. "Mēs tikai tagad varam atskatīties atpakaļ un paskatīties, kā šis teātra process ir mainījis vidi. Mēs taču nevaram pieteikties uz kaut kādu projektu uz desmit gadiem!" viņa skaidro. Vienlaikus gan novērots, ka esot organizācijas, kas reaģē uz "piedāvājumu" un skatās, kāda veida projektus tad tagad kāds ir gatavs finansēt.