Jāatzīst, ka pēc Jaunās konservatīvās partijas (JKP) kongresa apmeklējuma pārņem divējādas sajūtas. Skaidrs, ka tas nu gan beidzot ir kārtīgs partijas kongress. Jā, viedokļu dažādība nav vērojama, bet tas nav vis tāpēc, ka vairākumam būtu vienalga (šāda sajūta radās, piemēram, Saskaņas kongresā), vai tāpēc, ka citādu viedokļu paudējus vienkārši draud izraidīt no zāles (kā tas bija KPV LV nu jau nenotikušajā dubultsapulcē). Atrodoties Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) zālē, kur notika JKP ikgadējā sanākšana, tiešām nebija šaubu – te pulcējušies domubiedri.
"Uzticies kapteinim, ja esi iekāpis kuģī," kongresa sākumā nedaudz patētiskā uzrunā atgādināja Saeimas deputāte Evita Zālīte-Groša. Šķiet, visi JKP biedri tam piekrīt, un ir pat tādi, kas sevi identificē kā "konservatīvus bordānjūgendus", bet partijas priekšsēdētāju Jāni Bordānu, kurš par tādu kongresā tika ievēlēts atkārtoti, sauc par dievu. Jāatzīst, tieši šis viennozīmīgais atbalsts, teju pielūgsmei līdzīgā attieksme pret JKP līderi un vienlaikus ļoti izteiktais "mēs un viņi" pretstatījums visdažādākajās runās arī iezīmē to otru – nedaudz biedējošo – pēcsajūtu.
Lašmaizītes un četras urnas
Kongress jeb padomes sēde, kā to dēvēja paši JKP biedri, bija organizēts profesionāli. Te bija i tumbas, i pareizi noskaņoti mikrofoni ar skaņu režisoriem, interneta tiešraide un pārdomāts scenārijs, lepni karogi un pamatīgs prezidija galds. Zīmīgi (atceroties, ka pirms divām nedēļām nu jau par nenotikušu pasludinātajā KPV LV kongresā vienīgā balsošanas urna, kas atgādināja kūku kasti, kaut kur izčabēja), ka JKP sanākšanā bija redzamas arī veselas četras balsošanas urnas – tik parastas un kongresīgas, cik vien var būt. Tāpat kā visādas zīmes un sīkas regālijas, kas neuzkrītoši, taču neatslābstoši atgādināja – te ir sanākusi varas partija, un mēs to jums vēlreiz parādīsim! Galu galā – arī biedri bija sapucējušies un uzvilkuši izejamās drēbes.
Protams, ikvienā kongresā ir jāvērtē arī uzkodu piedāvājums. Un arī šeit nebija kur piesieties. Iesākumā gan vēl paspēju saraukt pieri, jo uz galdiem bija salikti tikai cepumi, kurus, kā zināms, neviens neēd. (Tāpēc, ja jūs uzreiz negribat izskatīties pēc skopa kongresa organizētāja, kuram drīz vien jāpapildina pīrādziņu šķīvis, nopērciet cepumus, un tie tur stāvēs stundām.) Taču kongresa jeb padomes sēdes starplaikā parādījās jau nopietnāk vērtējams piedāvājums – bija i groziņi un lašmaizītes, i rasolīts un visādas gaļiņas. Dzeramais ūdens gan ātri beidzās, bet paralēli kafijas pauzei LNB tika organizēts arī tāds pasākums kā Satiec savu JKP līderi. Proti, biedriem bija unikāla un nebijusi iespēja satikt savus flagmaņus – Jāni Bordānu, Juri Jurašu, Jutu Strīķi, Ilgu Šuplinsku, Tāli Linkaitu, Jāni Ozolu, Krišjāni Feldmanu un Santu Suhaku. Katrai sarunai tika noteikts laika limits (ne ilgāk par piecām minūtēm), tāpēc interesentiem tikai ieteikts jau laikus izdomāt jautājumus. Un tas tik tiešām bija pareizs ieteikums, jo – iedomājieties! – jūs atnākat satikt dievu, bet sākat stostīties un nevarat pateikt, ko īsti gribējāt. Tas nu nekam nebūtu derējis.
Bet tagad atpakaļ pie sapulces, kuras organizēšanai bija nolīgti profesionāli festivālu organizatori. Parasti kongresos ir tāda paredzama darba kārtība, taču JKP acīmredzot gribēja to atdzīvināt. Tāpēc tika izspēlēta Vivaldi Gadalaiku kārts – tika paskaidrots, ka tagad ir pavasaris un šajā sapulces daļā tikšot runāts par gaidāmajām Rīgas domes (RD) vēlēšanām. Pēcāk sekos vasara un diskusijas par partijas dzīvi un darbu. Rudens, kā zināms, esot ražas laiks, tāpēc tad partijas ministri atskaitīšoties par padarīto. Savukārt ziemā ir laiks pārdomām, tātad – debatēm.
Jāteic, gana izglītojoši, jo parasti dažādos reklāmas video vai citos pasākumos tiek eksponēta tikai cikla Pavasara daļa. Taču, ja jau par video, tad kongresā tika prezentēti vairāki "mēs esam lieliski" tipa video. Tā jau forši, taču acīmredzot TV reklāmu teju izzušana no politiskās komunikācijas darījusi savu un vairs netiek pienācīga uzmanība veltīta tam, kurš no lieliskajiem aktieriem ierakstīs reklāmas skaņu celiņu. Lai man piedod konkrēto video ierunātājs, taču es tomēr rosinātu atgriezties pie aktieriem. Kāpēc gan lai šim darbam neuzrunātu, piemēram, nu jau bezpartejisko Artusu Kaimiņu, kuram, pēc dažu Saeimas deputātu domām, tagad galvenais diriģents esot tieši Juta Strīķe?
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 28.februāra - 5.marta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Latvju puika
Latvju puika
Opis