Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +7 °C
Skaidrs
Pirmdiena, 25. novembris
Kadrija, Kate, Katrīna, Trīne, Katrīne

Process sācies!

Pirms 30 gadiem Padomju Savienībā pie varas nāca perestroikas tēvs Mihails Gorbačovs, kurš, mēģinot savienot sociālismu ar demokrātiju, sešos gados sagrāva padomju impēriju

Mihails Gorbačovs, cilvēks, kurš stājās pie PSRS stūres 1985.gada 11.martā un asiņaino XX gadsimtu pabeidza desmit gadus agrāk un gandrīz bez asinsizliešanas, šodien tiek gan cildināts (galvenokārt Rietumos), gan pelts (Putina Krievijā). Ir viens pārmetums, uz kuru viņš reaģē īpaši nervozi, — atbildība par Padomju Savienības sagraušanu. Tādās reizēs viņš vienmēr iekaist un uzsver, ka šajā jautājumā stāvējis kā klints un atkāpies no amata tāpēc, ka nav atbalstījis Belovežas vienošanos, ar kuru 1991.gada 8.decembrī tika likts pamats Neatkarīgo Valstu Sadraudzībai un pielikts punkts PSRS eksistencei. Turklāt, ja būtu bijis iespējams saglabāt "atjaunotu" PSRS, viņš būtu bijis gatavs neizvirzīt savu kandidatūru valsts vadītāja amatam. Tātad PSRS, proti, padomju impērijas saglabāšana PSRS pirmajam un pēdējam prezidentam bija svarīgāka par palikšanu pie varas.

Līdz pat pagājušajam gadam mums šķita, ka šī ļaunuma impērija ir likvidēta uz visiem laikiem, taču izrādās, ka Putina vārdus par PSRS sabrukumu kā XX gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu vajadzēja uztvert daudz nopietnāk; un šajā kontekstā aktualizējušies arī atomkara draudi, jo kolektīva nāve ir vienīgais veids, kādā iespējams īstenot Putina sapni — panākt Krievijas vienlīdzību ar Rietumu pasauli. Diemžēl pēc Krimas aneksijas Gorbačovs, kurš pirms tam nereti kritizējis Putina politiku, par viņu ir izteicies labvēlīgāk un arī atbalstījis pašu aneksiju un Krievijas rīcību Ukrainā, tā dodot papildu argumentus tiem, kuri uzskata, ka paša Gorbačova politikas cilvēcīgumu, atteikšanos izmantot spēku noteica ne tik daudz viņa pārliecība, cik Padomju Savienības nožēlojamais ekonomiskais stāvoklis 80.gados. Šis stāvoklis arī bija viens no iemesliem, kāpēc Gorbačovs 1985.gada 11.martā tikai 54 gadu vecumā kļuva par pirmo cilvēku padomju valstī, Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālkomitejas ģenerālsekretāru.

Cīņa par desu

Putina režīma propaganda vēlīno, 80.gadu Padomju Savienību tagad mēdz iztēlot kā laimes zemi, kurā valdīja "miers, draudzība, festivāls", visiem bija garantēts darbs, bezmaksas izglītība un veselības aprūpe. Reālā aina bija daudz bēdīgāka. Kas bija bez maksas, tas bija bez kvalitātes, bet daudz ko nevarēja dabūt arī par naudu. Jau 70.gadu vidū, kad arī es sāku regulāri piedalīties pārtikas iegādē ģimenei, deficīts veikalos bija kļuvis visaptverošs, bet Brežņeva valdīšanas pēdējā gadā pārtikas vietā partija varēja piedāvāt vairs tikai pārtikas programmu. Kā spilgtākā aina no tiem laikiem man ir palikusi cilvēku regulārā stāšanās rindā gastronomijas veikalā Merķeļa un Krišjāņa Barona ielas stūrī ap puspieciem vakarā... pie tukšiem plauktiem, jo parasti ap pulksten pieciem desu nodaļā kaut ko izmeta — vai nu doktordesu vai cīsiņus, un, ja biji laikus iestājies, varēji cerēt, ka tiksi pie sava puskilograma desas (vairāk vienam pircējam nedeva), pirms desa beigsies. Precīzs un mākslinieciski spilgts tālaika situācijas apraksts izdevies Valdim Artavam populārajā Edgara Liepiņa dziedātajā dziesmā Milda Plukša jeb Mildas tante, kas tagad atrodama YouTube — paklausieties, un jūs iejutīsities 80.gadu pirmās puses Rīgas atmosfērā.

Abonements uz bērēm

Reālas pārmaiņas totalitāras ideoloģijas nesēju vadītā valstī varēja nākt tikai no "augšu" iniciatīvas. Par PSRS atpalikšanu īpaši uztraucās militāri rūpnieciskais komplekss, VDK un armijas izlūkdienests GRU. Visvairāk viņus nobiedēja ASV prezidenta Reigana 1985.gadā pasludinātā Stratēģiskās aizsardzības sistēmas jeb "zvaigžņu karu" programma, kas solīja pārtvert visas padomju kodolraķetes. Reigana blefs nostrādāja, ieraudams PSRS jaunā bruņošanās sacensības posmā, kuru tā vairs nespēja izturēt.

Kad 1982.gada nogalē Brežņevs nomira un tika apglabāts pie Kremļa sienas, zārku laižot kapā, beigas sanāca tik straujas, ka zārks ielaidās kapā ar blīkšķi, izbiedējot vārnas Kremļa eglītēs. Tā jau bija zīme, ka labi nebūs. Brežņeva pēctecis, līdz tam ilgus gadus VDK vadījušais Jurijs Andropovs savā 15 mēnešus ilgajā valdīšanas laikā mēģināja modernizēt valsti ar čekista metodēm, nereformējot politisko sistēmu. Sākās cilvēku vajāšanas kafejnīcās un kinoteātros, pārbaudot, vai viņiem šajā laikā nav jābūt darbā, par korupciju tika nošauts Maskavas gastronoma Jeļisejevskij direktors, tika pastiprināta brīvdomātāju vajāšana (šajā laikā, 1983.gadā, tika pēdējoreiz tiesāti un uz padomju soda nometnēm aizsūtīti latviešu pretošanās kustības redzamākie dalībnieki Gunārs Astra un Lidija Doroņina–Lasmane). Arī starptautiskais saspīlējums Andropova laikā tikai pieauga, karš Afganistānā turpinājās, padomju iznīcinātājs notrieca Dienvidkorejas pasažieru lidmašīnu... Kad 1984.gada februārī Andropovs nomira, sirmā partijas elite nolēma nesteigties ar reformām, bet vēl kādu brīdi uzdāvināt sev tādu dzīvi kā Brežņeva laikā un izvirzīja ģenerālsekretāra amatam smagi slimo Konstantīnu Čerņenko, kurš elpoja ar grūtībām un valdīšanas pēdējos mēnešos televizorā parādījās tāds kā ieslīpi atstutēts, lai neapgāžas.

No otras puses, Čerņenko valdīšanas bēdīgās ainas tikai pastiprināja apziņu, ka pārmaiņas valsts vadībā tomēr ir nepieciešamas kaut vai vadītāju vecuma ziņā. Tāpēc Politbiroja jaunākā locekļa Gorbačova izvirzīšana ģenerālsekretāra amatam bija loģiska un notika bez asas politiskas cīņas, lai gan uz šo amatu diezgan aktīvi rāvās arī Ļeņingradas partijas organizācijas vadītājs Grigorijs Romanovs un Maskavas vadītājs Viktors Grišins. Acīmredzot tieši nenoslēpjamā varaskāre abus pievīla, atšķirībā no šķietamā provinciāļa, dzīvespriecīgā stavropolieša Gorbačova. Viņa nākšana pie varas izbeidza arī tālaika anekdotē definēto "abonementu uz ģenerālsekretāru bērēm" — lai gan veselības problēmu mākts, Gorbačovs ir dzīvs vēl šodien, 2.martā viņam apritēja 84 gadi.

Minerālsekretārs 

Gorbačova situāciju, sākot reformas, labi raksturo tālaika anekdote: viņa izsludinātās perestroikas laikā viņā saulē sarunājas Ļeņins un Leonīds Brežņevs. Brežņevs jautā Ļeņinam: "Vai tu tur kaut ko būvēji, kad biji pie varas?" Ļeņins atbild: "Nē, bet tu?" Brežņevs: "Es arī ne. Nez, ko tas Gorbačovs tur pārbūvē?" Tagad mēdz spriest, kāpēc Gorbačovs neizvēlējās Ķīnas reformu modeli, kad tiek reformēta ekonomika, bet saglabāta kompartijas vara un kontrole. Taču PSRS tas vienkārši nebija iespējams, jo 1985.gadā padomju sistēma nebija identa Ķīnas sistēmai. Sociālisms PSRS bija pasaimniekojis krietni ilgāku laiku, demogrāfiskā situācija bija kardināli atšķirīga, ekonomikas struktūra arī. Tāpēc Gorbačovs, lai gan sākumā esot raudzījies uz Ķīnas modeli, izvēlējās "sociālismu ar cilvēcīgu seju". Tad izrādījās, ka šāda modernizācija nav iespējama bez sākotnējas politiskās sistēmas reformas, jo pavisam citos apstākļos tapušajam partijas aparātam modernizācijas ideja nav pieņemama.  

Gorbačova reformatoru tālākās likstas ar ekonomisko un politisko reformu tempa un secības salāgošanu ir atsevišķa raksta temats, šo likstu iznākums ir zināms — pasaule pēc Berlīnes mūra sagraušanas atviegloti uzelpoja un diemžēl arī pārsteidzīgi pieņēma, ka vēsture ar to beigusies. Taču 1985.gadā no Gorbačova pirmajiem soļiem sabiedrības atmiņā vislabāk palicis viens. Daudz kas ievērības cienīgs notika tajā gadā — padomju milicijas ekipējumā parādījās gumijas steki, saukti par "demokratizatoriem", Kauņas Žalgiris kļuva par PSRS čempionu basketbolā, kārtslēcējs Sergejs Bubka 13.jūlijā pārvarēja 6 metru robežu, šahā sākās Garija Kasparova ēra, modē nāca aerobika — taču pāri tam visam klājās 1985.gada maijā uzsāktā Gorbačova cīņa pret alkoholismu, kuras dēļ viņš tika iesaukts par "minerālsekretāru" vai L"imonādes Džo". 1985.gada 17.maijā tika pieņemts lēmums par dzeršanas un alkoholisma apkarošanu un kandžas dzīšanas izskaušanu — faktiski sausais likums. 

Šī nebija pirmā pretalkohola kampaņa Padomju Savienībā, bet pati vērienīgākā gan. Bija jau arī, par ko uztraukties — tauta, kurai bija liegtas ekonomiskās un politiskās brīvības, meklēdama izeju citā realitātē, bija aizgājusi līdz pasaules rekordam dzeršanā, 1984.gadā patērējot 10,4 litrus absolūtā alkohola uz vienu iedzīvotāju gadā! Ja atmetam bērnus un sievietes, kas tomēr dzēra maz, iznāca, ka katrs padomju vīrietis izdzer puslitru šņabja divās dienās. 

Gorbačovs pie apkarošanas lietas ķērās drakoniski: alkoholu izņēma no vilcieniem, lidmašīnām, viesnīcām, ēdnīcām. Vīnogulājus izcirta (vairāki izcili vīndari tāpēc beidza dzīvi pašnāvībā), no filmām un izrādēm izņēma ainas ar tostiem, vīna lietošana tika pielīdzināta nekulturālībai, tika ieteiktas bezalkohola kāzas. Alkoholu drīkstēja pārdot tikai no pulksten 14, un tā cena tika dubultota. Maskavā tika slēgtas divas trešdaļas dzērienu veikalu. Arī sekas bija dramatiskas — pie atlikušajiem dzērienu veikaliem vienmēr bija milzu rindas, kautiņi un arī upuri, miruši ar sirdstrieku, pūļa nospiesti vai kautiņos nosisti. Tāpat kā ASV sausā likuma laikā, arī PSRS tieši šajos gados bagātību un ietekmi strauji vairoja tirdzniecības mafija.

Visu rakstu par Gorbačova valdīšanas sākumu lasiet Sestdienā!

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli


Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata