Ir bijis tūkstošiem situāciju, kad pārņēmusi neticība, vai šī nodarbošanās domāta man, – savā grāmatā Piezīmes uz šaubu malām mūziķes pieredzi atklāj Māra Upmane-Holšteine, grupas Astro’n’out līdere. "Ir daudz sliktu brīžu bijis mūsu grupas ceļā. Ir strīdā ar bundzinieku cirstas durvis. Esmu saņēmusi nevis iedvesmojošu "tu to vari!", bet f*ck you tieši pirms kāpšanas uz skatuves no grupas biedra. Esam risinājuši atkarību problēmas, veselības problēmas, panikas lēkmes. Ir bijusi komentāru jūra, kuros man pārmet ne tikai nemācēšanu, bet pat ļauna nodarīšanu Latvijas skatuvei. Ir brīnišķīgas sirdij nozīmīgas dziesmas, kuras neviens īsti nav sadzirdējis un novērtējis. Ir bijušas simt garlaicīgas un līdzīgas melodijas un sajūta, ka nekas jauns sakāms vairs nenāks. Ir bijis posms, kad šķita, ka mūzikā ievēro tikai puišus. Ir bijis ļoti daudz reižu, kad grūti atzīt, ka man nav bijusi taisnība. Ir bijusi sajūta, ka esmu par jaunu un tad jau pēkšņi par vecu. Ir bijis, ka dziedu pēdējās dziesmas, sacīdama sev: "Turies, tūlīt būsi beksteidžā, tad varēsi raudāt." Ir bijusi sajūta, ka jāizvēlas mūzika vai ģimene. Ir bijusi tik vienaldzīga publika, ka koncertu spēlējam paši sev un cits citam uz skatuves. Ir bijuši finansiāli mīnusi, no kuriem izkāpt pirmajā brīdī šķitis nereāli. Ir nācies atcelt koncertus, jo pārdots niecīgs skaits biļešu. Gar degunu aizgājušas balvas, kas šķita tik pelnītas. Iespējams, šaubas ir viens no tiem retajiem lielumiem, kas mani ir pavadījis vienmēr. Un reizē milzīga mīlestība pret mūziku un pateicība, ka esmu starp tiem laimīgajiem, kas var dzīvot radoša darba piepildījumā. Un tas piepildījums vienmēr ir spējis šaubas tomēr pārtrumpot." Šodien, 3. novembrī, Māra un Astro’n’out savas 20 gadu pastāvēšanas un pieredzes piepildījumu svin Latvijas lielākajā koncertzālē Arēna Rīga. Kopā ar Māras kādreiz neaizsniedzamo elku Renāru Kauperu, ar Jāni Šipkēvicu, ar Sudden Lights, ar DJ Rudd, ar Fiņķi, ar Māras vīru Goran Goru…
Ko tev un Astronautiem nozīmē koncerts Arēnā?
Runājām ar draugiem, ka nesanāk satikties, un viņi: jā, jā, tagad tev jākoncentrējas uz savu sapni. Mani tas kaut kā mulsina – vai tiešām Arēna ir mans sapnis? Jā, kādreiz Arēna ir šķitis kaut kas liels un neaizsniedzams, un tajā pašā laikā, kad tagad tā ir tuvu klāt, man ir sajūta, ka tas ir vienkārši ļoti skaists pakāpiens uz nākamo nodaļu mūsu dzīvē, nodaļu, kura vēl ir neskaidra. Tāpēc ir svarīgi to Arēnas sajūtu nenoformulēt kā Everesta galotni. Svarīgāka ir apziņa, ka tad, kad uzkāpsim šajā kalnā, varēsim redzēt nākamo. Varbūt tas būs citādāks – stāvāks, augstāks, slīpāks vai jocīgāks. Arēna vienkārši ir forša pieturzīme, mēs nosvinam savus svētkus, 20 gadu jubileju, jauno albumu, to, ka šajā albumā mēs, iespējams, skanam atkal autentiskāk, tuvāk sev.
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 3. - 9. novembra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!