Valoda – valodā izstāstīti stāsti – rada reālas vai pavisam jaunas pasaules no pilnīgi nekā, un tā ir milzīga vara, savas jaunākās grāmatas Pasaules vēsture ievadā raksta Pauls Bankovskis un mazliet tālāk valodas varenības aprakstu turpina: ''Gleznotāju ierobežo izraudzītās krāsas un gleznas laukums, komponistu – cilvēka ausij dzirdamo skaņu diapazons un laiks, tēlnieku – izraudzītais skulptūras materiāls un svars. Rakstnieks no šādiem ierobežojumiem ir pilnīgi brīvs un ar valodā pieejamajiem rīkiem var radīt gan pavisam mikroskopiskas, gan gigantiskas pasaules, turklāt neierobežotā daudzumā; ar šiem rīkiem var mainīt laika tecējuma virzienu, priekšstatus par fiziskās pasaules pamatlikumiem, Visuma uzbūvi vai pasaules ģeogrāfiju.
Ja vien ir vēlēšanās, Zemi var atkal pasludināt par plakanu – un tāda tā arī būs. Var ņemt un paša radīto pasauli iznīcināt – arī tas ir iespējams un nav neviena aizliegts. (..)
Stāsta pasaulē tu pats vari kļūt, par ko vien vēlies. Tu vari iepeldēt tumšā alā pa ledus aukstu kalnu upes straumi kā mazs un bezbailīgs zēns; tu vari uzkāpt vulkānā kā brīnumskaista princese; tu vari pārtapt pat savā jaunības dienu draudzenē un slepenajā mīlestībā, kas vēlāk izdomāja mainīt dzimumu. Tu vispār vari nebūt cilvēks, bet gan jūras malā uzieta, viļņu izskalota jūraszvaigzne, gliemežnīca vai sakārnītis, kuru kāds paceļ, pārnes mājās, izžāvē un pārvērš mazā rotaļu zvēriņā.
Kolīdz uzrakstītas, šīs sarežģītās pasaules ar visiem to iemītniekiem un likteņiem sāk savu patstāvīgu dzīvi, kas turpinās pat neatkarīgi no tā, vai vārdos ietērpto kāds čakli lasa (..) Esmu pārliecināts, ka tās nebeidz pastāvēt pat tad, ja grāmata ar kādu no šīm pasaulēm tiek pilnībā iznīcināta...''
To pateicis, Bankovskis aicina lasītāju ienākt viņa pasaulē, kļūt par tās daļu un nonākt viņa varā. Vai lasīšana pieder pie mākslām, kuru atšķirībā no rakstīšanas laiks ierobežo? Vai, lasot aizraujošu grāmatu, nevar iznākt kā tajā pasakā, kurā kāds vīrs iegāja birzī neparasta putniņa dziedāšanu klausīties, bet, kad izgāja ārā, izrādījās, ka jau trīssimt gadu riņķī un neviens viņu vairs nepazīst un neatceras? Jo īsts rakstnieks jau pats no tās birzs nemaz laukā neiet. Katrā ziņā tagad, satikts sarunas līmenī pēc daudziem gadiem, mans bijušais kolēģis Dienā Pauls, kuru atceros runīgāku nekā pašlaik, man atgādināja tādu laimīgu rakstnieku, kurš savu ārpuslaika birzi ir atradis un tajā dzied aizraujošas dziesmas – kā šo 600 lappušu biezo Pasaules vēsturi, kuras pasaulē gan gribas doties un tai nodoties un atdoties, bet reizē ir arī mazliet bail laikus netikt laukā, ja to gribētos.
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 26.jūnija- 2. jūlija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!