28. septembrī Dikļu kultūras namā no Liepājas atbrauks Austras bērni. "Pasākuma formāts būs kā kārtaina kūka – viņi ceļ priekšā dziesmas, tad es kaut ko palasu, tad atkal viņi, atkal es..." stāsta rakstnieks Viks jeb Viktors Kalniņš. Dikļu Medniekos Viks dzīvo jau 30 gadu, un Austras bērnu viesošanās ir viens no viņa 80 gadu jubilejas pasākumiem. Pati jubileja nosvinēta jau pavasarī, 1. aprīlī, bet 19. oktobrī VEF Kultūras pils Lielajā zālē un 22. novembrī Liepājas koncertzālē Lielais dzintars notiks koncerti Kalniņš & Kalniņš. Tātad dziesmas ar Vika vārdiem un viņa jaunākā brāļa Imanta Kalniņa mūziku: Elektriskā mīla, Smilšu rausis, Astoņkājis, Tiem, kas rāpo, Jautra dziesmiņa sev pašam, Sidrabrasa, Kas dzīvo tanī pusē, Nelaid, māte, bērnus mežā un daudzas citas. Vika pirmais popularitātes vilnis bija 60. gadu beigās, kad Liepājas teātris iestudēja izrādes ar Imanta Kalniņa un Viktora Kalniņa dziesmām – Princis un ubaga zēns (1968) un Trīs musketieri (1969). Līdz pirmajam dzejoļu krājumam Komunikācijas (1978), kurā lasītāji ieraudzīja pavisam citu dzejnieku, eksperimentētāju ar valodu, nācās gaidīt gandrīz desmit gadu. 80. gados cēlās trešais Vika popularitātes vilnis, šoreiz par bērnu literatūru – Sarežģīto zvirbulēnu (1983), Zemūdens bara lielo dienu (1985) un citām. Ikdienā abi brāļi Kalniņi tiekoties reizi gadā, bet koncertos viņi būs kopā, lai gan Viks saka – dzejoļus viņš neskaitīšot.
Kas tu īsti esi – kurzemnieks, rīdzinieks, vidzemnieks? Tavos dzejoļos ir gan Durbes ķimeņu smarža, gan Alauksts Vidzemes plaukstā.
Esmu Dikļos rezidējošs rīdzinieks. Grīziņkalnu nevaru dabūt no sevis ārā, tas man pat sapņos bieži rādās. Tajos es bieži vien iemaldos dažādos iekšējos pagalmos, kas ir ļoti līdzīgi īstajiem.
Grīziņkalns samērā ar dažu citu Rīgas rajonu ir diezgan maz pārveidots.
Pats kalns man īsti nepatīk, man tā pārveidošana tomēr šķiet degradācija, sākot jau ar to laiku, kad tur ierīkoja atompatvertni. Atceros, pēc kara tajā laukumā, kur tagad Ghetto games, bāzējās pretgaisa aizsardzības baloni, tādi tumšpelēki milzeņi. Kara laikā tos trosēs cēla augšā, lai lidmašīnas ieķeras. Tas rajons bija kārdinošs mērķis bumbvedējiem – dzelzceļš, rūpnīcas...
No kurienes tavai mammai tās slīpās acis? Jaunībā atceros dzirdējis leģendu, ka jums rados esot japāņi.
(Smejas.) Rēzijai ļoti gribējās, lai tā būtu patiesība. Mammas tēvam Jānim Ludvigam Bēteram ir līdzīgi vaibsti. Viņa senčus mēs nezinām.
Kad tu pēdējoreiz stopoji? Atceros, kā 1978. gada ziemā mēs ar Inesi Zanderi bijām kādā dzejas pasākumā Kazdangā, un otrā rītā visā Kurzemē bija tāda atkala, ka, ja mašīnu ar roku pastūma, tā aizšļūca pa ceļu. Mēs tomēr ar vienu mikroautobusiņu kaut kā no Kazdangas aizkūlāmies līdz Liepājas šosejai un tur nostopējām zaporožecu... kurā jau sēdēji tu, nostopējis to pie Liepājas! Tad mēs visi veiksmīgi aizbraucām līdz Rīgai, lai gan ik pa gabalam varēja redzēt ceļmalas grāvjos ieslīdējušas automašīnas.
Tagad es regulāri stopoju, kad uz Valmieru jāaizšauj. Uz Rīgu sen neesmu stopojis. Ja baigi vajadzētu, vasarā vēl varētu kādu stundu nostāvēt, bet neprognozējamos laikapstākļos vairs neriskēju.
Vienu laiku, 90. gadu pirmajā pusē, kad es pārvācos uz šejieni, bieži stopoju uz Rīgu, mani ievēroja, teica: tas ar to balto jahtsmeņa cepurīti. Dažs šoferis, ko es nostopoju, pat prasīja: kāpēc tev šodien nav jahtsmeņa cepurītes?
Pie šodienas ātrumiem stopotājam ir labi jāpārzina šoseja, ja viņš grib, lai šoferi apstājas. Uzkalnītē viņiem ir vieglāk apstāties nekā ieplakā. Ja no Valmieras grib stopot uz Rīgu, jāapstājas Kocēnu kalnā augšā.
Šogad tev ir divas jubilejas – 80 mūža gadi un 45 gadi, kopš tu vairs nestrādā godīgu valsts darbu, bet nododies tikai rakstniecībai.
Jā, Salaspils botāniskais dārzs bija mana pēdējā darbavieta. Tā situācija veidojās pakāpeniski. Lūzums būtu noticis jau agrāk, kaut ko es rakstīju visu laiku, bet tiku drusku dezorientēts no tēva puses. Viņš man bija liela autoritāte. Viņa tēvs rentnieks agri nomira, pārpūlējies darbos, māte palika atraitnēs ar trim bērniem, pašiem saimniecības nav, gāja no mājas uz māju, kur kāds pieņems darbā. Tad viņa bērniem teica: trīs es jūs uzturēt nevaru, vienam jāiet pasaulē – tā sakot, laimi meklēt! Kā pasakā. Lozēja, kuram jāiet prom, un loze krita manam tēvam. Tolaik viņam bija 15 gadu.
Tēvs devās uz Rīgu, kas tolaik bija katra lauku cilvēka sapnis, ja viņam nepiederēja zeme un saimniecība. Rīgā viņš sāka strādāt mehāniskajās darbnīcās par mācekli. Zini, kurās? Slokas un Kalnciema ielas stūrī. Tā ēka nebija celta kā arhīvs, bet kā mehāniskās darbnīcas. No tām darbnīcām vēlāk izauga VEF. Tēvs faktiski ir gājis kopā ar VEF no tā pirmajiem soļiem. Viens no viņa darba biedriem un draugiem bija tā ceha vadītājs, kurā ražoja Minox.
Vakaros tēvs mācījās pilsētas tehnikumā pie Centrāltirgus trolejbusu galapunkta. To pabeidzis, viņš VEF uzdienēja līdz ceha priekšniekam, gribēja stāties augstskolā, bet sākās karš.
Savu sūro jaunību atceroties, tēvs man visu laiku mēģināja iestāstīt, ka nekādas plānā galdiņa urbšanas nebūs. Teica: "Tu labi zīmē, labi rasē, ej, mācies par inženieri vai arhitektu." Es paklausīju un pēc vidusskolas iesniedzu dokumentus arhitektos, bet pirmajā eksāmenā izkritu. Nepatīk man ne fizika, ne matemātika, ne ķīmija.
Kas tad tev patika?
Zīmēt patika. Pret rakstīšanu tēvs sākumā bija kategorisks: nē un nē! Lai gan skolas laikā es ģimenē biju izdevis žurnālu. Rūtiņu burtnīcai noplēsu vākus, no vatmaņpapīra uztaisīju pats savus vākus, ilustrēju un burtnīcu piepildīju ar stāstiņiem un dzejolīšiem.
Tie žurnāli tev nav palikuši?
Reizi mēnesī tie iznāca, un vienu gadu tas viss gāja. Bet tajos gados cilvēkam intereses mainās, un es savus žurnālus biju nolicis malā. Pēc kāda laika tos uzgāju, paskatījos un nodomāju: ārprāts, ja kādi mani lielie paziņas un nākamie draugi ieraudzīs, ar kādām bērnišķībām esmu nodarbojies! Žvikt! – iemetu visus žurnālus krāsnī un pielaidu uguni. Daudzus gadus vēlāk attapos: cik tagad tos būtu interesanti paskatīties... Piemēram, vienā dzejolī biju aprakstījis, kā vecāmāte saimnieko virtuvē, taisa pusdienas.
Vienu dzejojumu mana spiediena ietekmē tam žurnālam bija uztaisījis arī brāļuks. Tā pamatā bija kinoteātrī Gaisma bērnu seansā noskatīta filma. Mēs tēvu uz tiem bērnu seansiem vilkām. Viņam tas ļoti nepatika, viņš bija darbā noguris, turklāt Staļina laikā rādīja gandrīz tikai kara filmas. Manus žurnālus tēvs lasīja, bet mani brīdināja: kas nu šādos laikos par rakstīšanu, kurš tev ļaus rakstīt to, ko tu domā?
1953. gada 5. martā mēs līksmi svinējām mammas vārdadienu, te pēkšņi radio ziņo, ka nomiris Staļins. Mēs uzreiz apklusām, jo blakus dzīvoja kaimiņi, par kuriem mēs nebijām droši.
No kara tu kaut ko atceries?
Jā. Tēvs strādāja VEF un mūs nosūtīja uz laukiem Limbažu pusē pie savas mammas radiem, jo Rīgā viss bija uz kartītēm, cilvēki pusbadā. Tās lauku mājas sauca Olnieki, netālu vienas vācu vienības sakaru daļa bija novietojusi savu specmašīnu, tumši pelēku ar antenu virsū. Vācieši bieži nāca saimniekam prasīt ēst. Vācu virsnieki deva mums, bērniem, šokolādes. Atceros, kā tās izskatījās – apaļas, celofānā, virsū krāsaina glazūra, maliņas drusku robotas. Man viens virsnieks uzdāvināja mutes ermoņikas ar iegravētu nosaukumu Der gute Kamerad.
Atceros arī dienu, kad krievi nāca iekšā. Vācieši to vietu jau bija pametuši, varēja dzirdēt tikai apšaudi. Lielceļš no meža uz mūsu māju pusi gāja ar līkumu, un atceros, kā mani sauca no mājas ārā, lai parādītu, kā pa ceļu nāk krievu tanki, vesela strīpa. Pāri mūsu mājām lidoja šāviņi, tāpēc mūs ietina jakās un aizrāva uz kartupeļu pagrabu.
Vai tad, frontei tuvojoties, civiliedzīvotājus neizdzina ārā? Mana tēva ģimene Zemgalē gāja bēgļu gaitās.
Mēs kaut kā palikām... Atceros, lielie tai pagrabā pēc kāda laika sāka runāt, ka jāiet atpakaļ uz māju, nevar to tukšu tik ilgi atstāt. Atgriezāmies mājā. Necik ilgs laiks pagāja, kad atvērās mājas durvis, un uz sliekšņa stāvēja divi sarkanarmieši, mašīnpistoles ar apaļo magazīnu kaklā, un prasīja, kur ir vācieši. Mamma skaidroja, ka vācieši jau iepriekšējā dienā aizgājuši, viņa prata gan vāciski, gan krieviski, jo bērnību bija pavadījusi Maskavas forštatē.
Nākamajās dienās izjutām, cik muļķīgi, ka māja pašā ceļa malā, – visi nāca iekšā, prasīja ēst, vecais saimnieks tik teica manai mammai: dod, Austriņ, pa labam, lai tik liek mieru. Tik un tā sudraba karotes ātri pazuda no mājas. Mamma gāja uz pagasta centru un tam krievu virsniekam, kurš bija noteicējs pār šo administratīvo vienību, žēlojās, ka mūs aplaupa. Virsnieks atbildējis: zinām, ka tā notiek, bet, ja katru šādu gadījumu iztiesās, tad jau puse armijas jānošauj.
Tādas ir manas atmiņas no kara. Kādu laiku pēc tam, kad krievi bija Rīgā ienākuši pa riktīgam, tēvs caur paziņām bija sarunājis kravas mašīnu, un ar brezentu pārsegtā kulbā braucām uz Rīgu. Man vairākas reizes kļuva slikti, kara izdangātie ceļi briesmīgi kratīja. No rīta iebraucām Rīgā, iegājām Zvaigžņu ielas dzīvoklī, tēvs jau bija aizgājis uz darbu, mēs skatījāmies, kas tad viņam te ir. Bufetes apakšējā nodalījumā bija cukura maišelis, vairāk nekas. Rindas pie veikaliem cilvēki ieņēma jau vakarā, nezinādami, vai un kas no rīta tiks pievests. Tie bija grūti gadi.
Vai tava un brāļa bērnība Zvaigžņu ielā bija līdzīga Vārnu ielas republikā aprakstītajai bērnu dzīvei?
Tās grāmatas sociālpolitisko fonu toreiz neuztvēru nemaz, bet Zvaigžņu ielas patrioti bijām. Ielā bija tikai 31 māja, bet kas tik tur nav dzīvojis! Pretī sešstāvu mājā dzīvoja aktrise Ingrīda Andriņa.
Zinu, viņa spēlēja studijas Tallinfilm 1969. gada filmā Pēdējā relikvija, un vienā filmas epizodē uz sekundes daļu bija redzama plika viņas krūts. To kadru es, tolaik piektklasnieks, vēl tagad atceros.
Mamma mani ievadīja grāmatu pasaulē, turklāt viņa ļoti labi juta, kura lasāmviela man katrā laikā ir piemērota. Bibliotēka atradās uz Laboratorijas un Marijas ielas stūra, mamma nesa man Mazās Jaunības Tekas, tad Jaunības Tekas, grāmatas. Būtībā grāmatas mani "paņēma", milzu paldies mammai. Robinsons Krūzo mani aizrāva fantastiski, teicu mammai: "Kad man būs 18 gadu, es aizbēgšu no mājām." Mamma prasīja: "Dēliņ, bet vai tad tev nebūs žēl atstāt brālīti un mūs?" Es esot atbildējis: "Nē." Tik ļoti mani bija pārņēmusi tā grāmata. Drusku vēlāk mani līdzīgi pārņēma Staburaga bērni. Pēc tās grāmatas ļoti gaidīju, kad vasarā tikšu uz laukiem, un iztēlojos – ja nu laukos būtu tāda upe kā Staburaga bērnos…
Staburagu redzējis esi?
Pēc 7. klases beigšanas audzinātāja mūs aizveda uz Koknesi, pie pilsdrupām pārcēlāmies Daugavai ar prāmi, kājām aizgājām līdz Staburagam un Liepavotam, apskatījām, ar prāmi pārcēlāmies atpakaļ... Tā bija karsta diena, visi gribēja peldēties. Es arī metu drēbes nost. Iepriekšējā vasarā pionieru nometnē Ogrē biju iemācījies drusku "suniski" ūdenī kulties. Skatos, mūsu klases lielie sportisti ar basketbolistu Imantu Siliņu priekšgalā aizpeld – es šiem pakaļ! Man iet tīri labi, bet tad iedomājos: pa’, pa’, nostāšos uz kājām un apskatīšos, cik tālu atpakaļ jāpeld. Kā mēģinu nostāties, tā izrādās, ka ūdens pāri galvai, es arī elpu nebiju ievilcis – aiziet lejā... Cīnījos, lai tiktu līdz ūdens virspusei, bet nemākulīgi, laiks rit, un man nāca virsū sajūta, ka vairs netikšu augšā. Tā ir baiga sajūta. Turklāt tēvs man bija iedevis līdzi savu veco fotoaparātu Kodak, piekodinādams, lai noteikti atvedu atpakaļ un nesadauzu. Iedomājos: ārprāts, tas aparāts paliks krastā, kurš to nogādās mājās?
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 27. septembra - 3. oktobra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!