Dambja dzīves un skaņu ābece

Mūzika ir manas eksistences sastāvdaļa, kā realitātes apzināšanās forma. Citiem vārdiem, kamēr ir mūzika, tikmēr dzīvoju, – jau krietni sen paša teiktais joprojām atbilst Paula Dambja dzīves īstenībai: pēdējos gados tapuši un atskaņoti vairāki viņa darbi, un arī tagad, 83 gadu vecumā, viņš turpina komponēt.

"Idejas man ir. Varu sev novēlēt tikai veselību un spēku. Kad ideju vairs nebūs, tad varēšu mierīgi atvadīties un pacelt cepuri," tā viņš atbild, vaicāts par vēl turpmākiem plāniem.

Vēstot par piešķirto Lielo mūzikas balvu, izskanēja vārds "beidzot!", jo tā jau sen pelnīta.

Es gan nebiju pat cerējis saņemt šādu balvu. Metaforiski runājot, tas bija kā akmens, iemests aizaugušā dīķī. Es dzīvoju mierīgi: kad gribēju, tad rakstīju. Kad ne – tad nerakstīju. Dzīvoju savu dzīvi. Kopš 1994. gada tā ritēja, strādājot Latvijas Kultūras akadēmijā. Protams, interese par notiekošo man bijusi visu laiku. Es cītīgi sekoju mūzikas dzīvei. Jau no 1989. gada sāku publicēties laikrakstā Latvija Amerikā, kur Arvīds Purvs rosināja rakstīt par mūzikas dzīvi Latvijā, un es diezgan regulāri katru nedēļu kaut ko viņam sūtīju. Tur aizrakstījos līdz pat 2016. gadam, kad aizgāju no Kultūras akadēmijas.

Bet Mūzikas akadēmijā?

Mans laiks bija mazliet izolēts no Latvijas Mūzikas akadēmijas aktivitātēm. Kad es tur parādījos, kolēģi tā kautrīgi nolaida acis vai slēpās aiz kolonnām.

Pēc 23 tajā nostrādātiem gadiem? Kāpēc?

To es nezinu. Acīmredzot tur bija kaut kāds iemesls. Tad centos mazāk tur grozīties, jo jutu, ka es tur neesmu vēlams. Biju vienu gadu nostrādājis Vācijā. Mūzikas akadēmijā jau biju atbrīvots ar pavēli, un tikko izveidotās Kultūras akadēmijas rektors Pēteris Laķis jau iepriekš mani aicināja pie sevis. Tas mani ļoti ieinteresēja, jo es tur varēju runāt par visu ko: par mūziku vispār, par mūzikas psiholoģiju, socioloģiju, vēsturi. Šie studenti bija ļoti zinātkāri, bet absolūti neizglītoti mūzikā. Es pamatīgi gatavojos. Tur nevarēja pa tukšo improvizēt, jo bija jāsagatavo gan skaņu, gan vizuālais materiāls. Laiks tur aizskrēja ļoti ātri. Esmu priecīgs, ka man tur bija ļoti talantīgi bakalauri un maģistri, piemēram, muzikoloģe Dace Bluķe.

Zināmā izolācija radīja savā ziņā klosterīgu atmosfēru. Viss bija uz vietas: bibliotēka bija, un bija ļoti kārtīga fonotēka, kur pēc Vairas Vīķes-Freibergas ierosinājuma no ASV, Kanādas un citām pasaules valstīm tika sūtītas skaņuplates. Varat iedomāties – pienāca milzīgs daudzums lielisku skaņuplašu, kādas Latvijā nebija pat redzētas. Tās bija ļoti vērtīgas, arī diski, notis. Galu galā es neko nezaudēju. Atklāti sakot, pirms tam Mūzikas akadēmijā jau jutos sevi nedaudz izsmēlis. Jutu, ka lekcijās atkārtojos. Lai izrautos ārā no inerces, no rutīnas, aizbraucu uz Vāciju.

Ko tas jums nozīmēja?

Tur es darīju kaut ko sev neiedomājamu – mazpilsētas baznīcā spēlēju ērģeles. Tas bija vērtīgi, jo pirmām kārtām atsvaidzināju savu ērģeļtehniku, kuru biju gandrīz jau pazaudējis. Bet tas, kas ir bērnībā apgūts, paliek uz visu mūžu. Īpaši jau (kāju) pedāļu tehnika. Pirmajos dievkalpojumus vēl bieži šāvu garām, bet pēc tam viss bija kārtībā. Līdzīgi arī ar valodu. 1993. gadā piekritu braukt uz Vāciju, pat nezinādams valodu. (Savulaik Jelgavas mūzikas skolā biju mācījies angļu valodu.) Taču gadu pirms tam Kultūras akadēmijā, kur man dažas lekcijas bija jau 1992. gadā, parādījās vācu avīzes, veselām kaudzēm. Es tās cītīgi skatījos, līdz vienā brīdī konstatēju: o, es kaut ko saprotu! Neatlaidīgi mācījos vārdiņus – izrakstīju un katru vakaru kalu galvā, tomēr biju ļoti pārsteigts, kad Vācijā sapratu vismaz piecdesmit procentu no tā, ko man saka. Tad sāku domāt: bet kā tas ir iespējams?

Tie laikam bija mātes gēni. Mana mamma bija ar vācbaltu saknēm Liepājas pusē (pie Vaiņodes), dzimusi Fišere, vēlāk nomainīja uzvārdu uz Zveja. Tiekoties ar draudzenēm, viņa sarunājās vāciski, lai es – puišelis – nesaprastu, par ko viņas spriež. Kundzes pie kafijas vāciski tērgalēja, bet es dzīvojos pagaldē, un man kaut kas palika ausīs. No mammas nāk arī mana interese par mūziku. Viņa vienmēr dziedāja un dungoja pie sevis, kaut ko darot. Man liekas, ka tas ir ļoti svarīgi. Šodien to esam aizmirsuši, sievas vairs neprot dziedāt – kaut ko omulīgi dungot. Tas rada zināmu mājības un drošības sajūtu, un bērns to jūt. Svarīgs ir nevis radio fonā, bet paša balss.

Man arī pašam jaunībā bija braša balss, dziedāju gan tenoru, gan basu. Diemžēl vairs nevaru padziedāt, kopš vairogdziedzera operācijā 1982. gadā man skāra arī vienu balss saiti. Vairs vispār nevarēju parunāt. Pēc tam onkoloģijas centrā Maskavā, kur taisīja otru operāciju, ar logopēdu palīdzību pamazām iemācījos runāt ar vienu balss saiti.

Vācijā pavadījāt tikai vienu gadu, bet bieži to atceraties. Kādi bija jūsu tā laika ieguvumi?

Atbraucis mājās, es jau biju bagāts: varēju gan runāt, gan lasīt vāciski, arī angliski un poliski. Vācijā apkalpoju trīs draudzes. Spēlēju dievkalpojumos ne tikai Egebekā, bet arī Kleinjorā un vēl vienā pilsētiņā, kurai pat vairs neatceros nosaukumu. Katru svētdienu spēlēju citā draudzē. Mācītājs mani aizveda, pastrādājām un kopā braucām atpakaļ. Ne tikai biju atsvaidzinājis savu ērģeļspēli, bet arī ļoti daudz rakstīju ērģelēm. Sonāti, Tokātu fantāziju un virkni citu darbu. 1994. gadā, kad atgriezos Latvijā, pats tos spēlēju savā autorkoncertā Rīgas Domā.

Jums tuvāks ir lauku, mazpilsētas miers vai dinamiska dzīve lielpilsētā?

Nedod Dievs, atgriezties vēlreiz atpakaļ Egebekā, jo dzīvot vācu mazpilsētā ir apmēram tāpat kā izsūtījumā Sibīrijā. Tur visi cits citu pazīst, svešinieki uzreiz krīt acīs, un, kad es gāju pa ielu, redzēju, ka nošūpojas aizkariņi gandrīz katrā logā. Ar vāciešiem (izņemot mācītāju) man nebija absolūti nekāda kontakta. Viņi ļoti norobežojās. Tikai "paldies" un tamlīdzīgi. Kad vairs nevarēju izturēt nospiedošo klusumu, braucu uz Flensburgu, kas jau ir lielāka pilsēta.

Taču šis laiks man bija vajadzīgs. Varēju vairāk domāt, apsvērt. Divas reizes pie manis atbrauca meita – Ziemassvētkos, pēc tam Lieldienās –, un tad jau bija pavisam jauki. Es viņu vadāju dažādās ekskursijās. Māra jau pamatskolā bija mācījusies vācu valodu un vēlāk Kultūras akadēmijā tieši vācu valodā studēja kultūras menedžmentu. Tagad viņa dzīvo Ādažos un audzina savus dvīņus. Man ir brīnišķīga mazmeita Paula, kura mācās flautu un ir jau konkursos izcīnījusi labas vietas. Rūdim mūzika neinteresē, viņš ņemas ar sportu.

Kuru no saviem darbiem jūs vislabprātāk dzirdētu apbalvošanas ceremonijā?

Grūti pateikt. Kas organizatoriem ir uz mēles, to lai rauj vaļā! Man tuvi ir visi mani skaņdarbi, jo tie ir mani bērni. Bet ir darbi – manas dzīves ceļa rādītāji. Pašā ceļa sākumā, tikko biju pabeidzis konservatoriju, tāds bija Džordāno Bruno sārts (poēma jauktajam korim, teicējam un instrumentālajam ansamblim, 1965), kuru savā laikā daudz atskaņoja diriģents Daumants Gailis. Nākamais būtiskais pavērsiens bija mana interese par folkloru, kad braucu folkloras ekspedīcijās un uzrakstīju Jūras dziesmas. Sekoja lielas formas darbi korim ar ērģelēm un korim ar klavierēm, kurus savā laikā dziedāja valsts koris.

Vienīgais darbs, kas mani atgrieza atpakaļ pie ekoloģiskās drāmas principiem, bija Osipa Mandelštama dziesmas. Tās pirmatskaņoja Ieva Parša un Herta Hansena 2016. gada decembrī koncertā Latvijas Radio studijā. Man pašam šīs dziesmas bija kaut kas ļoti dziļš, jo izgāju cauri Osipa Mandelštama dzīves traģēdijai ar viņa paša dzeju. Dziesmas ir krievu valodā, jo Osipa Mandelštama dzeja ir tik jūtīga, ka to nemaz nevar atbilstoši pateikt citā mēlē. "Man priekšā nokrīt nosalusi lakstīgala ar apgrieztiem spārniem…" Tas ir tāds simbols, ko ir grūti izskaidrot, un var būt ļoti daudz dažādu skaidrojumu. Es ļoti ilgi pie šī cikla strādāju, gadus piecus, – variants uz varianta. Ieva Parša bija nikna, jo mainīju arī to, ko viņa jau bija iemācījusies. Joprojām cenšos uzturēt radošo formu, bet mazākā mērā nekā agrāk, jo fiziskais spēks un jauda vairs nav tik lieli. Vairs arī nevaru tikt uz visiem koncertiem, uz kuriem gribētu. Ir problēma vēlu vakarā tikt līdz pieturai un atpakaļ, ar mašīnu nebraucu.

Esat atzinis, ka laiks, kad (no 1968. līdz 1978. gadam) bijāt Komponistu savienības valdes priekšsēdētāja vietnieks un (no 1984. līdz 1989. gadam) priekšsēdētājs, jums bijis smags.

Tas bija smags tajā ziņā, ka vajadzēja izlocīties starp dažādām vēlmēm. No vienas puses, toreiz Latvijas PSR partijas komitejā par kultūru atbildēja viena madāma – nu reti riebīgs sievišķis. Viņas uzvārdu pat neatceros. Ja Aivars Goris, kurš šajā amatā nonāca pēc tam, parasti par komponistiem neinteresējās, tad viņas personā man nācies sadurties ar tik trulu pašpārliecinātību, kuru nekādi nevar apgāzt vai kaut ko pierādīt. Tas bija laiks, īpaši 60. gadu beigas un 70. gadu sākums, kad pēc folkloras viļņa sākās jaunais represiju vilnis. Latvijā, Igaunijā un Lietuvā tas aizgāja puslīdz mierīgi, bet, kad tas uzņēma apgriezienus, PSRS kultūras ministre Jekaterina Furceva vienā no partijas kongresiem bija teikusi, ka padomju kultūrā caur jaunajiem komponistiem ir ienākusi imperiālisma ideoloģija. Viņa nosauca veselu rindu: maskaviešus Edisonu Deņisovu, Sofiju Gubaiduļinu, igauni Arvo Pertu, lietuvieti Osvaldu Balakausku, kādu laiku Latvijā dzīvojušo Romualdu Grīnblatu, un arī es biju ietrāpījies tajā sarakstā. Viņa mūs nosauca par jaunajiem pagrīdes avangardistiem. Kad šī informācija sasniedza Latviju, filharmonijas direktors Šveiņiks gan veikli to apgāja, sakot, ka tādas problēmas mums nav.

Man vajadzēja izlocīties, lai par katru koncertu pierādītu, ka programma ir atbilstoša. Lūcijas Garūtas oratorija Dzīvā kvēle, ko viņa uzrakstīja Raiņa jubilejai, tika noraidīta. Ar to vēl bija par maz. No konservatorijas centrālkomitejai tika nosūtīts ļoti ass raksts par Lūciju Garūtu: vai jūs zināt, kas Lūcija Garūta tāda ir? Viņa ir sacerējusi dziesmu aizvestajiem karavīriem un kantāti Dievs, tava zeme deg!, un lūgšanu. Jūs vēl gribat viņai organizēt autorkoncertu!? No kurienes visa šī informācija nāca? No konservatorijas.