Domāt par aktieri. Intervija ar kinozinātnieci Ingu Pērkoni

Aktiera kauns, niecīgs, postošs žests, necienīga piezīme, ko kāds izmet, uzliekot izspēlēti nevainīgu seju, un pasaule iegūst nedaudz vairāk jēgas. Šie vārdi gan aizlienēti no amerikāņu kinokritiķes Polīnas Keilas, bet attiecināmi uz aktiera parādīšanos un klātbūtni kinomākslā. Kā domāt par aktieri kinematogrāfā? Šis jautājums tiek risināts nesen iznākušajā kinozinātnieces un Latvijas Kultūras akadēmijas profesores Ingas Pērkones grāmatā Ekrāna skatuve. Par aktiermākslu Latvijas kino. (Te gan nepieciešama atzīšanās: no grāmatas un 27tās bagātīgā satura man grūti abstrahēties. Inga ir uzaudzinājusi un bagātinājusi daudzas akadēmijas studentu paaudzes kopš 90. gadu beigām, un vienai no tām piederu arī es, par ko varu būt tikai pateicīga.)

Pētījumā Ekrāna skatuve nemeklēt krāšņas Latvijas aktieru biogrāfijas vai arheologa rūpībā atraktas vai atjaunotas mākslinieku pases. Krāšņums un rūpība gan grāmatai neapšaubāmi piemīt. Līdzīgi kā citās Ingas iepriekš iznākušajās monogrāfijās, piemēram, Latvijas pirmās filmas (2016) vai Tu, lielā vakara saule! Esejas par modernismu Latvijas filmās (2013), tiek ieņemts skaidrs skatpunkts un dzelžaina koncepcija. Ekrāna skatuvē netiek spriests par aktieri kā savrupu paštēlu vai personu, bet gan kā elementu kino aparātā un laikmetā.

Latvijas kontekstā ir grūti nerunāt par kino caur teātri. Uz to norāda arī Inga, izceļot aktieru apmācības, aktieru lomu biogrāfijas un šo abu mākslas veidu krustojumus. Tamdēļ grāmatas struktūru veido trīs cēlieni (apejot nosaukumu "nodaļa"), viena intermēdija un saistošs statistikas pārskats par dzimtes iekārtu Latvijas kino. Kā norāda pētījuma autore, grāmatas secība nav būtiska – daļas cita citu papildina. Apjoms ir kaleidoskopisks, sākot ar kinoaktieru izglītību, Eduarda Pāvula "asaru", Dzidras Ritenbergas "plecu" un beidzot ar Hermaņa-Poškus metodi un improvizāciju. Grāmatā Inga aplūko vairākas versijas par aktieri (arī pašu aktieru vārdos) – atdarinātājs, iemiesotājs, melis, maska un citi apzīmējumi. Tāpat tā pieskaras, kinozinātnieces Valentīnas Freimanes vārdiem izsakoties, aktiera radiācijas fenomenam.

Sāksim ar pašu grāmatas tapšanu – tajā ievijas arī Silvijas Radzobes vārds.

Tā ir ļoti bēdīga sakarība – jā, grāmatas sākumā ir pieminēta Silvija Radzobe. Gandrīz vienlaicīgi uzzināju, ka grāmata ir nodrukāta un Silvija ir aizgājusi. Tāda liktenīga sakritība, kas filmā noteikti neizskatītos gaumīgi, bet dzīvē notiek atkal un atkal. Kad lasīju viņas recenziju grāmatai par Latvijas aktierkino vēsturi (Inscenējumu realitāte (2011)), Silvija tekstā vaicāja: ja jau grāmata ir par aktierkino, tad kāpēc nav nekā par aktieriem? Sēžu, domāju: jā, kāpēc? (Smejas.) Toreiz gan nebija plānots pievērsties aktieriem, bet bija skaidrs, ka tas nav loģiski, ja nerunā par vienu no svarīgākajiem kino elementiem.

Tu piedāvā atšķirīgu skatījumu tam, kā domāt par aktieri uz ekrāna. Kā nonāci līdz grāmatas struktūrai?

Sākotnēji iedomājos, ka varētu būt paralēle ar Līvijas Akurāteres grāmatu Aktiermāksla latviešu teātrī (1983). Tad tā varētu būt aktiermāksla Latvijas kino… Pagāja gadi. Šķita, ka varētu veidot vēsturisku apskatu: aprakstīt aktierus, kad viņi bija, kur parādījās, ko darīja. Sākot iedziļināties aktiera fenomenā un aktierdarbā, sapratu, ka tas pieprasa citu analīzes mehānismu.

Tāpat arī struktūra – domāju, vai dalīt grāmatu trijos vai piecos cēlienos, bet tas, ka būs ciešs kino un teātra saistījums, ir neizbēgami, pētot aktieri. Jārunā par abiem. Tas nav unikāli Latvijā, bet sastopams arī citās mazajās nācijās un Skandināvijā. Tikmēr lielākās kinoindustrijās, kur, protams, arī ir gan teātra, gan kino aktieri, tam ir krietni mazāka saikne, jo tu vari būt tikai kinoaktieris.

Tagad arī nākas sniegt intervijas, un man vaicā, vai būs par to vai to aktieri, bet es uzreiz apzinos, ka labākajā gadījumā cilvēki būs vīlušies. Nebūs pastāstīts, kur konkrētais aktieris ir mācījies, kā juties un kādas lomas spēlējis. Tā šajā grāmatā nav. Grāmata ir teorētiska, prasa zināšanas, kas varētu radīt pretestību cilvēkos, kuri ir pieraduši lasīt noteikta veida tekstus par aktieriem. Cenšos par to piesardzīgi brīdināt.

Tiesa, lasītājam vajadzētu ņemt vērā, ka tava grāmata atšķiras no, teiksim, Radzobes kolektīvās monogrāfijas 100 izcili Latvijas aktieri (2019). Esi teikusi, ka vēlējies atteikties no subjektīva dalījuma "labākā" vai "labākais", īpaši vērtējot mākslas procesus.

Jā, tā varētu teikt – veidojot šo grāmatu gadus desmit, antihierarhiskā ideoloģija ir nākusi salīdzinājumā nesen. Cenšos to izkopt. Bet par grāmatu 100 izcili Latvijas aktieri – nedomāju, ka grāmatas mērķis ir izcelt šos aktierus kā pašus izcilākos. Plašāk kultūrtelpā šis arguments parādījās, bet uzskatu, ka šāds [grāmatas] piedāvājums ir korekts. Kaut kāda atlase jau vienmēr pastāv – arī manā grāmatā. Nevar jau uzskaitīt visus. Man šķiet, ka šī grāmata hierarhiskuma ziņā necentās izveidot reitingu.

Bet vai aktieru kanonu?

Kanons varbūt tur tiek veidots, tomēr, protams, to pamato ar to, ka tiek runāts par teātri. Atšķirība ar manu grāmatu ir tā, ka Radzobes veidotajā stāsta par aktieriem kā personībām – tiek veidoti viņu portreti, radošās biogrāfijas.

Ievadā atsaucies uz Lilijas Dzenes sacīto: aprakstot aktierdarbu kino, viņas teksts kļūstot sauss un neizteiksmīgs. Kāpēc šis sausums parādās?

Tā varbūt pilnībā nav – vismaz runājot par to, kā Lilija Dzene rakstījusi par aktieru veikumiem, jo tas ir pietiekami interesanti darīts. Tomēr tas ir gandrīz visās Latvijas grāmatās par aktieriem – aktieri un to lomas tiek aprakstītas ārpus kino aparāta. Tas nav īsti korekti. Tāpēc arī teksts nesanāk. Tur netiek ņemts vērā, kādi ir tehniskie un mākslinieciskie nosacījumi, kuros šis aktieris tiek ievietots. Aktieris tiek skatīts ārpus – gluži kā autonoma, brīvi atnākoša būtne, ar kuru mēs kontaktējamies. Arī uz skatuves šī aktiera autonomija dažkārt tiek pārspīlēta – tomēr teātrī tā ir lielāka, bet kino aktiera klātbūtne ir pakļauta tehniskam aparātam. Tā ir tā problēma.