Pētījumu centra SKDS aptaujas uzrāda divus cilvēkus, kuriem ārkārtējās situācijas laikā sabiedrība uzticas visvairāk, – Veselības ministrijas galveno infektologu Ugu Dumpi un Slimību profilakses un kontroles centra Infekcijas slimību riska analīzes un profilakses departamenta direktoru epidemiologu Juriju Perevoščikovu. Savā ziņā paradokss: mierīgā ikdienā tādu profesiju pārstāvjiem tuvoties īsti negribas – ej nu sazini, vai kāds neredzams mūdzis no viņa profesionālās interešu jomas nav pielipis pie apģērba vai plaukstas. Toties epidēmiju reizēs ar viņiem saistās lielākās cerības, ka dzīve atgriezīsies ierastajā gultnē. Ja ārkārtējā situācija, kas tagad pagarināta līdz 9. jūnijam, turpināsies vēl ilgāk, droši vien ikviens iemācīsies arī to, ar ko epidemiologs atšķiras no infektologa, un varbūt pat no galvas iegaumēs Jurija Perevoščikova amata nosaukumu, garu kā vīrusa genoms (lai gan gari amatu nosaukumi vispār ir viena no neārstējamām mūsdienu Latvijas sērgām, laikam jau lipīga).
Kopš Covid-19 pandēmijas sākuma Perevoščikovs nolicis malā savas aizraušanās, kas saistās ar laikiem, kad dažu labu infekciju mēs vēl nepazinām, – Rīgas vēstures aprakstīšanu un vinila plašu kolekciju – un kļuvis par vienu no varoņiem cīņā pret koronavīrusa pandēmiju, pats apgalvodams, ka tā nav ne pirmā, ne pēdējā.
Fragmenti no intervijas:
Aptaujas rāda, ka jūs esat viens no tiem, kam sabiedrība šobrīd uzticas visvairāk.
Sabiedrība šobrīd uzticas ne jau man vienam, tā uzticas epidemiologiem, tāpēc ka mūsu komanda veic diezgan pamatīgu darbu, strādājot ar katru indivīdu, katru saslimušo, katru kontaktpersonu un arī ar ģimenes ārstiem, skaidrojot, kas ir nepieciešams un kas varbūt nav nepieciešams.
Šī uzticēšanās jums palīdz strādāt vai traucē?
Par šādiem jautājumiem mēs kā epidemiologi vispār nedomājam. Mums liekas, ka mums vienmēr uzticas, jo mēs individuāli strādājam ar cilvēkiem, kā arī sniedzam ieteikumus, kas ir balstīti zinātniskos pierādījumos. Ja kāds neuzticas zinātniskiem pierādījumiem, tad, protams, kaut ko darīt ir grūti, tomēr ceru, ka lielākā daļa iedzīvotāju zinātniskiem pierādījumiem un uz tiem pamatotiem ieteikumiem uzticas.
Dzirdēti apgalvojumi, ka par jauno koronavīrusu, kas izraisa slimību Covid-19, zinātne daudz ko vēl nezina.
Jā, par šo koronavīrusu mēs zinām tikai to, kas ir noskaidrots piecu mēnešu laikā, bet tas uzreiz dod mums pietiekamu vielu pārdomām un lēmumu pieņemšanai. Mēs zinām, kā vīruss izplatās, zinām vīrusa tā saukto reproduktivitātes koeficientu – cik tālu vīruss var izplatīties no viena cilvēka, un cik bieži viens cilvēks inficē citus. Ar koronavīrusu viens cilvēks vidēji inficē divus trīs citus cilvēkus, kamēr, piemēram, ar masalām slims pacients inficē vidēji 16–18 citu cilvēku. Mūsu pasākumu mērķis ir panākt, lai reproduktivitātes koeficients būtu mazāks par vieninieku, tad vīruss neizplatīsies. Tie pasākumi, kuri saistīti ar fizisku distancēšanos, barjeru veidošanu, higiēnas prasību ievērošanu, diezgan efektīvi darbojas. To pierāda faktiski visu valstu pieredze – ja šie pasākumi būtu kļūdaini, vīruss turpinātu izplatīties tālāk.
Vai Latvijā veicamie pasākumi tika pieņemti lielā vienprātībā vai pieņēmēju starpā tomēr bija arī kādas iekšējas diskusijas, ko vajadzētu un ko nevajadzētu darīt? Piemēram, vai varbūt labāk izvēlēties Zviedrijas modeli?
Mēs jau esam mēģinājuši salīdzināt, vai mūsu modelis būtiski atšķiras no Zviedrijas modeļa. Īpašas atšķirības neredzam. Zviedrijā tikai izglītības iestādes netika tik plaši slēgtas. Diskusijās cilvēki no Zviedrijas saka: "Redziet, mums kafejnīcas un restorāni ir atvērti" – bet vai tad Latvijā tie visi bija slēgti? Manuprāt, būtiskā atšķirība šajās divās pieejās ir sabiedrības uzvedība. Latvijā ieteikumi par sociālo distancēšanos, divu metru distanci citam no cita tika ievēroti. Lai gan veikali un kafejnīcas lielākoties turpināja darbu, tur nebija tik daudz cilvēku kā parasti, kamēr Zviedrijā, cik varēja redzēt televīzijas ziņās, ielas joprojām bija pilnas, lai gan arī tur bija norādījumi būt uzmanīgiem un mazāk kontaktēties, tomēr cilvēki to īsti nopietni neuztvēra.
Izšķirošs šajā ziņā ir tas, cik izpildīgi mēs esam un cik nopietni ievērojam ieteikumus.
Protams, situācija ir trausla, varētu attīstīties jaunais izplatības vilnis, ja ieteikumi netiktu ievēroti.
Salīdzinot saslimstību pie mums un Zviedrijā, vērtējot kumulatīvo 14 dienu saslimstības rādītāju un salīdzinot to ar Zviedrijas rādītāju, redzam, ka mums šis rādītājs ir desmit reižu zemāks. Šis rādītājs rāda, kur mēs esam dotajā brīdī un kāda ir tendence. Zviedrijā, cik redzēju pēdējos grafikos, ir izdevies panākt stabilizāciju, bet krituma vēl nav. Mums jau piecas nedēļas turpinās saslimstības samazināšanās.
Tātad būtiskas atšķirības attiecībā uz ierobežojošiem pasākumiem Latvijā un Zviedrijā nebija, tomēr cilvēku attieksme pret šiem pasākumiem ir diezgan labi redzama. Tā kā nekādi citi līdzekļi vēl nav izdomāti, nav ne vakcīnu, nedz arī zināmi kādi ārstnieciskie līdzekļi vīrusa iznīcināšanai, viss balstās uz nefarmaceitiskiem līdzekļiem, un pat minimāli šādi pasākumi mums darbojas.
Bet tomēr – vai šo pasākumu noteikšana nāca viegli, vai bija arī kādi, kas iebilda, teica, ka tā var nokaut ekonomiku?
Ekonomika, protams, ir ļoti nozīmīga lieta. Ir jābūt līdzsvaram. Tie pasākumi, kuri tika pieņemti Latvijā, ja salīdzinām ar pasākumiem citās valstīs, ir diezgan maigi. Pārsvarā tie tiešām ir vērsti uz aicinājumu cilvēkiem nepulcēties, tika aizliegti sabiedriskie pasākumi un slēgtas skolas, jo tās vairāku respiratoro infekcijas slimību gadījumā ir bijušas sākotnējais infekcijas izplatīšanās avots.
Gribu vēlreiz uzsvērt, ka arī ar minimāliem pasākumiem var daudz ko panākt. Protams, rezultāts nav tūlītējs. Skaidrs ir tas, ka, ja mēs šodien pieņemsim kādu ierobežojošu pasākumu vai arī atvieglojumu, tas vēl nenozīmē, ka neparādīsies tie gadījumi, kad cilvēki ir inficējušies divas nedēļas iepriekš. 12. martā pieņemot lēmumu par ārkārtējās situācijas izsludināšanu valstī, rezultāts nebija tūlītējs, vēl trīsarpus nedēļu turpinājās saslimstības pacēlums, un tikai tad mēs ieraudzījām noteikto pasākumu rezultātu. Tas nozīmē arī to, ka, samazinot noteikto pasākumu apjomu, nevaram paļauties, ka turpināsies saslimstības samazināšanās tendence, mums būs dažas nedēļas jāpagaida, līdz varēs redzēt īsto efektu vai tā neesamību.
Šis vīruss ir dabiskas izcelsmes vai mākslīgi radīts?
Ir cilvēku grupa, kurai patīk domāt, ka kāds kaut ko ir savārījis un izplatījis. Pat gripas laikā varam komentāros lasīt, ka kāds to speciāli izplata pilsētās. Arī par ērcēm dzirdēts, ka kāds tās speciāli inficē, jo šo cilvēku jaunības gados, lūk, nekāda encefalīta neesot bijis… Mani šādas runas neinteresē, un domāju, ka nav vērts par to īpaši diskutēt.
Vīrusiem ir ļoti daudz mutāciju, un atrast starp miljoniem mutāciju tādu, kas būtu dzīvotspējīga un spētu arī izplatīties sabiedrībā, – to tikai daba var izdarīt ar ļoti lielu mutantu skaitu.
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 15.- 21. maija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Pravietisnejaukais
man
ekonomika uz pakaļas