Globālā mērogā vēršoties plašumā nestabilitātei un nenoteiktībai, var viegli ievērot, ka daudzas pasaules valstis, un vispirms jau lielvalstis, sperot kādus soļus, neaizmirst piesaukt gan savas, nacionālās, gan starptautiskās tiesības. Attiecībā uz pēdējām savukārt bieži rodas iespaids, ka runāts tiek gluži vai par kādām dažādām, savstarpēji nesaistītām tiesībām – tik dažādi ir redzējumi un traktējumi. Papildus tam atsevišķas valstis mēdz arī atteikties pievienoties tām neizdevīgiem starptautiskiem līgumiem vai atklāti ignorēt tajos iekļautās normas, kas viss kopā rada priekšstatu par nenoteiktību arī starptautisko tiesību sistēmā.
Cik lielā mērā šie priekšstati ir patiesi, cik – maldīgi, un kāda ir reālā situācija starptautisko tiesību ziņā? Par to SestDiena sarunājās ar Latvijas vadošo starptautisko tiesību juristu, Londonas Universitātes koledžas starptautisko publisko tiesību profesoru, Latvijas Republikas ārlietu ministra Starptautisko un Eiropas Savienības tiesību neatkarīgo ekspertu padomes locekli, Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautisko tiesību komisijas priekšsēdētāju Mārtiņu Paparinski.
Jāsāk acīmredzami ar jautājumu, ko mēs vispār saprotam ar starptautiskajām tiesībām un vai nav tā, ka šīs tiesības dažādiem starptautiskajiem spēlētājiem, pirmkārt jau lielvalstīm, ir nosacīti katram savas?
Droši vien, domājot par starptautiskajām tiesībām, ir neiespējami nedomāt valsts tiesību, nacionālo tiesību kategorijās, jo ar to mēs saskaramies ikdienā – neatkarīgi no tā, vai mēs par to domājam juridiskā līmenī vai lasot avīzi. Atšķirībā no norisēm nacionālo konstitucionālo tiesību, administratīvo tiesību, civiltiesību, krimināltiesību kategorijās starptautiskās tiesības ir citādas, galvenokārt tāpēc, ka tās ataino ļoti atšķirīgu struktūru. Starptautiskās tiesības pamatā ir strukturētas ap valstu attiecībām. Nevis ap indivīdu vai valsts iestāžu, bet lielā mērā horizontālām tieši valstu attiecībām.
Valstu skaits ir salīdzinoši neliels – ir 193 Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) dalībvalstis un vēl neliels skaits valstisku veidojumu, kas var tikt uzskatīti par valstīm. Tas arī ietekmē starptautisko tiesību lomu un raksturu, kas, salīdzinot ar nacionālajām tiesībām, ir citādi.
Ir lietas, kas pastāv universālā līmenī. Apvienoto Nāciju Organizācija ir viens no tādiem piemēriem, ar plašu regulējuma loku. Tāpat ir institūcijas, kas pastāv universālā līmenī, bet ar specializētu, šaurāku jautājumu loku, kuri tiek aplūkoti to ietvaros, piemēram, Pasaules Tirdzniecības organizācija (PTO) vai Starptautiskā Krimināltiesa.
Līdztekus tam lielākajā daļā pasaules reģionu, it īpaši Eiropā, bet arī Amerikā, Latīņamerikā un Āfrikā, ir ļoti attīstītas reģionālās organizācijas.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 10. - 16. oktobra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!