Te nu mēs esam priekšā igauņiem, kam nekā tāda nav, – cita starpā secina Nacionālā kino centra direktore Dita Rietuma, stāstot, ko Latvijai nozīmē burtiski sensacionālā ziņa, ka Kannu starptautiskā kinofestivāla oficiālajā programmā Cannes Classics (Kannu klasika) šogad ir iekļauta Rolanda Kalniņa leģendārās 1967. gada spēlfilmas Četri balti krekli restaurētā versija. Sportā, kas mums tagad galvenais, šo notikumu droši varētu salīdzināt ar olimpisko medaļu klasiskā vieglatlētikas disciplīnā, piemēram, tāllēkšanā, tikai Rolandam Kalniņam šis lēciens ildzis 51 gadu – festivāls sākas 8. maijā, tātad režisoram, kura paša dalība filmas seansā ir pieteikta festivāla programmā, tobrīd būs jau 96 gadi.
Četri balti krekli Kannās šobrīd nav vienīgā labā vēsts par Latvijas kino. Simtgades filmu programmas efekts ir kā zelta laikmeta atgriešanās reiz jaudīgajā nozarē, saka Dita un par to pateicas arī igauņiem. 4. maijā kinoteātrī Splendid Palace notiks Latvijas filmu maratons, te par velti būs iespējams redzēt arī sešas simtgades programmas filmas.
Pēc ilgāka laika satiekot tevi, redzu, ka taisnība ir tiem, kuri teica, ka pēdējās dienās tu nevarot noslēpt prieku.
Jā, jo ir fantastiska ziņa – pirmo reizi cilvēces vēsturē latviešu filma ir paņemta Kannu kinofestivāla klasikas programmā! Pirmais, ko man jautāja filmas operators Miks Zvirbulis, kad viņam zvanīju un to pateicu, bija: "Vai tā ir kāda simtgades aktivitāte?" Nē, tas ir pa īstam! Protams, nesaku, ka simtgades aktivitātes nav pa īstam, bet simtgades lielās starptautiskās aktivitātes, tādas kā Londonas grāmatu tirgus vai izstāde Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstīs Orsē muzejā Parīzē, ir lieli projekti ar nopietnu nacionālo līdzfinansējumu. Tie ir ļoti svarīgi un būtiski, lai mūs ieraudzītu, jo, tici man, par to, ka mēs esam, joprojām daudzi Eiropā nav informēti.
Pat pēc Porziņģa aktivitātēm nav?
Nav. Bet Četru baltu kreklu dalība Kannu kinofestivālā notiks bez miljonu ieguldījumiem. Šeit vispār nav nekādu ieguldījumu, un tas pat nebūtu iespējams – ja mēs piesolītu Kannu festivālam līdzfinansējumu, mēs nevarētu dabūt tur iekšā nevienu savu filmu. Tas ir cits universs, kas darbojas pēc pavisam citiem noteikumiem.
Kāda ir Kannu festivāla klasikas programma, kurā rādīs Četrus baltus kreklus?
Viena no būtiskām festivāla programmām.
Cik programmu Kannu festivālā ir?
Ir galvenais konkurss, kurā ir apmēram 20 filmu...
Mākslas filmu?
Tās jau sen sauc par spēlfilmām jeb inscenētajām filmām. Eiropa katru gadu saražo apmēram 2000 spēlfilmu, Amerika apmēram septiņsimt.
Tātad, ja tu kā kinokritiķe tās visas gribētu redzēt, tev būtu jāskatās septiņas filmas dienā.
Droši vien es negribētu visas redzēt. Audiovizuālās produkcijas kļūst arvien vairāk, jebkuram filmas veidotājam iedabūt filmu kinoteātros un likt to pamanīt ir aizvien lielāks izaicinājums. Kannu festivāls kopš XX gadsimta vidus ir visprominentākā pasaules platforma, kas garantē publicitāti un dod milzīgu bonusu konkrētās filmas sekmēm pasaulē un režisora vai producenta karjeras attīstībai. Tā kā Kannu festivāls ir katra kino veidotāja augstākais mērķis, konkurence par iekļūšanu programmā kļūst intensīvāka ne ar katru dienu, bet ar katru minūti. Iedomājies, ka ir 20 iekārotu konkursa vietu un spiediens uz katru vietu ir simtkārtīgs, ja ņemam tikai Eiropas filmas, bet vēl ir arī Amerikas ainava, Āzijas ainava... Tā ir prātam neaptverama konkurence, un to, ko pasaules kino videi nozīmē Kannu festivāls, tā īsti var saprast tikai tie, kas...
Tie, kas ir tur bijuši?
Pat ne bijuši. Tur ir faktiski neiespējami nokļūt. Mēs esam ļoti maziņi pasaules kinoindustrijas kartē, kaut vai ražošanas apjoma ziņā.
Tikt pamanītam šajā milzu konkurencē Kannās nozīmē, ka tevi izceļ uz pasaules kartes.
Franču kultūras institūcijas, kam Kannu festivāls ir viens no svarīgākajiem kultūras pasākumiem ar 20 miljonu budžetu, ir ļoti atturīgas (lai neteiktu – izsmalcināti snobiskas) savas programmas komplektācijā.
Ar to gribu atgādināt, ka nevienas Baltijas valsts filma nav bijusi Kannu kinofestivāla oficiālajā programmā jau vairāk nekā desmit gadu. 90. gados Kannās bija Laila Pakalniņa, bet ne konkursa programmā – otrajā konkursā, kura nosaukums ir Īpašais skatiens, tur ir mazliet dīvainākas filmas. Būtībā Kannas Baltiju ignorē, viņiem tā nešķiet ne īpaši interesanta, ne īpaši novatoriska pasaules mērogā. Mēs viņiem uz pasaules kartes neesam.
Tāpēc tas, kas šogad ir noticis ar Rolanda Kalniņa pirms 51 gada uzņemto filmu, nozīmē, ka mēs esam ieraudzīti pasaules kontekstā.
Visu interviju lasiet SestDiena 27. aprīļa numurā! Ja turpmāk vēlaties SestDienas publikācijas lasīt drukātā formātā, žurnālu iespējams abonēt ŠEIT!
lustīgais nerris uz tirgus plača
Psihoze!