Par vēsturi runāt nav viegli. Turklāt, kā katru gadu apliecina 16. marts un pēc tam arī 9. maijs, ar gadiem šī saruna var kļūt pat sarežģītāka. Politiķiem un dažādu grupu pārstāvjiem tad ir vilinājums šo jautājumu sakārtot, bet, "sakārtojot vēsturi", no tās var tikt izslēgti tie, kuru stāsti neatbilst "oficiālajai versijai". Par to runā arī Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) profesors Deniss Hanovs un citi pētnieki, kuri nule izdotā rakstu krājumā brīdina – radot vēstures hierarhijas, no tās tiek izslēgti gan atsevišķi indivīdi, gan veselas sabiedrības grupas.
Vēsture ir saistīta ar atmiņām, un Latvijā par vēsturi runā daudz. Jūsu un Igora Gubenko redakcijā tikko sagatavots rakstu krājums Memory – Acces Denied? (Atmiņa – piekļuve liegta?). Pēc nosaukuma varētu spriest, ka ir problēma ar piekļuvi mūsu atmiņām.
Aleida Asmane (vācu sociālās atmiņas pētniece, grāmatas ievada teksta autore – red.) savos darbos uzdod jautājumus, kā var pārvarēt pagātnes traumas. Viņa cenšas brīdināt par to, cik bīstama un neproduktīva ir atmiņas hierarhija, jo palielinās risks atstumt cilvēkus, kas sevi šajā hierarhiski sakārtotajā stāstā neredz. Mēs [Latvijā] joprojām neesam sākuši debates par traumatisko pieredzi un to, kā atmiņas var kļūt par telpu, kur mēs sevi varam saredzēt kā Latvijas pilsoņi.
Mums šobrīd pats pilsonības institūts ir cieši saistīts ar XX gadsimta traumām, un šī sāpju loģika ir pārvērtusies par normatīvajiem aktiem. Taču mēs neesam šobrīd sākuši sarunu par to, kā šīs sāpes var mūs ietekmēt nākotnē.
Tā kā es neesmu nedz politiskajās partijās, nedz kādā valsts pārvaldes iestādē, tad man ir privilēģija uzdot jautājumu – cik ilgi šis nepilsoņa fenomens turpinās ietekmēt politisko kultūru Latvijā? Cilvēkiem ir iespēja naturalizēties, bet viņi to neizmanto – patlaban to dara vien daži simti gadā. Alternatīvais scenārijs, ko es redzu arvien vairāk, ir kļūt par Krievijas pilsoņiem. Tad mēs no šī procesa iegūstam pamatu stereotipiem un aizspriedumiem, ko savukārt var izmantot arī radikāli labējie: "Lūk, aug piektā kolonna!" To var konvertēt radikālismā, kas rada jaunu radikālismu, piemēram, starp krievu jauniešiem. Es no dažādiem avotiem zinu, ka izplatās dziļa skepse pret dalību Latvijas publiskajā telpā.
Mazākumtautību politiķi, domājot par savu kapitālu ierobežotajā vēlētāju skaitā, kas turpina sarukt, saprot, ka viņiem ir jāizmanto šis dominējošais diskurss. Mums ir labi iepakotas tēmu kastītes, tas nozīmē, ka neparādās jauni temati. Etniskie jautājumi sāk ietekmēt jomas, kurām būtu jābūt no tiem brīvām.
Mēs etniskumu no abām politiskajām pusēm izmantojam kā aizvietotāju līdzdalībai, atzīšanai, plurālismam, tādējādi samazinot demokrātijas kvalitāti, jo tās pamatā ir līdzdalība. Bet līdzdalība nevar būt ar rīkojumu. Līdzdalība ir izvēle. Mūsdienās var palikt savā informācijas vidē, var pieņemt citas valsts pilsonību, pazust politiski, var palikt nepilsoņa statusā. Mūsdienās ir ideju konkurence. Par pilsoņiem ir jācīnās tāpat kā tirgū. Tas izklausās ciniski, bet tā ir – pastāv pilsonību konkurences tirgus.
Jūsu jau minētā pētniece grāmatas ievadā, citējot jūs un Vladislavu Volkovu, raksta, ka patlaban Latvijā sarūk plurālisms vēstures interpretācijā.
Jā, es uzskatu, ka tā tas notiek. Šeit es atkal varu būt cilvēks, kuram var teikt: "Lūk, nelojāls!" Bet es uzskatu, ka mūsu Satversmes preambula ir drauds demokrātijai, jo tā aizstāj publisku politikas telpu ar romantiski etnisku. Te ir bīstami iekļaut tādas kategorijas, kurām nav indikatoru, kuras var kļūt par rotaļlietu politiķu spēlēs. Mēs, no vienas puses, burkšķam par Kremli, par Putinu, par piekto kolonnu, bet nevirzām cilvēku prātu, lai veidotu kritisku telpu, tas nozīmē, ka cilvēki var šaubīties.
Piemēram, Somija savā simtgadē izvirzīja neērtus jautājumus – par "baltajiem" un "sarkanajiem" somiem, par teroru no abām pusēm, par jautājumu, cik neatkarības atgūšanā bija svarīgi viņu centieni. Bet tas, ko mēs redzējām pagājušajā gadā Latvijā, bija ļoti daudz pompozitātes un trokšņa, bet tas viss savienojās ar ideju par lojalitāti. Nevajag man teikt: "Vairāk pozitīvu ziņu! Vairāk smaidu! Skepse ir bīstama!"
Ja es kritizēju, es apšaubu; ja es apšaubu, es gribu piedalīties; ja gribu piedalīties, tad tā ir patiesa saikne ar telpu un valsti!
Lojalitātes ideja var pārvērsties par to pašu, ko daudzi pieredzēja padomijā: "Kā jūs drīkstat apšaubīt, ka komunisms būs!?" Ja es esmu pret sabiedrības militarizāciju, tas nenozīmē, ka es gribu "atvērt Rīgas vārtus" Kremļa tankiem. Piedodiet, tā ir vulgārākā versija, kas izskan. Bet tas ir milzīgs resurss, lai iekšpolitikas dienaskārtībā aizēnotu jautājumus, kuru risināšanai nepietiek kompetences.
Visu interviju ar Denisu Hanovu lasiet žurnāla SestDiena 1. - 7. marta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Atis Priedītis
TTT
Paolo Pavo