No tačkas stūmēja līdz rektoram

Fragmenti no intervijas:

155 gadi ir ilgs laiks. Kas vieno šodienas Latvijas Tehnisko universitāti ar 1862. gadā dibināto augstskolu? Varbūt kādas citas jubilejas jūsu vadītajai augstskolai ir ne mazāk svarīgas?

Nu, 1918. gadā pēc vairākkārtējas nosaukumu maiņas Rīgas Politehnisko institūtu, kas tajā laikā bija bijis viens no cariskās Krievijas vadošajiem institūtiem, pārveidoja par neatkarīgās Latvijas universitāti, izmantojot RPI mācībspēkus un veidojot arī jaunas fakultātes. Pirmā pasaules kara laikā lielu daļu laboratoriju evakuēja uz Maskavu un Ivanovu, un pēc kara Ivanovā nodibināja politehnisko institūtu, kas faktiski balstījās uz daudzām evakuētajām RPI laboratorijām. Tur vēl tagad ir bibliotēka, kas pieder Rīgas Politehniskajam institūtam, ar ļoti vērtīgām grāmatām.

Esat mēģinājuši to atgūt?

Ir bijušas sarunas, bet, kā zināt, mūsu attiecības ar Krieviju ir visai saspīlētas. Attiecībā uz profesoru apmaiņu vai konferencēm viss ir kārtībā, tur mums ir sadarbības līgumi ar daudzām Krievijas universitātēm, arī ar Ivanovas Politehnisko universitāti. Mūsu bibliotekāre, būdama Krievijā, bija ieminējusies, ka vajadzētu šo bibliotēku dabūt atpakaļ Rīgā, bet nekādas atsaucības nebija.

Vai esat saticis kādu cilvēku, kurš RPI būtu studējis vēl cara laikā?

Neesmu. Kad svinējām 150 gadu jubileju, vairākiem absolventiem pēc nāves piešķīrām Goda biedra statusu, arī Džordžam Armitstedam, kurš ilgus gadus bija Rīgas mērs un izveidoja Rīgu par plaukstošu pilsētu.

Ulmaņlaikā no universitātes atdalīja lauksaimniecības nozari un Jelgavā izveidoja Lauksaimniecības akadēmiju. Tad Latvijā faktiski bija tikai divas augstskolas.

Lēmums par RPI atjaunošanu tika izskatīts jau drīz pēc Otrā pasaules kara, bet tālaika rektoru darbības rezultātā tas netika izdarīts – viņi paši negribēja dalīties un bija saistīti ar Latvijas kompartijas vadoņiem, tāpēc šis process aizkavējās par desmit gadiem. Tomēr, tā kā tajā laikā Latvijā strauji attīstījās rūpnieciskā ražošana, it īpaši Rīgā, kur darbaspēks bija ļoti kvalitatīvs un gribēja strādāt – samērā ar dažu citu PSRS republiku iedzīvotāju paražām –, RPI tika izveidots. Absolventu ir daudz, skaitot līdz 1918. gadam un tad atkal no 1958. gada, sanāk ap 160 tūkstošiem.

Jūsu kā zinātnieka aktīvas darbības sākums sakrita ar šo laiku, kad ražošanai vajadzēja inženiertehnisko zinātņu nodrošinājumu.

Tieši tā. Studēju no 1965. līdz 1970. gadam, tad aizstāvēju savu diplomprojektu, diezgan modīgu lietu – tika izstrādāta sinhronā bezkontakta mašīna. Pēc sadales mani nozīmēja uz Rīgas Vagonbūves rūpnīcu. Tās teritorijā atradās Vissavienības Vagonbūves zinātniski pētnieciskais institūts, tajā sāku strādāt par inženieri, tad pētnieku, tad vecāko zinātnisko līdzstrādnieku. Nostrādāju tur nepilnus piecus gadus un tad aizgāju atpakaļ uz aspirantūru RPI.

Bet, ja runā par aktīvu zinātnisko darbību, pēdējo 15 gadu laikā manā vadībā 12 cilvēki ir beiguši doktorantūru. Protams, eksperimentālos pētījumos pats vairāk piedalījos no 1970. līdz 1975. gadam vagonbūves rūpnīcas institūtā, pēc tam līdz 1980. gadam aspirantūrā. Nākamajos desmit gados līdz neatkarības atgūšanai tika izveidota elektromehatronikas zinātniski pētnieciskā laboratorija, kas veica līgumpētījumus uzņēmumiem. Daudz strādājām ar Rīgas Ūdensapgādes un kanalizācijas pārvaldi, kas tagad ir Rīgas ūdens, izstrādājām ūdenssūkņu stacijām piedziņas ar dažādiem pusvadītāju pārveidotājiem gan ūdens pārpumpēšanā, gan attīrīšanā un tā tālāk. Tie visi bija līgumpētījumi, nekādu grantu manai laboratorijai nebija, visi bija tiešie līgumi ar uzņēmumiem. Brīžam laboratorijā bija pat 20 darbinieku, kam algas tika maksātas tikai no uzņēmumiem iegūtās naudas. Protams, līdz 1990. gadam strādāju arī kā docents RPI un turpināju te strādāt pēc nosaukuma maiņas. Tātad no 1975. gada līdz pat mūsdienām dažādās pozīcijās esmu te strādājis.

Kāds tagad ir pieprasījums pēc pētījumiem?

Pārtraukums bija no 1991. gada apmēram līdz 2001. gadam, pārejas fāzē uz normalizēto kapitālismu. Tajā posmā cilvēki ieguva kapitālu legāli un citādos veidos, notika privatizācija, saistībā ar to lielie uzņēmumi, ar kuriem varēja slēgt līgumus, pazuda. Tad parādījās mazie uzņēmēji, kas iesāka savus biznesus ar nelieliem, materiāli ne tik ietilpīgiem projektiem. Tajos piedalījās arī mūsu cilvēki. Laikā no 1990. gada līdz 1996.gadam no RTU laboratorijām attīstījās 250 jaunu uzņēmumu.

Nelieli?

Jā. Mūsu zinātnieki un pētnieki, kas tos bija izveidojuši, sāka savu biznesu. Daži, kam bija iespējas un kontakti, piesaistīja ārvalstu kapitālu. Es no 1995. gada līdz 2000. gadam nodarbojos ar Latvijas Tehnoloģiskā parka menedžmentu pēc rektora Egona Lavendeļa lūguma. Lai aktivizētu sadarbību ar industriju, tika veidotas konsultāciju firmas. Paralēli lasīju lekcijas un cīnījos par nelieliem grantiem no Latvijas Zinātnes padomes. Tie bija smieklīgi mazi granti, viens grants divi līdz trīs tūkstoši latu gadā, bet par to naudu vismaz varēja pāris reižu aizbraukt uz konferencēm ārzemēs, ziņot par darbu, ko dari un esi darījis iepriekš – pirms neatkarības atgūšanas mums bija bijis liels pētnieku kolektīvs un daudzas iestrādes, kas varēja tikt turpinātas uz priekšu mazākā sastāvā. Grupa, kas manā katedrā kopā ar mani turpināja attīstīt maiņstrāvas elektropiedziņas regulējumu pētniecību, samazinājās no gandrīz 20 cilvēkiem līdz trim. Pārējie aizgāja biznesā, paši dibināja uzņēmumus.

Jūs nemēģinājāt to darīt?

Gadus astoņus biju konsultāciju uzņēmuma AB & RTU direktors. Tas bija veidots, lai veicinātu RTU sadarbību ar vietējiem un ārvalstu uzņēmējiem un organizētu jaunu uzņēmumu veidošanu, izmantojot RTU cilvēkus. Arī 1996. gadā nodibinātais Latvijas Tehnoloģiskais parks, kurā RTU bija viena no dibinātājiem, bija domāts augstas pievienotās vērtības biznesa aktivizēšanai, kur ir liels zināšanu ieguldījums.

Ja kāds cilvēks, beidzot vidusskolu, domātu, ko labāk studēt – filozofiju vai inženierzinātnes, ko jūs viņam ieteiktu?

Es teiktu tā: smadzenes visaktīvākās ir 19–20 gados, tad jāstudē matemātika, fizika, elektrotehnika vai dabaszinātnes, kur ir daudz matemātikas. Pirmo grādu iegūstiet smagākajā jomā, nākamajā izglītība var būt filozofija vai jurisprudence, vai biznesa menedžments. Jāmācās tik un tā ir visu mūžu!

Visu interviju ar Leonīdu Ribicki lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!