Tā apmierina gandrīz visus koncertzāles gaidītājus, tomēr lēmums izraisījis asas diskusijas, un nevis par to, vai koncertzālei nebūtu jābūt divreiz lielākai, ņemot vērā distancēšanās prasības. Lieta tāda, ka tai nolūkotajā vietā pašlaik joprojām stāv bijušās Latvijas kompartijas centrālkomitejas ēka.
Ja tagad jau dzītu pāļus koncertzālei kādā citā Rīgas vietā, nevienam ne prātā nenāktu, ka bijusī cekas ēka jājauc nost, SestDienai saka arhitektūras vēsturnieks, Latvijas arhitektūras muzeja dibinātājs, daudzu grāmatu, tai skaitā grāmatas Rīga, kuras nav (1998) autors, žurnāla Latvijas Architektūra galvenais redaktors Jānis Lejnieks. Starp citu, viņš neiestājas pret koncertzāles celšanu šajā vietā, tātad pret esošās ēkas nojaukšanu – bet ar vienu nosacījumu. Pašlaik Lejnieks raksta grāmatas Rīga, kuras nav otro daļu, bet esot ticis tikai līdz ulmaņlaikiem, tātad līdz akustiskās koncertzāles nerealizēto variantu aprakstīšanai vēl jāpagaida.
Iesildīsimies ar pieminekļu gāšanu. Līdz Latvijai šis vilnis vēl nav nonācis, bet, vēsturiski raugoties, mums tas nav nekas jauns un nepiedzīvots.
Katrs režīms cenšas novākt iepriekšējo laiku pierādījumus. Vācieši XIX gadsimta beigās–XX gadsimta sākumā uzstādīja "Zelta bruņinieku", bīskapu Albertu un ko tik vēl ne, padomju vara lielāko daļu no tiem 40. gadu beigās novāca (Herdera pieminekli izvilka un nolika atpakaļ 1959. gadā par godu Austrumvācijas līdera Valtera Ulbrihta vizītei).
Ja režīma pieminekļus nenovāc varas maiņas laikā, vēlāk to izdarīt ir diezgan bezcerīgi. Piemēram, Uzvaras monumentu varēja novākt 90. gadu sākumā, bet, ja tagad man jautātu, vai iespējams nojaukt, es teiktu: par vēlu. Amerikā vai Anglijas vidienē tagad pieminekļu gāšana ir huligānisma akcija, bet var jau būt arī tā, ka ar laiku elektorāta sastāvs tur mainās un demokrātiski ievēl mērus, kuriem šie pieminekļi simbolizē tikai verdzību vai vergturu radīto kultūru, tātad nogāžami.
Var jau svešu varu simbolus negāzt, bet nolikt tiem blakus, piemēram, informatīvas plāksnes.
Man savulaik bija tāda doma attiecībā uz nelaimīgo Pēteri Pirmo – tas piemineklis tagad stāv uzņēmēja Gomberga biroja pagalmā starp automašīnām kā tāds spoks. Bet, ja to iekausētu stikla klucī, tad varētu eksponēt kā skulptūru publiskajā telpā ar atbilstošu komentāru klāt par Šeremetjeva vardarbību Vidzemē, kad viņš ziņoja Pēterim Pirmajam, ka te viss ir tā izpostīts, ka vairs nav, ko postīt. Tā būtu vēstures vizualizācija, bet, protams, tā ir arī politiski sensitīva lieta. Komentēt vēsturi vispār ir grūti.
Vēl jau nav pielikta informatīvā plāksne pat pie tā sauktā Uzvaras pieminekļa, kas paskaidrotu, kāpēc "atbrīvotāju" armija te aizkavējās veselu pusgadsimtu.
Protams, jo Rīgas dome ir vai vismaz bija promaskaviska. Ja tagad palasa Dienā Oļega Burova atziņas, ka iepriekšējā koalīcija neko nav izdarījusi arī Rail Baltica sakarā, jo bija pilnīga nesaskarsme starp valdību un Rīgas pašvaldību, kļūst skaidrāks, kāpēc koncertzāles celtniecība tik ilgi kavējās – pilsēta tur neizrādīja nekādu interesi.
Kāpēc viņi neizrādīja interesi?
Jāprasa Ušakovam. Ja bibliotēku viņš salīdzināja ar Maxima, tas nozīmē, ka tā bija ignorance pret latviešu kultūru un tai svarīgām būvēm.
Tāpēc veselus 16 gadus nevarēja atrast koncertzālei vietu un pēkšņi 33 stundās atrada?
Parādījās nauda. Būvniecībā naudai ir liela nozīme, tā, atvaino, nav gleznošana vai sacerēšana, tās ir miljonu investīcijas. Taisnība arhitektūras platformas A4D vadītāja Arta Zvirgzdiņa Kultūras rondo teiktajā, pats atceros: nebija tā, ka savulaik ataicinātie ārzemju eksperti ilgi diskutēja, kur koncertzāli celt, viņiem Helēnas Demakovas uzdevumā lika priekšā vietas ar norādi, ka labākā vieta būtu AB dambis. Eksperti teica: nu, ja jau jums tā liekas, lai būtu. Ārzemju arhitektiem ir gluži vienalga, kur projektēt. Es kopā ar arhitektiem Juri Dambi un Andri Rozi pirms gadiem piecpadsmit taisīju Rīgas vēsturiskā centra analīzi (rāda): te redzams, ka tas gabals Elizabetes ielā 2, kur tagad būvēs koncertzāli, ir pulka lielāks par AB dambi. Tā vieta nav slikta. Problēma tā, ka tur ir ēka, kas līdz šim nevienam nekādas negatīvas emocijas neizraisīja, izņemot politiskās. Jā, biroju ēka parkā, tas nav labs stils, bet Rietumeiropa ir pilna šādu ēku, kuras visvarenas globālās kompānijas ir ielikušas zaļos laukumiņos. Bagāts dara, kā grib.
Kā tu gribētu darīt?
Man gribētos pierādījumus, ka nauda būs ne tikai nojaukšanai un projekta izstrādei, bet arī uzbūvēšanai. Par nojaukšanu būvkompānijas jau berzē rokas, nojaukšana ir patīkams darbs. Negribētos, lai notiek tā, kā noticis ar Sporta pili, kuru nojauca, igauņu investors sola būvēt mājas, bet nekas nenotiek.
Pieļauju, ka tagad saņemšu braņas no kolēģiem, kas uzstājas pret nojaukšanu, bet pasaulē ir pilns ar skaistām modernisma mājām, un visā pasaulē tās novāc, lai būvētu kaut ko jaunu.
Bet diez vai jebkura cita ēka tajā laikā, 70. gadu sākumā, tika būvēta tik rūpīgi kā kompartijas ceka.
Protams. Bet to ēku jau nevajag spridzināt. No tās ir jānoņem nost marmora apšuvums, ozolkoka paneļi… Demontējot tur var iegūt pietiekami daudz materiālu, kurus var izmantot otrreiz. Līdz ar to nojaukšanas summa būtu 800–900 tūkstošu, nevis trīs miljoni.
Jāņem arī vērā, ka tagad demonstrē tie, kas ir pret ēkas nojaukšanu, bet, kad tā būs nojaukta un kad gribēs kaut ko pārplānot, nāks citi demonstranti, kas iebildīs pret koku ciršanu.
Cik noprotu, tev par cekas ēkas nojaukšanu sirds īpaši nesāp?
Nē, ja man apsola, ka tur būs koncertzāle, nevis tukša vieta. XX gadsimta sākumā tur bija vācu sporta laukums. Varbūt tur pat jāja, to mēs īsti nezinām, Strēlnieku dārzs bija slēgts, žogs apkārt līdz pat 20. gadiem.
Bet cekas ēka parkā, manuprāt, labi ieguļas.
Protams, mēs esam pieraduši to redzēt. Ja tagad koncertzālei jau dzītu pāļus Skanstē vai kur citur, nevienam nenāktu ne prātā, ka šo ēku vajag jaukt nost. Manuprāt, tā nebija laba komunikācija no Kultūras ministrijas puses – teikt, ka jājauc nost tāpēc, ka ēkai slikta aura. Tallinas vecpilsētā igauņu kolēģi man rādīja bijušo čekas māju – tajā tagad ir pieczvaigžņu viesnīca, un tikai plāksne pie sienas atgādina, kas tajā ir bijis. Mēs esam pārāk māņticīgi un ēku pilnībā asociējam ar tās kādreizējo saturu. Tagad taču ir izaugusi paaudze, kura labākajā gadījumā nejauc ceku ar čeku.
Vai celt koncertzāli klusajā centrā vispār ir laba doma?
Mūziķi noteikti ir sajūsmā, jo viņi visi turpat vien apkārt atrodas. Ja salīdzinām šo novietni ar AB dambi, AB dambja detālplāns paredz, ka uz to laiku, kad būs uzbūvēta koncertzāle, būs jau uzbūvēts Ziemeļu pārvads un vēl tiltiņš no Ķīpsalas. Nekas no tā nav izdarīts un, ņemot vērā dārdzību, visticamāk, arī nebūs, jo tie tilti jābūvē pilsētai.
Te nu ir tā nesadarbība starp pilsētu un valsti. Valsts sapņo, ka būs uzbūvētas dārgās būves, bet infrastruktūrai – tiltiem un ielām – jau jābūt izbūvētai līdz tam. Bet pamēģini tagad noparkot mašīnu Klīversalā… Kur cilvēki liktu mašīnas, ja tajā dzīvojamajā rajonā būtu koncertzāle?
Varbūt tur vajag visu to dzīvojamo kvartālu nojaukt un uzcelt koncertzāli?
Es tev pilnīgi piekrītu, daudz ir tādu vietu!
Vai tādu projektu, kuros būtu paredzēta nozīmīgām sabiedriskām ēkām piemērotās vietās (kā šī) savulaik iecelto hruščovku nojaukšana, nav vispār?
Visu interviju lasiet žurnāla SestDiena 3. - 9.jūlija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!