Režisoram Uģim Oltem ir pilnīgi skaidrs, kur Rīgas centrā noķert to īsto svina pelēkumu un pilsētas sajūtu fonā, ko gribas sagūstīt bildēs. Satiekot viņu, uzreiz šķiet, ka mēs jau sen esam pazīstami, lai gan neesam. Atklājam, ka abi, kaut jau esam cienījamā vecumā un ar bērniem, esam atgriezušies studiju procesā, un mājam ar galvu, ka tieši tā ir vispareizāk. Mēs bieži pieminam Panorāmu, taču patiesībā tiekamies uz plašāku sarunu, jo no šīs nedēļas Latvijas Televīzija atsāks demonstrēt Vides filmu studijas raidījumu Literatūre – jauno, jau otro sezonu. Un izrādās – stāstu ir daudz. Tik daudz, lai raidījums turpinātos vēl vismaz kādas trīs sezonas. Jo stāsti ir jāstāsta. Un jāstāsta ilgi.
Uģis Olte. Tava māsa [Elīna Kolāte] reiz ākstoties piedāvāja pēc Ziemeļu puses taisīt raidījumu Austrumu puse, jo no drošiem avotiem esot zināms, ka tādam varot dabūt Panorāmas raidlaiku...
Sarmīte Kolāte. Runājot par Panorāmu – tā ir klasiska vērtība, bet no citiem raidījumiem sagaidām, ka tie mainīsies, būs visādas stilīgas izpausmes. Šķiet, jaunas formas meklējumi ir tāda mūsdienu nepieciešamība. Kāpēc visam ir visu laiku jāmainās, bet Panorāma pusdeviņos paliek?
Panorāma ir ziņas, kur sāk ar svarīgāko. Bet pārējie var darīt, kā viņiem ienāk prātā. Es tagad 12 gadu faktiski ar to vien nodarbojos, kā izdomāju formātus televīzijas raidījumiem. Vispirms mēģinu nonākt līdz tam, ka kāds no tiem arī tiek uztaisīts.
Cik tad nomirst? Kas tā arī nekļūst par raidījumiem?
Man ir viena ideja, kas nav realizējusies. Liekas, būtu forši, ja varētu televīzijā skatīties, piemēram, kā amatieri sacenšas kulinārijā. Mednieks, kas taisa baigi labos šašlikus, sacenšas mans kaimiņš ar tavu kaimiņu un vēl tur tas iedomīgais cūkaudzētājs no Rūjienas. Un tad viņi savā starpā tiek galā – kurš no viņiem krutākais. Tas, ka kaut kādi pavāriņi zibinās sestdienu rītos pa ekrāniem, vairs nav nekas interesants. Viņi taisa tās pašas receptes atkal un atkal, bet mēs nefilmējam tos cilvēkus, kas ir tādi paši kā mēs.
Viens no tādiem manis izgudrotiem formātiem bija spēle Ciemos, kurā bija seši ciemi. Katrs no tiem izveido komandu, kurā jābūt vienam vecam, vidējam un jaunam dalībniekam, un tad visi brauc cits pie cita ciemos. Tas bija kaifīgi tāpēc, ka galvenie varoņi bija parasti cilvēki, bet viņi piedalījās neparastā situācijā. Man liekas, tas arī ir tas, ko es ar saviem domubiedriem vienmēr daru – mēs izdomājam sev neparastus apstākļus, kuros dzīvoties. Forma jau izriet tikai no tā, ka izdomājam, kā savu dzīvi padarīt interesantāku un darīt to pietiekami atbildīgi, lai būtu arī jēdzīgi un kādam citam to būtu interesanti vai vismaz lietderīgi skatīties. Tāda bija Ziemeļu puse, tāds bija Te!, tādas bija Adreses, tādas bija Atslēgas, kas gan nebija tik daudz piedzīvojums, vairāk konstrukts, bet tik un tā – pamatmērķis ir padarīt dzīvi interesantāku vispirms sev un tad to piespēlēt skatītājam.
Kā saprast, cik ilgi stāsti var dzīvot savu pašpietiekamo dzīvi? Kā tu, piemēram, zini, ka pie 56. sērijas ir jābeidz?
Ziemeļu pusē pie 56. sērijas cilvēkiem, kas par to maksāja, jau gribējās, lai parāda, ka tas zviedru vīrietis dzīvo mājās, kamēr sieva strādā. Kad parādās tāds ideoloģiskais spiediens – tas varbūt ir tas brīdis, kad jāsaka "nu tad taisiet paši!". Ar raidījumu Te! bija sajūta, ka tā sākotnējā misija (parādīt Latviju ar rozā brillēm tā, lai skatītājs notic un sāk tiešām tā arī domāt par savu zemi) iedarbojās un sākās jau nekritiskums – viss, ko tu rādi, visiem patīk. Tādā brīdī ir labāk paņemt nost. Varbūt kādā brīdī iedosi atpakaļ jau ar citām brillēm – zilām vai pelēkām.
Lai Aizliegtais paņēmiens tikmēr paņemas!
Jā! Parisina savas štelles. Ir vajadzīgs gan viens, gan otrs. Tad, kad jūti, ka sākotnējais mērķis ir sasniegts, vari noraut rokas bremzi un darīt lietas, kas tajā brīdī ir lietderīgākas. Tā jau arī bija. Raidījums Te! pārtraucās, sākās Ķibilda ēra, Ķibilda ēra pāragri ir beigusies, un tagad, šķiet, ir laiks jaunām lietām.
Par to Ķibilda ēru un viņa stāstiem – jūs esat domājuši, kā tos turpināt?
Nevar turpināt stāstus, kuriem ir ļoti unikāla stāstnieka balss. Bet var turpināt ideju. Var pateikt, ka Ķibilds gribēja sasniegt tādas un tādas pārmaiņas, tā bija viņa ideja. Var paņemt viņa ideju, bet jau risināt citiem līdzekļiem. Tas, kas mums palika gaisā, – kā no tām Adresēm izkāpt ārpus Latvijas robežām. Ka varētu spoguļot Latviju ar Igauniju vai Latviju ar Lietuvu. Vispār visas mūsu idejas ir par to, kā tās padarīt baltijiskas. Ko mēs zinām par Igauniju? Mums liekas, ka viņiem viss ir labāk, bet viņiem šķiet, ka mums viss ir labāk. Būtu baigi interesanti, ja varētu paspoguļoties ar tām kaimiņu nācijām. Paši ar sevi jau mēs varbūt esam paspoguļojušies un kaut ko sapratuši, bet kaimiņus nezinām.
Tu jau minēji gadījumu ar Ziemeļu pusi. Jūs taisāt raidījumus kā producenti no malas, un skaidrs, ka ir nepieciešami atbalstītāji. Kā atrast pareizo samēru, lai gan atbalstītāji būtu priecīgi, gan arī saturs paliktu tāds, kā jūs gribat?
Arī attiecībā uz Ziemeļu pusi – mēs laikam esam izlutināti. Mums bija vislabākais atbalstītājs ever (jebkad). Viņš gribēja pastāstīt baltiešiem par ziemeļu dzīvi, stila vērtībām, un attiecībā uz to, kā to darīt, bija ļoti liela brīvība. Varbūt tajā brīdī, kad tā brīvība kaut drusciņ… Man liekas, reklāmas industrijā tas būtu ikdienas sīkums. Mums tas jau bija: "Ē!" Bet nu jau ir iestājies, kā es to saucu, cieņas laikmets. Visi izrāda cieņu. Bieži ir tā, ka ir nevis jāizdomā ideja un tad jāmeklē resursi, kā to realizēt, bet pie manis atnāk gan ar vajadzību, gan ar resursu – man tikai jāizdomā, kā šo vajadzību izpildīt savā veidā. Piemēram, ar tām pašām Adresēm bija tā, ka pēdējā sezonā mūs atbalstīja Hanzas perons, kas iepriekšējā sezonā, kad vēl nebija atbalstītājs, bija viens no stāsta varoņiem. Viņi, skatoties šo stāstu, bija sapratuši, ka šitie cilvēki aizstāv tās pašas vērtības, ko mūsu ēka, tāpēc mēs varam iet zem viņu karoga. Līdzīgi bija ar raidījumu Te!. Tūrisma attīstības valsts aģentūrai interesēja, lai Latvijas iedzīvotāji vairāk ceļotu pa Latviju, lai brauktu nevis uz kanareikām, bet uz Zilupi vai Ziemupi. Tas ir vienkāršs uzdevums, bet, kā to sasniegt, bija brīvs mūsu lēmums.
Neviens negrib atstiept savu robotu, kas jārāda?
Robotu viņi varbūt var nest pie citiem, bet pie mums, Vides filmu studijas, vienmēr nāk ar cerību, ka mēs to izdarīsim savā manierē. Viņi nāk pasūtīt manieri, nevis iespēju paspēlēt režisoros un producentos par savu naudu.
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 10.-16. janvāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!