Atceries anekdoti par trim skroderiem, stāstu par Radio SWH simtgades dziesmu izlases projektu, kurā būs tautā iemīļotākās latviešu dziesmas laikaposmā no 1918. gada līdz 2018. gadam, sāk mūsu vecākās komercradiostacijas valdes priekšsēdētājs Jānis Šipkēvics, kuru vidējā un vecākā paaudze zina kā vienu no leģendārā Labvakar trīnīšiem: "Skroderu darbnīcas atradās blakus vienā ielā, viens bija izlicis šilti Labākais skroderis Eiropā, otrs – Labākais skroderis pasaulē, trešais – Labākais skroderis uz šīs ielas. Mēs gribam noteikt labāko dziesmu šajā ielā simt gadu laikā."
Šādi Radio SWH esot atrisinājis problēmu, kā savas "sudrabkāzas", 25 gadu jubileju, svinēt gadā, kas būs valsts simtgades pasākumu piesātināts. Līdz 17. novembrim savu iemīļoto latviešu dziesmu ikviens varēja pieteikt vietnē www.lvtop100.lv. 18. novembrī sākas un līdz 15. maijam turpināsies balsojums par izvēlētajām turpat 1300 dziesmām, lai noteiktu simt labākās. Balsojuma rezultāts taps iemūžināts kā Latvijas valsts simtgades simbols. Kultūrvēsturiskā projekta nobeigumā šīs simt dziesmas tiks īpašā kapsulā pasniegtas Latvijas Valsts prezidentam valsts simtgadē. Kapsula glabās dziesmu ierakstus un visu dalībnieku vārdus, kuri būs piedalījušies izlases veidošanā. Pēc valsts simtgades svinībām plānots veidot māksliniecisku instalāciju kādā no galvaspilsētas centrālajām vietām, kas vizuāli un audiāli dos iespēju iepazīties ar Latvijas simtgades 100 dziesmu izlasi. Arī šajā monumentā tiks iegravēti visu projekta dalībnieku vārdi.
Fragments no intervijas:
Kā radās doma par simtgades dziesmu izlasi?
Domājām, ko nākamgad darīt Radio SWH 25 gadu jubilejā. Latvijai simts, tātad gads būs tik piesātināts ar visādiem koncertiem, pasākumiem, uzvedumiem, ka mums taisīt savu koncertuzvedumu ar grupu uzaicināšanu būtu neprāts. Tad izšķīlās doma, ka vajag savākt latviešu labāko mūziku simt gados. 1918. gadā nebija radio un dziesmu aptauju, bet hiti jau bija, ko svētkos visi dziedāja, bija dziesmas, kas ceļoja no mājas uz māju. 30.–40. gados bija ļoti liela aktivitāte, topa komponisti un tautā iemīļota mūzika, nebija tikai mediju, kas to apkopo.
Tad jau tagad jāsaka gandrīz tā, kā Ļeņins teica par savu partiju: ir tāds medijs! Tā kā tu nesen vienu savu interviju Ar dziesmu par dzīvi sāki ar jautājumu par intervējamās personas ģimenes stāvokli, prasīšu arī es tā: laulība ar Radio SWH laikam ir visilgākā no tavām laulībām, tūlīt būs 25 gadi.
Tas gan. Bet kuras dzimtes vārds ir radio – vīriešu vai sieviešu – vai to kāds ir pētījis? 25 gadus esmu bijis laulībā ar šo, ceru, sieviešu dzimtes subjektu.
Tagad jau ir modē dzimti un dzimumu neuzsvērt.
Šajā gadījumā būšu vecmodīgs. Skaidrs, radio jābūt sieviešu dzimtē.
Tad jau tu radio mīli?
Raidījumam Ar dziesmu par dzīvi, kurš arī ir izvilcis 25 gadus un vienīgais palicis faktiski nemainīgs, mājaslapā ir bilde, kurā es maziņš klausos radio – VEF Spīdolu. Arī skolas laikā gāju uz skolu ar mazo radio Selga, lai dzirdētu sporta ziņas. Tad gan vēl nebija Porziņģa, bet man bija svarīgi zināt, kas pasaulē notiek sportā. Skolas solā bija plaukts, kurā lika iekšā somas, tur es ieliku to radio, iebāzu galvu un klausījos Gunāra Jākobsona lasītās sporta ziņas. Tātad radio mani vienmēr ir tvarstījis.
Tvarstījusi.
Man tad nebija domas pieturēties pie šā medija, bet, kad tagad attinam atpakaļ, redzams, ka tas man ir bijis pielaulāts kopš bērnības. Radio SWH modelī no ētera cilvēkiem te no pirmās dienas bez manis ir vēl tikai Fredis un Pauls Timrots. Vēl radio ir arī trīs tehniskie mamuti, monstri, kuri te strādā 25 gadus.
Tad varbūt jūs trīs tagad varētu visi reizē sēdēt Radio SWH ēterā, līdzīgi kā Labvakar trīnīši.
Redzi, mēs ar savu vecumu jau esam izgājuši ārā no radio mērķauditorijas. Kādreiz lepojāmies ar to, ka mūsu mērķauditorija ir zelta auditorija – no 25 līdz 45 gadiem. Tie ir tie, kurus dzīve interesē, kuri zina, kā taisīt biznesu, piķi, nodrošināt ģimeni. Tagad man ir 58 gadi, Fredim tuvu tam, Timrots laikam ir drusku jaunāks. Mēs, mamuti, esam no šīs auditorijas ārā.
No jums neviena gan dzīves apnikums vēl it kā nedveš.
Tā tik vēl trūka! Iepriecinošākais raksts, ko pēdējā laikā esmu lasījis, bija par vecuma kategoriju pārlēkšanu mūsdienās. Tā paaudze, kurai tagad ir 55–60 gadu, ir paaudze, kura ir dabūjusi klāt 25 gadus! Agrāk šajā vecuma kategorijā mēs nebūtu bijuši interesanti nevieniem sociologiem. Tad neviens nestāstīja un nemācīja, ko darīt tālāk, kad tev ir piecdesmit, jo šā vecuma cilvēki vairs nevienu neinteresēja. Tagad šīs lietas ir pārbīdījušās, vecums sākas 75–80 gados. Tie, kuriem tagad ir 50–55 gadi, ir visspēcīgākā vecuma grupa, kurai ir pieredze, iestrādāta dzīves gudrība. Ja vēl ir veselība, tad īstenībā šis ir laimes brīdis, kas turpinās līdz 65 gadiem. Tad vēl desmit gadu, un par vecumu var sākt runāt no 75 gadiem.
Mana paaudze ir pirmā, kad par to atklāti runā. Agrāk šajā vecumā sāka vadīt pensijā un cilvēks bija norakstīts, arī tad, ja pats tā nejutās, viņam vienkārši bija jāiet pensijā. Tagad tu vari iet laikam līdzi. Tagad ir visādi blakuspaņēmieni – internets, grāmatas, tu vari realizēt to, ko jaunības skrējienā nevarēji paspēt. Biju ļoti iepriecināts, ka mums tiek uzdāvināti vēl 25 gadi, pirms mūs varēs uzskatīt par veciem cilvēkiem.
Visu interviju ar Jāni Šipkēvicu senioru vari izlasīt žurnāla SestDiena 17.-23. novembra numurā!