Tā tika nodēvēta gan par Rubeņa "grēkā krišanu", gan "revolūciju baznīcā", kas piespiedusi atkāpties savu populārāko mācītāju. To pašu, kura vēsturiskā samierināšanas runa spēja novērst šķelšanos un strupceļu Latvijas Tautas frontes 2. kongresā, kad tur bija iedegusies cīņa par varu. Rubenis pats savu aiziešanu nekomentē. Vairāk gaismas notikušajā SestDiena devās meklēt sarunā ar LELB arhibīskapu Jāni Vanagu, kurš Rubeni pazīst kopš 80. gadu sākuma un runājis ar viņu arī pēc atlūguma saņemšanas.
Fragments no intervijas:
Aktivitātes sociālajos tīklos šodien brīžam atgādina pirmklasnieku futbolkomandas spēli – kur bumba, tur viss bars. Nupat vēl sabiedrības uzmanības centrā bija Jura Rubeņa aiziešana no mācītāja amata, nu jau to pārmākusi banku un Rimšēviča lieta, rīt nāks vēl kas cits... Ja Kristus piedzimtu šodien, cik ilgi sabiedrība šo faktu spētu paturēt uzmanības lokā?
Kristu atceras, kā redzam, jau divtūkstoš gadu. Domāju, Jura Rubeņa aiziešanu pamanītu arī bez sociālajiem tīkliem, viņš ir izcila personība mūsu baznīcā, tautā un vēsturē. Ja nebūtu sociālo tīklu, cilvēki par to droši vien spriestu dziļāk. Tagad tas ir jāiedabū 280 zīmēs, un iznāk ļoti klišejiski – "Vanags noknāba Rubeni". Sekli un garām.
Vai mācītāju brīvprātīga aiziešana no amata nav diezgan reta parādība?
Tādi gadījumi ir bijuši. Daži, piemēram, atgriežas iepriekšējā profesijā.
Amatu atstājis mācītājs var atgriezties šajā amatā?
Var, viņš nav jāpārordinē. Svētā Gara dāvana, kas ordinācijā tiek dota ar roku uzlikšanu, jau nekur nepazūd.
Kāpēc, jūsuprāt, sabiedrības reakcija uz Rubeņa aiziešanu bija tik aktīva? Dažs pat prognozēja "revolūciju baznīcā".
Galvenais iemesls ir tas, ka Juris ir sabiedrībā pazīstams un pelnīti iemīļots cilvēks – neapšaubāmi viens no garīgajiem līderiem arī aiz baznīcas robežām. Skaidrs, ka viņa aiziešana no mācītāja amata ir notikums, kas neatstāj vienaldzīgu. Taču nevar nepamanīt arī to, ka kāds īpaši centās, lai reakcija būtu pēc iespējas lielāka. Pēc atlūguma saņemšanas man ar Juri bija saruna. Pieņemu, ka viņš runāja godīgi. Viņš nevēlējās nekā no šīs ažiotāžas, tādēļ savu iesniegumu izteica vienā teikumā. Jūs būsiet pamanījuši, ka viņš pats neiesaistās nekādās diskusijās.
Kādam citam likās vajadzīgi iemest to bumbu, kur visiem saskriet, un notikumu iztēlot pārspīlētos vārdos par plānotu, agresīvu kampaņu un tamlīdzīgi.
Es to paredzēju un Juri lūdzu iesniegumu uzrakstīt izvērstāk, pastāstīt to, ko pārrunājām, lai cilvēki varētu saprast. Taču viņš atbildēja, ka tas ir pārāk personīgi, lai publiski iztirzātu.
Vai drīkstat atklāt šos iemeslus?
Nē, man ir jāsargā pastorālās sarunas noslēpums. Bet katrā ziņā Juris nav sekls cilvēks un viņa iemesli ir plašāki, nekā par to spriež sociālajos tīklos. Satracināti cilvēki necenšas iedziļināties. Lai saprastu, ir jāzina, kā baznīca darbojas. Baznīcas teoloģija ir kolektīvs darbs, nevis viena, pat visizcilākā teologa izgudrota mācība. Tā ir tapusi diskusijās un pat strīdos. Savulaik koncilos karsti strīdējās par to, kā formulēt un savam laikmetam izskaidrot apustulisko mācību. Teologi debatē, cits citu izaicina, pārbauda un stimulē, lai kopīgi, tā sakot, turētos uz ceļa – uz apustuliskās mācības pēctecības ceļa.
Debates teologu starpā ir normāla parādība, un nav neviena teologa, kuram nedrīkstētu uzdot jautājumus, pat Juris Rubenis tāds nav. Kādreiz viņš uzrakstīja grāmatu Dievs ir tepat, kas daudzus veda pie ticības un kuru vēl tagad daudzi mācītāji dod lasīt iesvētāmajiem. Bet pēc divdesmit gadiem Juris vairs nav tas pats, kas atmodas laikā. Arī laiks ir cits. Viņš pats man sacīja: vairs nav kā pēcpadomju laikā, kad nebija nekādas literatūras un viņš rakstīja grāmatu par pamatpatiesībām, lai aizpildītu tukšumu un cilvēkiem būtu, no kā mācīties. Vai tagad rakstīt vēl vienu pareizu grāmatu pie citām simtām klāt? Tagad, lai grāmatu lasītu, tajā ir jābūt kādai provokācijai. Savu pēdējo grāmatu Viņa un Viņš Juris apzināti rakstīja savā ziņā izaicinošu – lai cilvēki vispār lasītu. Viņš pats uzskata, ka izlasot katrs var redzēt, ka to ir rakstījis samērā konservatīvs, evaņģēlisks teologs.
Taču Jura pēdējo gadu sacerējumi ir izraisījuši jautājumus ne tikai mācītājos, bet arī ierindas ticīgajos, un cilvēki mums baznīcā ir dažādi. Vairums jautāja miermīlīgi, bet vairāk sadzird tos, kas paskaidrojumus prasa asākā tonī.
Pravietisnejaukais
Indars
ticīgi cilvēki saprot