Katru gadu, tuvojoties pavasara karstajam kartupelim – neoficiālajai leģionāru piemiņas dienai 16. martam –, atkal uzvirmo strīdi. Atkal tiek diskutēts, vai pareizi visus gājienus atļaut. Kārtības sargi gatavojas provokācijām. Atsevišķi politiķi jau laikus sacer runas un lūko pēc iespējas īpaši izcelties, lai tiktu pamanīti. Tik daudz interpretāciju, tik daudz skaļu saukļu. Kā to visu uztvert?
Ir viegli, ja cilvēkus var sadalīt pretmetos – ienaidniekos un savējos. Viegli, ja skaidri var novilkt robežu starp labo un slikto. Viegli par kaut ko iestāties, viegli to noliegt. Tomēr visi, kuri nodzīvojuši vairāk nekā dažus gadus, jau gan zina – tāds dalījums patiesībā nekad tik strikti nav iespējams. Nez kāpēc tieši tie īsākie un skopākie teikumi vai skatieni vienmēr liek par to domāt – kāda cilvēka neiespējamie centieni runāt par kaut ko lielu, biedējošu un neizbēgamu, kaut ko tikai ar nervu galiem sataustāmu un gaisā sajūtamu, kaut ko, ko tu viens pats vienlaikus vari un nevari ietekmēt. Kara šausmas kā nepārtraukts, pat gandrīz jau pierasts fons, kur izdzīvot ļauj varbūt tikai mīlestība. Ilgas, kas devušas ticības un cerības spēku. Katram cilvēkam atsevišķi. Un visai nācijai kopā – lai kurā pusē arī katrs atrastos.
Tikai katra personīgās sāpes, cīņas, pārdzīvojumi, personīgā vēsture var izveidot un veido to vienu lielo un kopīgo veselumu, ko vēlāk kāds sauc par valsts vai vēl plašāk – pasaules vēsturi. Tas ir viens vesels un vienlaikus sadalīts: bez globālo notikumu konteksta grūti saprast viena cilvēka mūžu, bet bez konkrētām dzīvēm – neiespējami aptvert pasaules notikumus un to jēgu. Un tas parādās un pierādās ne tikai kara šausmās un vēsturē. To uzskatāmi redzam arī, piemēram, mūsdienu norobežotās Ziemeļkorejas stāstā. Ko nozīmē viena rokkoncerta sarīkošana šajā noslēgtajā valstī? Kādus pārdzīvojumus tas rada katrā cilvēkā, kas tajā iesaistījās? Ko lika pārdomāt, ko saprast? Un vēl – nebūt ne mazsvarīgi – kā par šīm atziņām, varbūt pat mācībām uzzināt citiem?
Tādēļ svarīgi arī, lai mirkļi tiek fiksēti – tad jau vienalga, vai ar tinti, rūpīgi velkot burtus rūtiņu kladē, vai filmējot ar vairākām kamerām un pēc tam montējot izrādāmā filmā. Ne tikai piedzīvot, bet arī par to sarunāties, stāstīt tālāk. Lai zina. Jo ne jau tikai vēstures un lielu pārdzīvojumu kontekstā tas ir svarīgi. Varbūt pat daudz svarīgāk ikdienā, un piemēri nav tālu jāmeklē – kas gan cits pastāstīs par to pašu pašvaldību politiķu darbu, ja paši tautas kalpi pie cilvēkiem nedosies un cilvēki viņus, tā sakot, vaigā neiepazīs? Līdz šim diemžēl šī iespēja izmantota kūtri, par ko var pārliecināties jebkurš, izbraucot tikai nedaudz ārpus "centra". Un žēl, ka tā.
Šīs SestDienas, 10. - 16. marta, numurā lasiet:
LAIKA MAŠĪNA. Mīla pie frontes līnijas. Marta vidus Latvijā joprojām ik gadu iezīmējas ar emocionāliem un asiem strīdiem par vēstures notikumiem. Tā laika aculiecinieku vairs nav daudz, arī leģionāra Dāvida Buša jau sen vairs nav starp mums, taču par viņa dzīvi II pasaules kara laikā joprojām stāsta nu jau pajukusi rūtiņu klade. Starp sprāgstošu bumbu blāzmām viņš tajā izrakstījis arī sirds ilgas par mīlestību, kurai gan nebija lemts garš mūžš.
SestDienas SALONS. Jukas Kronenbergs. Latvijā jaunatne nav tik patriotiska kā Somijā, saka soms Juka Rislaki. Nupat uzrakstījis lielāko darbu par populāro latviešu bērnu grāmatu autoru Albertu Kronenbergu, viņš sarunā ar SestDienu atklāj arī, par ko padomju laikos nevarēja rakstīt žurnālisti Somijā, kāpēc Latvijā vieglāk atrast tēmas karikatūrām un kas mainījies Jūrmalā, kopš viņš tur dzīvo.
KOLĀTES BALSO. Pašvaldība ar noslēpumu. Ko par visa lielā novada saimniecisko un politisko dzīvi domā attālākās vietās? Māsas Kolātes dodas uz Tukuma novadu, kur ne tikai dažos pagastos brīvdienā grūti uz ceļiem satikt cilvēkus, bet arī noskaidrot partijas piederību visiem pašvaldības deputātiem.
TUVPLĀNĀ. Roka lādiņš Ziemeļkorejā. Cik viegli mūsdienās izolētā diktatūras valstī sarīkot kaut ko tur vēl nebijušu un cilvēkiem nepazīstamu? Ar krietnu ironijas devu un bez priekšā teikšanas, ko par to visu domāt, – drīzumā arī Rīgā uz kinoekrāniem varēs redzēt dokumentālu stāstu Atbrīvošanas diena par slovēņu industriālā roka grupas Laibach priekšnesumu Ziemeļkorejā – šajā valstī pirmo rokkoncertu.
ZINĀTNE. Ņems no senču gudrībām. Ne tikai kumelītes un pelašķi, bet arī parastā ieva, ozols un bērzs. Cik pamatotas ir no paaudzes paaudzē nodotās gudrības par tepat, mūsu laukos, ievācamajiem augiem un to ārstnieciskajām īpašībām? Lai to noskaidrotu, pie seno ticējumu izpētes ķērušies arī zinātnieki. Iespējams, tieši šajā jomā slēpjas bagātības, kas Latvijas vārdu var nest pasaulē.
PRIEKŠĀ. Arī par būrīšiem jārūpējas. Ar ko līdzīgas cilvēka koka mājas un putnu būrīši? Kalnciema ielas kvartālā 11. martā Pavasara putnu dienā interesenti aicināti gatavoties spārnoto draugu atgriešanās brīdim. Viens no Koka arhitektūras centra speciālistiem Jānis Pelsis uzsver – būrīšiem izmantojamie kokmateriāli nekādā ziņā nedrīkst būt ēvelēti, citādi putnēniem būs grūti izkļūt no jaunās mājiņas un tie var iet bojā.
PASAULĒ. Rio pēcolimpiskās paģiras. 2016. gada olimpisko spēļu rīkotājpilsēta kļuvusi par spoguli ekonomiskās krīzes un politisko skandālu sagrauztajai Brazīlijai. Riodežaneiro sabūvētie miljardus vērtie sporta kompleksi netiek izmantoti un draud sabrukt. Pilsētas iedzīvotāji jautā, kādi ir viņu ieguvumi no dārgā pasākuma, kas līdz šim ir radījis tikai milzu galvassāpes.
CEĻOJUMS. Sera Liptona sala. Izbaudīt gan pludmaļu dažādību un drūzmu, gan gleznainus skatus un grūtībām pilnus kāpienus, lai ieskatītos acīs krokodilam un piedzīvotu neviltotu svētku prieku, – Šrilanka prot pārsteigt.
Kā arī ZVAIGŽŅOTĀ NEDĒĻA, KULTŪRIZKLAIDES DEVA, FILMAS TĪKLOS, KROGS UZ PAPLĀTES, SestDienas VAKARIŅAS, SMADZEŅU KU(S)TINĀŠANA, SVAIGI, HOROSKOPI, ANEKDOTES un SMALKĀS APRINDAS.