Tante uz pansionātu neies vis!

augustā pulksten 17.Ēvī lūdz paturēt spieķīti un atslēdz vārtu piekaramo atslēgu. Te vēl pirms nedēļas atradās mākslinieces miera osta - divstāvu māja Apvijas. 1955.gadā jaunā tēlniece izveidoja savu vienīgo 3,5 metrus augstu monumentu Ziepniekkalna Brāļu kapos, par to saņēma prēmiju, kopā ar vīru tēlnieku Voldemāru Rapiķi 1956.gadā nopirka zemi Baltezerā un sāka celt māju. Apviju "biogrāfija" ir raibu notikumu pilna. Te dzīvoja ne tikai cilvēki, bet arī suņi, kaķi, aitas, bija pat zirgs un lācis, kas baidījās no vardēm. Bet tas jau ir cits stāsts. Tagad krāsmatas dveš pretī sīvu un sāpīgu deguma smaku. Uz celiņa, kas ved uz melno gruvešu kalnu, ledū sasalis ugunsdzēsēju izlietais ūdens, kas tomēr neko nepaglāba. Mājas vairs nav. Pret debesīm slienas vien divi melni skursteņi. No dzēšanas trakumā sabradātā dārza tālākā stūra it kā ar pārmetumu uz nācējiem noskatās Ēvī un viņas vīra Voldemāra Rapiķa pirms daudzām desmitgadēm granītā veidotā galva. Tēlniece jau izdomājusi: "Šajā vietā mājas vairs nebūs, jo milzīgo egļu un priežu dēļ iekšā vienmēr bija patumšs. Jauno saliekamo māju likšu tālāk dārzā, kur daudz gaismas." Viņa atliec muguru. Ēvī Upeniece domās jau ir rītdienā. Nelaime nenāca brēkdama. Uz slidenā ledus, man pie rokas turoties, Ēvī stāsta: "Svētdien, 26.janvāra, rītā ārā bija mīnus piecpadsmit grādi. Saģērbos, aizgāju uz šķūnīti, ko saucu par darbnīcu, lai sakārtotu darbus, kas bija jānodod tēlnieku izstādes sagatavošanai. Tāda reizi gadā notiek Pēterbaznīcā. Ap vieniem dodos  uz māju pusi un redzu dīvainus dūmus no virtuves nākam." Liesmas pirmie ieraudzījuši kaimiņi, atsteigušies, prasījuši, kur spaiņi. Evī skaidro: "Sapratu, ka ar spaiņiem un krānūdeni tur vairs neko neizdarīt, bet man galva aizņemta ar to meklēšanu, tāpēc es pat pasi neizglābu. Pēc laika virtuvē atskanēja tāds kā sprādziens. Nekā jau tur nebija - tikai televizors vai ledusskapis varēja uziet gaisā. Viss notika ļoti ātri. Plika un basa nepaliku, darba drēbēs un cimdos stāvēju. Priecājos, ka suņi izglābušies - Šēra aiz bailēm no manis ne soli neatgāja, bet Loris bija aizskrējis meitās pie Rezēdās dzīvojošās Terijas."Pēc notikušā tēlniece uz ielas nepalika. Vieni, otri, trešie kaimiņi un pašvaldība piedāvāja pagaidu mītnes, bet Ēvī aizgāja uz Rezēdām, kas pārsimt metru tālāk, pie saviem labajiem draugiem Ingas un Andra Dravniekiem. Pēc Apviju apmeklējuma ar Ēvī sarunājamies Dravnieku skaistās savrupmājas viesistabā. Tēlniece ir sprauna un šarmanta, tērpusies melnā džemperī un biksēs, uz pleciem gaiša raupja adījuma jaka, ap kaklu ādas siksniņā divas vienkāršas rotas. Pamanījusi, ka tās pētu, Ēvī draiski pasmaida: "Bronzā darinātā man patīk labāk par jebkādiem briljantiem. To uzdāvināja mana pirmā mīlestība, bet palielo krustiņu nopirku pati. Nešķiros no tām ne dienā, ne naktī, tāpēc nesadega."Ēvī ikvienam spēj noņemt līdzjušanas smago nastu. Žēlošana un vēl jo vairāk žēlošanās viņai dikti nepatīk. Ar Ēvī  kopā bēdāties ir pretdabiski. Tēlniece nav sīkumaina, viņai svarīgākas vispārcilvēciskas lietas - māksla, garīgums, miers, mīlestība. Ārēji ugunsgrēks uz Ēvī nav atstājis iespaidu. Tikai laiku pa laikam viņa cenšas slēpt valgmi acīs: "Visvairāk man žēl dēla Kārļa piemiņai veltītās marmora skulptūras. Karstajās liesmās, lejot virsū ledainu ūdeni, darbs sasprādzis gabalos."Andris un Inga priecājas, ka jau pieteikušies daudz brīvprātīgo gruvešu novākšanai, bet viņu meita Laima Santa bija līdz  asarām sašutusi un rakstiski iebilda, kad TVnet, komentējot notikušo, kāds bija uzrakstījis - ko ņematies, lai tā tante iet uz pansionātu! Neies vis! Ēvī noliek uz galda baltu marmora Vāravu. Tā ir neskarta, jo vēl bija jāpulē, tāpēc ugunsgrēka laikā atradās darbnīcā šķūnītī. Vārava februāra beigās arī tiks izstādīta Pēterbaznīcā. Ēvī, kā pati saka, vienmēr dzīvojusi švuncīgi. Arī tagad nekas nav mainījies. Atvadoties tēlniece teic: "Manī ir stipra paļaušanās, ka rīt viss būs labi."Visu rakstu par neparasto tēlnieci Ēvī Upenieci lasiet žurnāla Sestdiena 7.februāra numurā!