Pirmo vasaras mēnesi iezīmējis mākslinieces Kristīnes Kutepovas darbs no gleznu sērijas Upes gars (2019). Viņa studējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās mākslas nodaļas tekstilmākslas un glezniecības nodaļā. Saņēmusi mecenātes Ināras Teterevas stipendiju mākslā 2015. gadā un veicināšanas balvu konkursā SEB stipendija glezniecībā 2017. gadā. Šobrīd izstāžu zālē Rīgas mākslas telpa skatāma mākslinieces personālizstāde Redzējumi.
"Es gribu, lai cilvēki smaida. Līdz šim brīdim un vēl joprojām uzskatu, ka man patīk skaistais mākslā. Es vēlos to saskatīt visdažādākajās lietās un parādīt tās skatītājiem, jo riebīguma mirkļu mums pietiek tāpat. Es piederu pie tiem māksliniekiem, kuri uzskata, ka mīnusam var uzvilkt pāri strīpu un tas kļūs par kaut ko pilnīgi citu," akcentē Kristīne Kutepova, ar kuru mēs satiekamies viņas pusē – Carnikavā.
Vai jūs varētu pastāstīt vairāk par gleznu sēriju Upes gars?
Aptuveni pirms četriem gadiem mēs pārcēlāmies uz šejieni. Sākumā es tikai skatījos un skatījos uz šo skatu (norāda uz logu – aut.), bet tad iepazinos ar pasaku autori un teicēju Veru Adiņu, kura tāpat kā es dzīvo Carnikavā. Viņai ir pasaka par ūdensrozi, kas kļuva par pirmo impulsu un saslēdzās kopā ar tepat mājas pakājē esošo kanālu un mazdārziņiem. Cilvēki ir izveidojuši trepītes, pa kurām nokāpt līdz ūdenim. Tieši ar šo motīvu iesākās mana gleznu sērija Upes gars, kurā reālistiskais ir saplūdis kopā ar pasakaino. Principā daba mani bija iedvesmojusi tik ļoti, ka es vairs nespēju tai turēties pretī, un tā ir pārliecoši ienākusi manā glezniecībā, kura pirms tam bija abstraktāka. Man tas patīk, un es to turpinu attīstīt.
Viens no iedvesmotājiem bija arī mūzikas apskatnieks Orests Silabriedis, kurš izstādē Redzējumi notikušajā koncertā 1xMMM savija skaņdarbus ar manām gleznām un bija izpētījis, kādi augi varētu augt tajās attēlotajā vidē. Tajā brīdī es nodomāju: ganu plikstiņam būs atsevišķa glezna! Viņa stāsts mudināja mani turpināt pētīt un jau vēlāk kā fotomedniecei iet ārā un ķert kadrus ar to, kas notiek man apkārt.
Tagad ne tikai skatāties, bet arī gleznojat!
Daba manās gleznās ienāca uzreiz pēc brauciena uz Indiju pirms diviem gadiem. Tas kļuva par sava veida atslēgas pagriezienu dzīvē, jo manā gadījumā tas bija stāsts par Sprīdīti, kurš dodas pasaulē laimi meklēt un saprot, ka tā ir mājās. Reizēm ir jāattālinās, lai ieraudzītu, kas ir tavā tuvumā.
Ar kādu mērķi devāties uz Indiju?
Tas bija garīgs ceļojums, kurā devās cilvēki no dažādām valstīm. Mūsu galamērķis bija Menri klosteri, kur mēs pavadījām divas nedēļas, gan meditējot, gan arī klausoties dažādas lekcijas. Vēlāk devāmies uz Rišikešu ar tai cauri plūstošo Gangu. Tas viss kopumā uz mani atstāja milzīgu iespaidu un ļāva uz lietām paskatīties no cita skatpunkta. Tā glezna (vērš uzmanību uz vienu no saviem darbnīcā esošajiem darbiem – aut.) ir par Indiju. Man bija paredzēta izstāde Jūrmalā par šo tēmu, bet tā pārcelta uz vēlāku laiku Covid-19 ārkārtējās situācijas dēļ.
Cik zinu, savos darbos jums patīk lēkāt no vienas tēmas uz otru...
Jā, jo citādi man kļūtu garlaicīgi un sāktu apnikt tas, ko es daru. Turklāt ceļi ir tik dažādi! Kāpēc sevi ierobežot?!
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 5. jūnija.- 11. jūnija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!