To apstiprinājušas ar rentgena stariem veiktas pārbaudes. Padujas Universitātes profesors Džūlio Fanti izmantoja modernās tehnoloģijas, lai atkārtoti analizētu paraugus, kas ņemti no auduma 70. gados, un atklāja sīkas asins daļiņas, kurām bija orgānu mazspējas, traumu, slimības un starojuma pazīmes. Viņš audumā arī pamanīja materiālus, kas bija raksturīgi senajai Jeruzalemei, un tas liecina, ka materiāls patiešām varētu būt izgatavots Tuvajos Austrumos, nevis Eiropā, kā uzskata daudzi skeptiķi. Turīnas līķauts pirmoreiz sabiedrības uzmanības lokā nonāca 1354. gadā Francijā. Toreiz gan katoļu baznīca to noniecināja kā viltojumu, taču vēlāk domas mainīja un pasludināja neparasto auduma gabalu ar cilvēka nospiedumu par svētu relikviju. Taisnstūra formas audums ir 4,4 metrus garš un 1,2 metrus plats. Tajā redzams blāvs, brūngans vīrieša attēls. Sarkanbrūnie plankumi uz līķauta norāda uz dažādām brūcēm, kas, pēc ticīgo domām, atbilst Jēzus savainojumiem.
Izmantojot interesi par mītiem apvīto Turīnas līķautu, britu portāla MailOnline žurnālisti ar mākslīgā intelekta rīka Merlin palīdzību ģenerējuši audumā ievīstītā cilvēka iespējamo portretu. Baltādainais vīrietis ar zilām acīm ļoti atgādina līdz šim tiražētos attēlus, liekot domāt, ka mākslīgais intelekts nav pilnībā brīvs no stereotipiem un drīzāk ir kopējis tīmeklī jau atrodamās bildes, nevis zīmējis savu versiju no nospieduma audumā.