Joprojām bez sava klona

Kopš pirmā cilvēces vēsturē uzklonētā dzīvnieka – aitas Dollijas – dzimšanas 1996. gadā gēnu pētniecība attīstījusies daudzos virzienos, gozējusies masu medijos gan ar cerību viesošiem, gan skandaloziem sasniegumiem. Rezumējot divās desmitgadēs pieredzēto, var teikt, ka klonēšanai bijusi liela ietekme uz zinātnes attīstību, taču cilvēka dzīvi tā iespaidojusi mazāk, nekā tika sagaidīts aizgājušā gadsimta nogalē. Tomēr vienlaikus jāatzīst, ka šī zinātnes disciplīna joprojām spēj pārsteigt cilvēkus un likt tiem ticēt pasakainām iespējām nākotnē.

23 gadu laikā pēc Dollijas nākšanas pasaulē esam iepazinuši klonētus suņus un pērtiķus, kā arī pērnā gada nogalē piedzīvojuši histēriju par ķīniešu zinātnieka ģenētiski modificētajiem bērniem, kuri pirms dzimšanas padarīti imūni pret HIV vīrusu. Ir atšifrēts cilvēka genoms, izārstēts pirmais HIV slimnieks un pat veikta gēnu sekvencēšana ārpus Zemes – Starptautiskajā Kosmiskajā stacijā.

Tomēr, neraugoties uz Dollijas dzimšanas laikā dāsni bārstītajām prognozēm, mākslīgi "ražoti" cilvēki joprojām nav kļuvuši par ikdienu. Tāpat arī zinātnieki vēl nav iemācījušies gēnu līmenī iznīdēt nāvējošas slimības, apturēt novecošanas procesus vai ataudzēt zaudētas ķermeņa daļas. Nevar gan noliegt, ka katrā no šīm jomām ir gūts lielāks vai mazāks progress. Ģenētika arī palīdzējusi izsekot atsevišķu indivīdu ciltskoku un veselu tautu izcelsmei, iezīmēt cilvēces pārvietošanos pasaulē un ļāvusi augus padarīt noturīgākus pret slimībām. Pēdējo gan nemitīgi pavadījis satraukums par to, kā iejaukšanās auga DNS ilgtermiņā varētu ietekmēt gan to apēdušo dzīvnieku un cilvēku veselību, gan arī nākamajām paaudzēm nodoto genomu.

Sarežģits process

Iespējams, nozīmīgākais ieguvums no tā visa ir uzkrātās zināšanas par klonēšanu un tās reālajām iespējām. Ap Dollijas dzimšanas laiku valdīja uzskats, ka klonēšana būtībā radīs identiskas dzīvas būtnes, tomēr turpmākajos gados notikušie eksperimenti atvēsināja cilvēces izcilnieku atdarināšanas tīkotāju sakarsušos prātus. Izrādījās: lai arī kloni ir ģenētiski identiski, tie tomēr atšķiras pēc uzvedības, domāšanas veida un pat fiziskajām spējām – gluži kā vienšūnas dvīņi, kas izskatās gandrīz vienādi, bet katram ir savs raksturs un intereses.
Klonu tāpat ietekmē vide, kādā tas aug, bērnībā uzņemtā pārtika, slimības, psiholoģiskās traumas, dzīves pieredze un citi būtiski apstākļi. Citiem vārdiem sakot – ne vienmēr zirgu skriešanas sacīkšu čempiona klons būs čempions, jo viņam var nebūt uzvarētājam nepieciešamā gribasspēka vai azarta. Taču čempiona klons spēs turpināt dzimtu ar ģenētiski spēcīgiem kumeļiem, no kuriem kāds varētu izaugt par visātrāko skrējēju.

Līdzšinējie eksperimenti gan devuši vielu pārdomām pašiem zinātniekiem, gan jaunus argumentus klonēšanas pretiniekiem. Kā izrādījās, mākslīgi radīta dzīvas būtnes kopija ne vien nav pārāks radījums, bet var būt pat vārgāka par dabiskajām radībām. Tā pati Dollija nodzīvoja tikai sešus gadus un tika iemidzināta pēc progresējošas plaušu slimības un artrīta smagā formā, savukārt vidusmēra Skotijas fermu aita kalnainajās ganībās mierīgi pavada aptuveni desmit gadu.