Kāds parazīts Oskara biogrāfijā

9. februāra vakars, Losandželosa. Nule kā oskarotā dienvidkorejiešu režisora Džunho Bona sacītais par vienas collas augstuma subtitru barjeru un tās pārvarēšanu piepildījies. Tiesa, tikai nosacīti, un par to plašāk turpmākajās rindās. 92. Amerikas Kinoakadēmijas (Academy of Motion Picture Arts and Sciences) balvas ceremonijas vakarā Bona virtuozais daudzsejis Parazīts/Parasite (2019) ieguva četrus Oskarus: par labāko oriģinālscenāriju un režiju, kā arī labākās starptautiskās filmas un labākās filmas balvu.

Allaž esmu vairījusies ievietot vienādības zīmi starp izcilību un Oskara balvu, tomēr Parazīta komercveiksme (11 miljonu budžets pret 176 miljonu ASV dolāru peļņu) un Kannu Palme d’Or balvas fakts apliecina kādu citu tendenci. Parazīts, tāpat kā vienpadsmit Oskara balvām nominētais Toda Filipsa Džokers/Joker (2019), kas ir pārliecinoša komiksu antivaroņa iedzīvināšana Mārtina Skorsēzes filmogrāfijas trajektorijās (lasi – ielās), ir pēdējos gados it kā arvien retāk sastopams kino fenomens. Proti, kino ar mākslas ambīcijām vai tā sauktais festivālu kino iegūst cienījamas komercaprises, filmām nenododot pašām sevi. Piebildei: Džokera globālie kases ieņēmumi pārsnieguši miljardu ASV dolāru, un abas filmas ir arī pērnā gada sociāli visatskabargainākie darbi.

Savukārt, ja tieši par Bona Parazītu, – tas ir elegants kino sintēzes piemērs. Tajā var saskatīt eksistenciālu trilleri ar marksisma oderi, lumpeņproletariāta un no reālās dzīves sterilizētās elites kritiku, kā arī elegantu raksturu komēdiju ar asa sižeta filmu kaskādēm. Antididaktiska satīra par pagrabstāvā mītošo Kimu un modernā stikla namā kā labklājības spicē dzīvojošo Parku ģimeni. Kinodarbs par abu sociālo pretmetu parazītismu mūsdienu Seulā ir pirmā filma, kas nav uzņemta angļu mēlē (!), taču ieguvusi visprestižāko, proti, labākās filmas, Oskaru. Pirmais parazīts Oskara biogrāfijā.

Savukārt minētais collas augstums un subtitri, ko Bons piesauca šī gada Zelta globusu ceremonijā, izgaismo Amerikas kinoindustrijas mērķtiecīgi konstruēto kosmopolīta seju un tās mīmikas pretrunas.

Kosmopolīta lielā ilūzija

Pats galvenais – vai Parazīta uzvara ir pārmaiņu grūdiens vai parazitēšana iekļaujošā kino (inclusive cinema) virzienā, par ko Amerikas Kinoakadēmija pēdējos gadus iecirtīgi polemizējusi? Piedāvāju trešo variantu. Parazīta pelnītais triumfs aizēno sistemātiskas problēmas kinonozarē, rezonējot ar globāli vērojamo novēršanos no elitistiem un šampanieša sociālisma piekopējiem (oskarnešu ceremonijai šogad visu laiku zemākais reitings – 23,6 miljoni skatītāju).

Bet sāksim ar Oskaru falšumu globālā mērogā un "neatzītajiem ārzemniekiem Holivudā". Nelielai anamnēzei: Oskara balvas nepilnu simt gadu vēsturē tikai desmit (!) ne angļu valodā uzņemtie kinodarbi, ieskaitot Parazītu, tikuši nominēti labākās filmas balvai. Pāris piemēru: tādi izcili kinodarbi kā Žana Renuāra Lielā ilūzija/Grand Illusion (1937), Ingmara Bergmana Kliedzieni un čuksti/Cries and Whispers (1973) vai Mihaela Hanekes Mīlestība/Amour (2012).

Visvienkāršākā atbilde, mēģinot izskaidrot Parazīta uzvaru, būtu norādīt uz strukturālajām pārmaiņām akadēmijā un tās sastāvā, piesaistot jaunus biedrus, kuri ir tiesīgi izvirzīt nominantus un balsot. Kopš 2016. gada "balto Oskaru" jeb #OscarsSoWhite kampaņas, sieviešu lomas disputiem nozarē un dienaskārtībā nemainīgās identitātes reprezentācijas impulsu dēļ daudzgalvainās akadēmijas biedru skaits ir mainījies.

Precīzāk – papildināts, atšķaidot dominējošo pārstāvniecību "baltais vīrietis pēc 60". Šobrīd saskaņā ar kino preses izdevuma The Hollywood Reporter veikto analīzi 39% no pērn iekļautajiem akadēmijas biedriem nav no Amerikas Savienotajām Valstīm, taču 84% no kopējā biedru skaita ir baltādaini, pārējie – dažādu rasu un etniskās piederības. Vienlaikus 68% balsotāju veido vīrieši – salīdzinot vēl 2012. gadā to bija par deviņiem procentiem vairāk.
 

Subtitru kino un ārzemnieks

Attieksmes maiņu un globālākus vaibstus uzrāda 1947. gadā aizsāktās tradīcijas (kopš 1956. gada oficiāli iedibināta) Labākā filma svešvalodā (Best Foreign Language Film) pārdēvēšana par Labāko starptautisko pilnmetrāžu (Best International Feature Film). Ilgus gadus šīs kategorijas pastāvēšana izpelnījusies kritiku kā "citādā" rezervāts, kritizējot filmas dialogu valodu kā primāro nosacījumu atbilstībai par iekļūšanu šajā kategorijā.

Arī šogad no 93 valstu pieteikumiem izsijātās piecas nominētās pilnmetrāžas filmas varēja nonākt labākās filmas devītniekā, tomēr svarīgāks jautājums ir, vai akadēmijas biedrus maz interesē tā dēvētais subtitru kino jeb ne angļu valodā uzņemtas filmas, to daudzveidība un dažādība, kā tas tiek proklamēts? Un vai konkrēto valstu Oskaru kampaņas budžeti nominācijas iegūšanai citu starpā ir samērīgi? Atbildes uz šiem jautājumiem gan jau ir vēl cita raksta karātavas.

Taču līdzās Labāko starptautiskās pilnmetrāžas balvu saņēmušajam Parazītam starp nominantiem atrodama arī ticības "saucienu" un otro atmodu apspēlējošā poļu dramēdija Corpus Christi (2019), franču sociālā drāma Nožēlojamie/Les Misérables (2019), Latvijā izrādītā Ziemeļmaķedonijas poētiskā dokumentālā filma Medus zeme/Honeyland (2019), kā arī Pedro Almodovara autobiogrāfiskā smeldze ar Federiko Fellīni 1963. gadā uzņemtās 8½ ģēnija krīzes motīviem drāmā Sāpes un slava/Pain and Glory (2019), kur Oskaram nominētais Antonio Banderass pārtop par režisora alter ego. Tikmēr pilnmetrāžas dokumentālo filmu sekcijā Oskaru ieguvusi Netflix skatāmā un Baraka un Mišelas Obamu producētā novērojošā dokumentālā filma Amerikāņu rūpnīca/American Factory (2019), kas seko pēcindustriālajai Ohaio pilsētai, kurā ķīniešu uzņēmums Fuyao atver rūpnīcu un rada 2000 zilo apkaklīšu darbvietu, saduroties diviem savstarpēji pretrunīgiem domāšanas veidiem: tehnoloģijām un cilvēkiem, automatizācijai un empātijai. Pretmetu sadursme un berze ir pateicīga dramaturģija – un par to arī ir Amerikāņu rūpnīca.