Latviešu seriālu mežā

Vietējā kino nozarē priekšstata rēgs par latviešu filmām kā vienveidīgām, dīkām un nerentablām, pateicoties simtgades filmu programmai un pēdējo gadu kino ražošanas apjomiem, šķiet, ir izgaiņāts. Lai bezkaisli runā skaitļi, proti, pēc Nacionāla kino centra (NKC) statistikas, 2018. gadā Latvijas filmu apmeklējums kinoteātros, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, trīskāršojies – vairāk nekā 550 000 skatītāju, kas veido 22,07% no kopējā kino apmeklējuma.

Ar kino nozari cieši saistīta ir arī pašmāju seriālu kultūrainava, tās piedāvājuma kvalitāte un skatītāju paradumi. Uz to norāda kino producents, režisors un bijušais Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) loceklis Gints Grūbe: "Jau labu laiku kopējās seriālu tendences Latvijā ir mainījušās – tās jāskata kontekstā ar kino nozares un mediju finansēšanu. Domāju, ka šobrīd ir sasniegta vietējā tirgus ražošanas visaugstākā kapacitāte, paralēli veidojot ārvalstu kopprodukcijas un nacionālajai televīzijai izstrādājot augsta līmeņa seriālu."

Viņaprāt, būtiski ir sekmēt kultūrpolitisko augsni, lai nepārtrauktu ražošanu un turpinātu nodarbināt profesionāļus. To var ar seriālu publiskajiem pasūtījumiem.

"Manuprāt, tas būtu tikai saprotami, ka nākamais solis pēc simtgades programmas un Sarkanā meža nozares spēcināšanai būtu piešķirt finansējumu kvalitatīva seriāla attīstīšanai," vēl min Grūbe.

Laikā, kad tālrādēs iespējams sekot līdzi jaunajiem pašmāju seriāliem (LTV vēsturiskajai spiegu partizānu televīzijas drāmai Sarkanais mežs, ko režisē Normunds Pucis un Armands Zvirbulis, kā arī TV3 pārpirktajiem jeb tā sauktajiem franšīzes seriāliem – Aigara Graubas un Andreja Ēķa veidotajam Viss pa jaunam!, kam scenārija bāze ir portugāļu seriāls Laipni lūgti Beirais (2013–2016), un Sigita Račka Radiņiem, kam pamatā ukraiņu Radu būšana (2008–2013)), no jauna saasinās seriālu kvalitātes jautājums. Tieši skatāmvielas daudzskaitlība (nereti arī to neesamība) izgaismo nozares problēmas: oriģinālu un augstas mākslinieciskas kvalitātes scenāriju trūkumu, māksliniecisko un tehnisko izpildījumu, kā arī seriālu apskatniecības novadējušos stāvokli.
 

Trīs formulas

Kopējā seriālu vēsture kopš atjaunotās Latvijas laika bijusi apjomīga, tomēr iezīmējas trīs galvenie tipi: nelielu budžetu studiju/pāris lokāciju tipa seriāli (TV3 ekrāna maratonists UgunsGrēks, kas sākotnēji tapa kā LTV Neprāta cena (2006–2009), tam ir tipisks piemērs), vēsturiskas vai uz literāriem darbiem balstītas daudzsēriju filmas (Likteņa līdumnieki), kā arī skeču tipa seriāli, kas centrējas ap varoņiem un to peripetijām (Saldais pārītis (2006) un Saldais pārītis. Ir bērni (2018)). Zīmīgi, ka šos skeču seriālus var turpināt un atkārtot – to pamatā ir vienkārša formula, kurā vieni un tie paši varoņi risina dažādas situācijas, atceļot laika linearitāti (varoņi runā par vecumu, bet patiesībā nenoveco). To apliecina Simonas (Sandra Kļaviņa) un Filipa (Artūrs Skrastiņš) kā precēta pāra attiecības, kuru pamatā ir tā dēvētie screwball jeb uz dzimumu atšķirībām balstīti dialogi un tikumu komēdija.

Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore mediju analītiķe Anda Rožukalne papildina, ka šobrīd pasaulē tāpat kā Latvijā vērojamas divas galvenās tendences. Pirmkārt, tā ir glokalizācija – seriālu licenču pārpirkšana, pielāgošana jeb lokalizēšana konkrētai auditorijai, veicot strukturālas pārmaiņas. Šeit kā piemērs minams TV3 seriāls Viss pa jaunam!, kurā portugāļu mazpilsētas ikdienas šaurība pārcelta uz iedomātu ciematu Latvijā ar nosaukumu Skaistkalni. Seriāls, pēc Kantar TNS aplēsēm, ir gana skatīts – vidējā katras sērijas konsolidētā auditorija ir 114 532 skatītāji. Līdzīgs franšīzes piemērs attiecināms uz Latvijā izrādīto dāņu seriālu Tilts (Broen, 2011–2018), kuram tapušas piecas alternatīvas dažādās valstīs. Piemēram, amerikāņu versijā, kas izrādīta tikai divās sezonās, galveno lomu attēlojusi Diāna Krīgere – Eiropas kino labi zināma vācu aktrise.

Otra tendence – seriālu komercializēšana, kurā vērojams izvietojamās produkcijas apjoma spiediens un pielāgošanās masu auditorijai. "Būtībā, tāpat kā ziņas vai sporta pārraides, arī šāds seriāls ir daļa no ikdienas auditorijas – izklaidējošs, viegls un lēts ražošanā, kas piepildīts ar produktiem," papildina Rožukalne. Šādu seriālu patēriņu izceļ arī Pērkone, kura norāda uz, viņasprāt, pēdējo gadu visneveiksmīgāko piemēru, proti, Bitīt’ matos (LNT 2017. gadā seriālam iznāca turpinājums Bitīt’ kapos). "Salīdzinoši seriāls Divi vienā neizskatās tik slikti – arī veids, kā tiek izspēlētas situācijas un attiecības, kardināli atšķiras no Bitīt’ matos," viņa norāda un atzīmē, ka seriāla iznākšanas laikā vienu no tā galvenajiem varoņiem – frizieri Kristeru – spēlējis Uldis Anže, kurš tajā pašā laikā tēloja Lāčplēsi uz Nacionālā teātra skatuves (Viestura Kairiša Uguns un nakts (2015)). Seriālus kā piepelnīšanās iespējas aktieriem un citiem nozares profesionāļiem nevar neņemt vērā. "Seriāls bija reti neizdevies, bet, ja tam ir turpinājums, tad tam ir auditorija," secina Pērkone.
 

Lēts nav oriģināls

Grūbe nedomā, ka šādu seriālu tapšana varētu noslēgties – lētie darinājumi turpinās pastāvēt, jo pēc tiem vienmēr būs pieprasījums mājsaimniecībās, kurās televizors netiek izslēgts. "Tas vienmēr ieslēgts kā fona medijs. Šie pāris tūkstošu eiro budžeta formāti, manuprāt, neko nedod kopējai nozares attīstībai," viņš rezumē. Pretī būs mazprasīgs skatītājs, un tāpēc auditoriju varēs sasniegt bez kvalitatīva ieguldījuma.

Šādu seriālu pastāvēšanu atzīmē arī Rožukalne, kura uzsver, ka tajos nevajag meklēt estētisko katarsi – tiem ir citi uzdevumi, piemēram, minētā fona vai atpūtas funkcijas. Izklaides un kvalitatīva satura seriāli ir nepieciešami, tomēr šajā gadījumā jārunā par mērķtiecīgu sabiedriskās televīzijas un komerctelevīziju pasūtījumu.

"Proporcija ir pārāk negodīga pret augstas kvalitātes seriāliem, tāpēc īpaši būtiski ir tas, ka mums nav augstas pašironijas piepildītu seriālu kā igauņu Banka (Pank, 2018) vai labākajās nordic noir tradīcijās ieturētu TV drāmu." Viņa arī atzīmē, ka joprojām top pārāk maz skatāmproduktu, tāpēc nav augsnes, lai rotaļātos ar vēsturiskām un neviennozīmīgām tēmām un rastos mākslinieciskas novitātes. Šajā ziņā LTV ēterā izrādīto igauņu simtgades televīzijas seriālu Banka viņa piesauc kā drosmīgu.

Retrospektīvi raugoties, dažādām skatītāju paaudzēm, iespējams, ir savas vietējo seriālu emblēmas – citam tas būs Aloiza Brenča Latvijas PSR daudzsēriju televīzijas seriāls Ilgais ceļš kāpās (1981), dažam – LTV agrīnais sitkoms Dzīvoklis (1997–2001) vai principiāli ražīgākās seriālu veidotājas Intas Gorodeckas Saplēstā krūze (2016). Pēc Pērkones domām, tādi seriāli kā Cukura nams (1997) un Saldā indes garša (2001) scenārija līmenī ir veiksmīgāki par daudziem mūsdienu skatāmproduktiem.

"Nekas nav audzis – ir tikai grimis un grimis. Arī Rīgas gambīta (2000) scenārijs un tā izpildes līmenis, salīdzinot ar Sarkano mežu, ir daudz labāks," viņa rezumē.

Tas savukārt aktualizē seriāla scenārista profesijas retumu. Tomēr, runājot par Sarkano mežu kā TV drāmu, Grūbe uzteic projekta scenāristu grupu – dramaturgus Matīsu Gricmani un Ivo Briedi, kā arī režisoru Zvirbuli. No realizācijas viedokļa raugoties, viņaprāt, seriāls ir izdevies, iezīmējot trajektoriju sabiedriski nozīmīga un kvalitatīva satura veidošanā.