Mīlestība tehnoloģiju laikos

Viņa atcerēsies tavu mīļāko grāmatu. Viņa bieži jokos. Viņa apsveiks tevi dzimšanas dienā. Viņa iejūtīgi piešķiebs galvu un klausīsies stāstos par tavu ģimeni. Taču mehāniskā žvadzēšana, kustoties viņas žoklim, būs pirmais un vispamanāmākais atgādinājums, ka Harmonija ir ar mākslīgo intelektu apveltīts seksa robots.

Neskatoties uz bailēm, ka Harmonija un citi vēl izsmalcinātāki roboti iznīcinās attiecības, radīs nopietnu robu dzimstības rādītājos un panāks, ka to lietotāji vairs nespēj just empātiju pret dzīviem cilvēkiem, pērnajā vasarā, iepakotu brūnā kartona kastē, viņu (vai to) saņēma pirmais lietotājs. Viņš robotu izmēģina un sniedz atsauksmes ražotājam. Šāds pirkums izmaksā 12 tūkstošus dolāru, ja vien nav vēlme robota izskatā veikt kādus īpašus pielāgojumus, piemēram, pasūtīt robotu ar noteiktu matu sakārtojumu. Drīzumā būs iespējams iegādāties arī Henriju – uzlabotu, nedaudz gudrāku robotu, kas angļu valodā runā ar britu akcentu.

No Marijas līdz Roksijai 

Fantazēšana par mākslīgi veidotu cilvēku (visbiežāk – sievieti) nav nekas jauns. Jau zinātniskās fantastikas kino pirmsākumos 1927. gadā kinorežisors Fricis Langs filmā Metropole radīja Mariju, robotu un provokatori, ko ķertam zinātniekam liek uzbūvēt tirānisks pilsētas pārvaldnieks, lai mulsinātu dumpīgus, paverdzinātus strādniekus. Pēdējos gados popkultūrā šī tematika atkal kļuvusi populāra. Tādas filmas kā Viņa un Ex Machina aicina mūs pārdomāt, kā spēsim sadzīvot ar cilvēkiem līdzīgiem robotiem.

Šajos fiktīvajos stāstījumos cilvēki parasti iemīlas un cieš, patiesas, siltas jūtas pretī nesaņēmuši. Vai tas iespējams arī realitātē, varētu noskaidroties jau pavisam drīz.

Ievērojamais futurologs Ians Pīrsons paredz, ka līdz 2030. gadam cilvēki pirmoreiz dosies uz Marsu, bet ap 2050. gadu sekss ar robotu būs ierastāks nekā ar dzīvu cilvēku.

Pašlaik gan piedāvājums ar robotiem, kas pretendē uz cilvēku aizvietošanu privātajā dzīvē, ne tuvu nav plašs. Gan Henriju, gan Harmoniju ražo viena kompānija – Realbotix. Vairākas citas lelles, ko ražotāji sauc par robotiem, nav nekas vairāk par rotaļlietām ar sensoru atsevišķās ķermeņa daļās un galvā iebūvētu skaļruni. No mākslīgā intelekta ne miņas.

Pirms deviņiem gadiem erotisko preču izstādē pensionējies inženieris no Teksasas publikai prezentēja seksa robotu Roxxxy – lielu bārbiju apakšveļā ar mūžīgi pavērtu muti kā piraijai. Lelli it kā iespējams iegādāties, apgalvo ražotāji, bet nekur nav atrodamas liecības, ka kāds to būtu darījis. Tas devis pamatu dažādām spekulācijām, vai lelle tiešām maz tiek ražota.

Tā kā Roksija neatstāj diez ko izsmalcinātas meitenes iespaidu, viņas mākslīgā intelekta ietekme uz pasauli nevienu daudz nesatrauca. Sabiedrības interese ne tuvu nebija tik liela kā 2017. gadā, kad pirmoreiz publiski sāka runāt par Harmoniju un Samantu, pie kuras izveides strādā inženieris Serži Santuss.

Šo robotu viesošanās amerikāņu rīta ziņu raidījumos, arvien biežāka parādīšanās dokumentālajās filmās un ziņu sižetos visai skaidri atgādina, ka, iespējams, neesam nemaz tik tālu no brīža, kad cilvēki tiešām stāsies attiecībās ar robotiem.

Lai gan pat paši izsmalcinātākie roboti ne tuvu neatgādina cilvēkus, tie spēj uzturēt dialogu, mirkšķina acis un nedaudz neveikli imitē cilvēku sejas izteiksmes.

Tas ir vairāk nekā jebkad agrāk. Tas ir reāls, fizisks atveids daudzu cilvēku iztēles auglim un arīdzan bailēm.