Laika ziņas
Šodien
Migla
Otrdiena, 26. novembris
Sebastians, Konrāds

Neradīt ilūziju burbuļus

Latvijā līdz ar citām pārmaiņām veselības aprūpē noteikti vajadzīga funkcionējoša e-veselības sistēma, uzsver ārsts un profesors Uģis Gruntmanis. Viņš pazīstams ar asiem izteikumiem par veselības sistēmas trūkumiem Latvijā, tagad atgriezies ASV, kur dod savu artavu cīņā ar pandēmiju un var atskatīties uz notikumiem Latvijā no malas.

Uģa Gruntmaņa stāsts varēja kļūt par Latvijas paraugstāstu – Latvijas Universitāti beigušais mediķis pēc neatkarības atgūšanas devās rezidentūrā uz ASV un tur palika 22 gadus. Šajā laikā viņš ne tikai ieguva nenovērtējamu pieredzi, bet arī kļuva par vienu no vadošajiem latviešu mediķiem pasaulē, kā profesors pasniedzot Teksasas Universitātē un vadot tur iekšķīgo slimību rezidentūru. Turklāt šajā laikā viņš saites ar Latviju nesarāva – regulāri lasīja lekcijas, sekoja līdzi un komentēja notiekošo Latvijas veselības aprūpes sistēmā. Vairāk nekā pēc divām desmitgadēm, kuru laikā ar Gruntmaņa gādību nenovērtējamu pieredzi pasaulē bija iespēja gūt arī vairākiem desmitiem latviešu mediķu, viņš izlēma atgriezties Latvijā – 2019. gadā Gruntmaņu ģimene ieradās te ar domu par palikšanu.

Dzimtenē pazīstamais ārsts cerēja palīdzēt ar savu pieredzi veselības aprūpes sistēmas attīstībā.

Tomēr, neskatoties uz ārsta kvalifikāciju gan praktiskā, gan zinātniskā laukā, viņam neatradās vieta ne Stradiņa, ne Latvijas Universitātē.

Pēc asas kritikas notiekošajam veselības nozarē Latvijā un publiskas saķeršanās ar tā brīža veselības ministri Ilzi Viņķeli Gruntmanis pērn augustā atgriezās ASV – tieši pirms Covid-19 pandēmijas lēcienveida uzliesmojuma gan tur, gan šeit. Tagad pazīstamais ārsts strādā Dartmutas Universitātē Ņūhempšīrā, kas ir viena no astoņām t. s. Efeju līgas augstskolām ASV, un atkal ir kļuvis par vienu no diasporas pārstāvjiem, kuri ''tiek gaidīti atpakaļ''.

Laikā, kad Latvijā ir krietna pēcpusdiena, Ņūhempšīrā ir deviņi no rīta un Gruntmaņa rīta kafija vēl ir karsta. Šoreiz attālinātajā sarunā politikai pieskaramies, tikai garām ejot, – tā vietā uzsvaru liekam uz jautājumiem par dzīves realitāti gan Latvijā, gan ASV. Mierīgā, taču dzīvības pilnā balsī Gruntmanis stāsta par ''amerikāņu sapņa'' mītiem un realitāti, par Covid-19 pandēmijas ietekmi uz veselības nozari un arī Latvijas medicīnas sistēmas hroniskajām problēmām. Katrai medaļai ir divas puses – tā ir patiesība, kas vijas cauri visai sarunai, turklāt tā ''medaļa'' šajā gadījumā ir pārsteidzoši līdzīga gan lielvalstī ASV, gan pie mums, Latvijā, kā mūsdienās, tā pirms simt gadiem – spāņu gripas laikā.

Līdz Latvijai informācija par ASV veselības sistēmu nonāk ļoti fragmentāri – lielākoties tie ir šausmu stāsti par astronomiskiem rēķiniem un gadījumiem, kad ASV pilsoņi zemāku izmaksu dēļ uz slimnīcu dodas ar Uber. Cik lielā mērā tas parāda reālo situāciju?

Lai saprastu ASV veselības sistēmu, ir jāieskatās pasaules veselības aprūpes sistēmas rašanās vēsturē. Pirmā veselības aprūpes sistēma izveidojās Vācijā XIX gadsimta otrajā pusē, kad politiķi sāka apzināties, kādu iespaidu uz sabiedrību atstāj ziņas, piemēram, par mātēm, kas dzemdību laikā noasiņo, un slimnīcām, kas atsakās viņām sniegt palīdzību. Lielbritānijā tāda radās Otrā pasaules kara laikā, kad nāca apziņa, ka no cilvēkiem, kas cietuši vāciešu uzlidojumos, nevar prasīt naudu par ārstēšanu.

ASV ir izveidojies dažādu veselības apdrošināšanas sistēmu apvienojums, piemēram, ASV atvaļinātajiem karavīriem ir pieejama Lielbritānijas tipa sistēma, kas nodrošina bezmaksas medicīniskos pakalpojumus, taču vienlaikus pastāv tūkstošiem apdrošināšanas kompāniju, kuru darbību ir sarežģīti koordinēt un kontrolēt. Prezidenta Lindona Džonsona laikā tika pieņemts t. s. Medicare likums, kas nosaka, ka visām personām pēc 65 gadu vecuma ir jānodrošina veselības aprūpe. Trūcīgām personām ir pieejama Medicaid apdrošināšanas sistēma.

Neskatoties uz to, vēl joprojām aptuveni 20% ASV iedzīvotāju – mazajiem privātuzņēmējiem, nelegālajiem un legālajiem imigrantiem u. tml. – nav pieejama nekāda medicīniskā apdrošināšana. Tie ir cilvēki, kuri medicīnisku problēmu gadījumā cieš visvairāk, un viņu rēķini smagu slimību gadījumā var sasniegt pat simtiem tūkstošus dolāru. Problēma slēpjas tajā, ka šī iedzīvotāju grupa arī visvairāk cieš no dažādām veselības problēmām. Šī iemesla dēļ ASV ieņem pirmo vietu pasaulē pēc to cilvēku skaita, kurus bankrotā iedzen medicīniskās palīdzības rēķini.

Vienlaikus jāuzsver: nav tā, ka ASV cilvēkiem netiktu sniegta neatliekamā medicīniskā palīdzība. Jau 1984. gadā ASV prezidents Ronalds Reigans pieņēma likumu, kas noteica, ka jebkuram cilvēkam ir jāsniedz nepieciešamā palīdzība pacienta stāvokļa stabilizācijai. Tā rezultātā lielajās pilsētās ir izveidojušās t. s. pilsētas slimnīcas, uz kurām tiek pārvesti pacienti bez veselības apdrošināšanas pēc tam, kad viņu stāvoklis ir stabilizēts. Šādā slimnīcā Dalasā es nostrādāju 17 gadu.

Latvijā priekšstats par ASV medicīnas sistēmu lielākoties veidojas no tādiem seriāliem kā Doktors Hauss un Grejas anatomija, kas parāda spožu, labi attīstītu nozari. Cik liela patiesības deva ir redzama šajos seriālos?

Protams, tie nav dokumentālās filmas, taču atsevišķi aspekti atbilst realitātei. Kad es strādāju Dalasas pilsētas slimnīcā, tur neatliekamās medicīniskās palīdzības nodaļai katru diennakti izgāja cauri divtūkstoš cilvēku. Salīdzinājumam – Stradiņa slimnīcā tie ir 200 cilvēku diennaktī. Protams, tur ir skriešana, taču tā ir kontrolēta vide. Mūsu slimnīcu neatliekamās palīdzības nodaļu lielākā daļa, ja neskaita Austrumu slimnīcu, ir būvētas ļoti sen un vairs neatbilst mūsdienu medicīniskās palīdzības sniegšanas vajadzībām. To mēs redzam arī Covid-19 laikā – Dalasas pilsētas slimnīcā pacienti tiek izvietoti pa vienam, diviem, tādējādi ļaujot viegli izolēt tos, kuriem ir kāda infekcija. Ja palātā tiek ielikti seši cilvēki, kā tas mēdz notikt Latvijā, un viens no tiem sāk klepot, rodas sarežģījumi.

Kas bija iemesls tam, ka Norvēģijas Zinātnes un tehnoloģiju universitāte paziņoja, ka nav ieteicams apmeklēt valstis ar sliktu veselības aprūpi un ASV?

Te atkal ir jāskatās uz specifisko ASV situāciju. Ja cilvēkam ir rets, ļaundabīgs audzējs ar tikai dažiem dokumentētiem gadījumiem, atbilstošie eksperti visdrīzāk būs atrodami Hjūstonas vai Dalasas vēža izpētes centros. Mums ir tendence ASV uztvert kā vienotu, attīstītu sistēmu, taču atšķirības, piemēram, starp dienvidu un austrumu štatiem, ir milzīgas gan medicīnas pakalpojumu kvalitātē, gan arī normatīvajā regulējumā, kas nosaka, kas un par kādu cenu cilvēkam ir pieejams.

Tajā pašā laikā tādus elementārus jautājumus kā vakcinācija, grūtnieces pirmsdzemdību pārbaudes sedz apdrošināšanas sistēma, kas nav pieejama minētajiem 20% iedzīvotāju. Gadījumā, ja tuvumā nav pilsētas slimnīcas, bieži vien arī trūcīgajiem iedzīvotājiem ar Medicaid apdrošināšanu nav pieejama pilnvērtīga veselības aprūpe, jo privātārsti var izvēlēties nepieņemt šīs personas riskuvalsts niecīgo kompensāciju dēļ. Tā rodas zonas, kurās iedzīvotājiem pieeja medicīniskajiem pakalpojumiem ir slikta.

Bieži vien caur klišejas prizmu mēs skatāmies arī uz situāciju Latvijā. Ja mēs tagad būtu mainītās vietās – kā tu skaidrotu situāciju Latvijā cilvēkam Amerikā?

Latvijā ir divu veidu problēmas. No vienas puses, mēs redzam milzīgas atšķirības starp centriem un reģioniem, starp medicīnas pakalpojumu pieejamību pārtikušiem un trūcīgiem cilvēkiem līdzīgi tam, kā tas ir ASV. Lai gan šīs atšķirības nav tik lielas kā ASV, tās ir ievērojamas, salīdzinot ar Eiropu. Otra problēma ir pieejamības trūkums, piemēram, sievietei Saldū nav iespējas attālināti konsultēties ar speciālistu Liepājas slimnīcā vai Stradiņos. Latvijā visa situācija balstās uz cilvēku personīgi – viņam ir jāiet, jāmeklē un jārisina, savukārt sistēmas, kas elektroniski mēģina regulēt un atgādināt, funkcionē nepilnīgi. Šī iemesla dēļ Latvija ir pēdējā vietā Eiropas Savienībā (ES) pēc cilvēku skaita, kas ir vakcinēti pret gripu, pēc tā, cik cilvēku saņem holesterīnu samazinošos medikamentus un cik sieviešu – mamogrāfiju. Šī nespēja cilvēkus sasniegt ir sistēmiska problēma, kuras dēļ Latvija, piemēram, pēc mirstības sirds un asinsvadu slimību kategorijā ieņem pirmo vietu ES, neraugoties uz ievērojamiem līdzekļiem, kas ir ieguldīti šo slimību ārstēšanā un profilaksē.

Tu atstāji ASV laikā, kad pandēmija gandrīz nevienam pat sapņos nerādījās. Un atgriezies ASV, kad visa Covid-19 krīze ir pilnbriedā. Kā pandēmija ir mainījusi situāciju Amerikā?

Būtiskas pārmaiņas ir attālinātās konsultācijas: man pašlaik pirmdienās visu dienu no deviņiem līdz pieciem ir attālinātās konsultācijas – kaut kas tāds agrāk nebūtu iedomājams. Pašlaik slimnīcās arī nevar ienākt radinieki – tas ir īpaši smagi pacientiem ar nopietnām un neārstējamām slimībām, kas cieš vieni paši, bez ģimenes klātbūtnes, un to nevar kompensēt attālinātās tikšanās.

Vai pats esi vakcinējies?

Jā, esmu saņēmis abas Pfizer vakcīnas. Pēc pirmās jutos labi, pēc otrās saņemšanas vakarā bija nedaudz paaugstināta temperatūra, taču no rīta tā jau bija normas robežās. Neskatoties uz to, protams, jāturpina nēsāt maskas, taču pats jūtos daudz drošāk. Pašlaik mums slimnīcā ir kārtība, kas informē katru ārstu, ja kāds viņa pacients ir saslimis ar Covid-19, un jāturpina ievērot visus drošības pasākumus.

Pēdējā gadsimta laikā šī ir otrā reize, kad cilvēcei ir jāsaskaras ar pandēmiju. Šoreiz gan – atšķirībā no spāņu gripas uzliesmojuma – cilvēcei, šķiet, ir sniegta reāla iespēja cīnīties ar to. Kā tu vērtē mūsu panākumus šajā laukā?

Es bieži vien saviem studentiem dodu datus no spāņu gripas laikiem. Divi lielākie populācijas kritumi XX gadsimtā bija, protams, Otrais pasaules karš un spāņu gripa. Lai gan zinātniskajā vidē vēl joprojām nav panākta vienprātība par to, cik daudzi no tās gāja bojā, skaitļi variē no piecdesmit līdz pat simt un divsimt miljoniem cilvēku. Tas, cik ātri mūsdienu zinātnieki radīja vakcīnu, tiks ierakstīts vēstures grāmatās. Ja šī vakcīna nebūtu atrasta, es domāju, ka mirstība sasniegtu spāņu gripas līmeni.

Lai gan pirms gadsimta mums nebija ne tādu saziņas, brīdināšanas, veselības aprūpes vai zinātnisko iespēju, kādas ir tagad, ir iespējams vilkt daudzas paralēles ar mūsdienu situāciju. ASV medicīnas studentiem bieži vien liek lasīt Sinklēra Lūisa grāmatu Arrowsmith/Erousmits. Tā seko medicīnas studenta dzīvei, kurš spāņu gripas laikā tiek nosūtīts uz kādu no Karību salām. Lūisa padomdevēji bija ārsti un zinātnieki, grāmata saņēma Pulicera prēmiju, un tiek uzskatīts, ka tā visai precīzi attēlo laikmeta notikumus. Vienā no aprakstītajām situācijām grāmatas galvenais varonis ierodas kādā pilsētā Karību salās, un pilsētiņas vadošās personas saka to pašu, ko varam dzirdēt mūsdienās: ''Mēs nedrīkstam aizvērt viesnīcas un kafejnīcas. Jūs nesaprotat – mums tas ir izdzīvošanas jautājums!'' Rodas savdabīga deja vu sajūta – pat pēc simt gadiem nekas nav mainījies par spīti zinātnes, komunikācijas un informācijas aprites attīstībai.

Kā tu vērtē Latvijas medicīnas sistēmu – praktiskajā, akadēmiskajā un politiskajā līmenī?

Pirmkārt, es gribu skaidri pateikt: Latvijā ir ļoti daudz labu mediķu, ārstu, ārsta palīgu, medmāsu, kas dara savu darbu ar milzīgu piepūli un risku, it sevišķi pēdējā gada laikā. Viņi ir palīdzējuši mums reāli izdzīvot. Mēs veselības aprūpi esam badinājuši jau kopš deviņdesmito gadu sākuma: pat Igaunija veselības budžeta rādītājos uz vienu iedzīvotāju uz ES fona izskatās ļoti vāji, bet Latvijai, lai sasniegtu Igaunijas līmeni, ir nepieciešami vēl papildu 600 miljoni eiro. Tā ir milzu nauda, un es nesaku, ka mums pēkšņi sistēmā ir jāiemet šī summa, taču būtu jābūt skaidram mērķim, kā šo līmeni ar laiku sasniegt. Naudas trūkuma apstākļos Latvijas medicīnas sistēmas attīstība nav vienmērīga – aktīvi cilvēki meklē papildu finansējumu savām nozarēm, un viņus par to nevar vainot, taču vienlaikus tādējādi veidojas milzu nevienlīdzība sistēmas iekšienē, kas veicina ārstu un medmāsu izbraukšanu uz valstīm, kurās šī apmaksas kārtība ir godīgāka un vienlīdzīgāka.

Politiskajā līmenī mēs neesam pārgājuši uz Rietumu labās pārvaldības principiem. Princips, ka klīniku un katedru vadītāji var amatā palikt mūža garumā, ir daudzkārt pierādījies kā neveiksmīgs, jo nedod jauniem cilvēkiem iespēju un perspektīvu.

Akadēmiskajā vidē mums nav izveidota skaidra sistēma. Jāsaprot, ka gadījumos, ja vadība nav radusi pie moderniem un Rietumu standartiem atbilstošiem labas pārvaldības principiem, padotajiem ir daudz grūtāk ieviest kādas nepieciešamas reformas un idejas. Mūsu akadēmiskajā vidē dominē kvalitātes kritēriji, kas ir mānīgi, piemēram, ārzemju studentu skaits. Medicīna ir nozare, kurā mēs varētu paziņot, ka uzņemsim 10 tūkstošus ārzemju studentu, un viņi atradīsies, jo šis diploms sniegs iespēju strādāt Eiropas Savienībā. Ārzemju studentu pienesums ir nozīmīgs, taču ir atklāti jāpasaka, ka vācu, zviedru un dāņu studenti, kas izvēlējušies par maksu studēt Latvijā, visdrīzāk nav spējuši iekļūt universitātēs pašu mājās. Tas nav nekas slikts, taču nedrīkst radīt ilūziju burbuļus.

Tu izteicies, ka medicīnas nozare ir badināta jau kopš deviņdesmitajiem gadiem. Līdzīgi arī aizsardzības nozare gadu desmitiem cieta no naudas trūkuma, taču situācija strauji mainījās pēc 2014. gada notikumiem Ukrainā, un nu likumā ir noteikts stabils finansējums Latvijas aizsardzībai. Vai Covid-19 pandēmija varētu radīt līdzīgu grūdienu veselības nozares finansējumam Latvijā?

Domāju, ka ne. Lai cik ļoti es gribētu cerēt uz pretējo, viens no iemesliem, kas lika palielināt aizsardzības budžetu, bija ārējais spiediens, tai skaitā no mūsu sabiedrotajiem. Medicīnas nozarē šāda ārēja spiediena nebūs – tas var būt atrodams tikai sabiedrības iekšienē. Papildu traucēklis attīstībai ir mūsu vilcināšanās veidot dažādus pilotprojektus, kas ļautu eksperimentālā kārtā noskaidrot tādu vai citādāku iniciatīvu derīgumu, neriskējot ar milzu finansējumu, kas būtu vajadzīgs visas sistēmas reformai.

Tiesa, redzot ārstu, medmāsu un citu medicīnas nozarē strādājošo pienesumu pēdējā gada laikā, tas būtu šausmīgi, ja mēs nepamanītu, cik daudz veselībai novirza Igaunija un cik – mēs. Ja mēs neizmantosim šo iespēju, kad ES ir gatava sniegt palīdzību ar saviem atjaunošanas fondiem, lai radītu vai iepirktu darboties spējīgu un pilnvērtīgu e-veselības sistēmu, kas ļautu ne tikai pasūtīt medikamentus, bet arī konsultēt un izglītot pacientus, mums būs milzīgas problēmas nākamajās desmitgadēs.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli


Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata