Rakstu sēriju par Jauno Eiropas Bauhaus sanāk noslēgt uz drusku svinīgas nots – šā gada šai iniciatīvai veltītās balvas konkursā, kas noslēdzās 7. martā, saņemti vairāk nekā 1100 pieteikumu. Pagaidām gan nav zināms, cik aktīvi bijuši Latvijas pārstāvji, bet tas noskaidrosies jau pēc dažiem mēnešiem – uzvarētājus paziņos festivālā, kas jūnija vidū notiks Briselē. Balvas šogad tiks piešķirtas četrās kategorijās, lai veicinātu skaistu, ilgtspējīgu un iekļaujošu vietu izveidi jeb, citiem vārdiem, – atjaunojot saikni ar dabu, atgūstot piederības sajūtu, izvirzot priekšplānā vietas un cilvēkus, kuriem tas nepieciešams visvairāk, kā arī popularizējot ilgtermiņa domāšanu industriālajā ekosistēmā. Līdztekus žūrijas piešķirtajām 16 balvām divas papildu balvas noteiks arī publiskais balsojums.
Protams, ne jau balvas ir noteicošais, kādēļ cilvēki un pašvaldības domā par pilsētvides attīstību. "Galvenais ir saturs," SestDienai teic jauniešu biedrības New East vadītājs Jorens Dobkevičs, kurš kopā ar komandu strādā pie tā, lai Daugavpils 2027. gadā kļūtu par Eiropas kultūras galvaspilsētu (EKG). Arī tad, ja šo mērķi piepildīt neizdosies, vēsturiskās un Daugavpils dažādību atklājošās ēkas topošajā Saules kvartālā agri vai vēlu atkal būs radošuma, mākslas un jaunu ideju pilnas. Saturs ir būtisks arī kuldīdzniecei Maijai Jankovskai, kura vēlas, lai brūkošajā vecajā fabrikā mājotu tik netverama lieta kā demokrātija – pat māksliniekiem, kas namu gribēs izmantot savām darbnīcām, būs jāpierāda, kā viņu veikums palīdz demokrātijai! Šeit gan vēl vajadzīgas ļoti lielas investīcijas, pagaidām tiek meklēti sponsori un vākti ziedojumi. Arī ar maziem solīšiem daudz ko var panākt – gan Maija Jankovska, gan Čiekurkalna attīstības biedrības vadītāja Sandra Feldmane un daudzi citi aktīvi cilvēki dažādās Latvijas pašvaldībās tam ir spilgts apliecinājums. Tiesa, bez pašvaldību vēlmes piedalīties un iespējas piesaistīt līdzekļus šāda vides atdzimšana un pārtapšana mūsdienu prasībām atbilstošā apkārtnē diez vai ir iespējama.
Darīt citādi
Vai Daugavpilij izdosies iegūt Eiropas kultūras galvaspilsētas godu 2027. gadā, taps skaidrs šovasar. Viena no centrālajām pasākumu norises un EKG biroja atrašanās vietām varētu būt tieši Saules kvartāls, jo, kā teic Jorens, tas atklāj pilsētas būtību. "Vienlaikus te ir skaisti plāni, bet blakus ir sagrauta, vēsturiska māja un padomju laika skola. Tā ir Daugavpils, kur robežas izšķīst," viņš paskaidro.
Kvartālā, kas nu atdzimst jaunai dzīvei, ir vairākas pamestas ēkas ar senu vēsturi, tomēr tās vienmēr bijušas saistītas ar jauniešiem un izglītību, atklājumiem un inovatīvām idejām. Starp citu, kara laikos šeit pat testēts penicilīns. Vienā no ēkām vēl nesen bijusi Saules skola, kas tagad tikusi pie modernas jaunbūves, taču līdzšinējā tās mājvieta ir izmantojama. Tieši bijušo skolas ēku arī paredzēts iedzīvināt no jauna – tā varētu būt mājvieta mākslas galerijai, nevalstiskajām organizācijām (NVO) un biedrībām. "Lai tā būtu koprades vieta, nevis katram ir savs birojs un durvis visu laiku stāv aizvērtas. Galvenais, lai būtu sinerģija un kopīga sadarbība," vīziju ieskicē Jorens. Daugavpilī šādas vietas nav, turklāt pērn aizvēries jauniešu centrs Varšavas ielā. Lai gan tā darbības modelis neesot bijis sevišķi veiksmīgs, vismaz bijusi kāda vieta jauniešiem. Tagad pat tādas vairs nav. Pilsētas centrā gan esot daudz tukšu telpu, bet tās pārsvarā pieder privātīpašniekiem, ar kuriem grūti ko sarunāt, jo gluži vienkārši nevar atrast – viņi jau sen aizbraukuši uz ārzemēm. Turklāt simtiem un tūkstošiem kvadrātmetru lielās, vēsturiskās ēkas ir grūti apdzīvot.
"Ja mēs ar šo bijušo skolas divstāvu ēku neko nedarīsim divus trīs gadus, tā ātri sabojāsies un būs vajadzīgi lieli ieguldījumi," norāda Jorens. Lai gan tajā "kaut rīt var iet iekšā un darboties", lielākā problēma ir ļoti dārgi komunālie pakalpojumi, kas būtu jāsedz mājas iemītniekiem. Bezpeļņas organizācijas tur diez vai varētu izdzīvot. Tādēļ nepieciešams ilgtermiņa risinājums, ne tikai izveidojot lētāku, zaļāku un drošāku apkures sistēmu, bet arī piepildot šo vietu saturiski. Daugavpilieši viesojušieslīdzīgos kvartālos Igaunijā un Polijā, bet tur tie tiek veidoti kā uzņēmums, nevis NVO iniciatīva vai pašvaldības projekts, kā to plānots darīt Daugavpilī.
"Šobrīd mums notiek neredzamais posms – tiek rakstīti projekti, lai piesaistītu sadarbības partnerus un izveidotu ilgtermiņa saturu. Šis ir mūsu piemērs, kā mēģinām atrast jaunu saturu vecām ēkām, nebojājot tās ar šiku, bet pārveidojot un attīstot. Galvenais, lai tur būtu iekšā jauniešu idejas, iniciatīvas un izglītības programmas," teic Jorens un smejot piebilst, ka Latgalē vecām ēkām diemžēl bieži vien ir radikāla pieeja: vai nu dara visu ar ļoti lielu vērienu un dārgu renovāciju, vai nedara neko. "Bet mums ir piedāvājums darīt savādāk – vispirms izveidosim saturu un pēc tam meklēsim naudu revitalizācijai. Nav viss jādara uzreiz un par daudziem miljoniem,"uzsver jaunietis.
Centrālā tēma - demokrātija
Bez šika, bet ar savu auru un dziļu domu top arī Demokrātijas kvartāls Kuldīgā. Tiesa, noskatītās telpas, kurās savulaik bijusi gan pienotava, gan metālcehs, ir gana bēdīgā stāvoklī, taču Maija Jankovska ar domubiedriem šajā vietā saskata lielu potenciālu savu un jaunu ideju realizēšanai. Vietas pievienotā vērtība – plašais pagalms. Tieši pirms pandēmijas sākuma šeit noticis pirmais pasākums – sarunu vakars, lai cilvēki izlauztos no "ikdienas burbuļiem". Pēc tā aktīvistu grupiņa sapratusi, ka ir jādarbojas plašāk un jāiesaista arvien vairāk cilvēku. "Lai tas nebūtu viens maziņš pasākums vai festivāls, bet vieta, kur pastāvīgi varētu notikt sabiedriskas aktivitātes, kas riņķotu ap šo centrālo tēmu – demokrātija,"iezīmē Maija.
Kas tad ir demokrātija, un kāpēc svarīgi to izcelt šādā veidā? "Demokrātija ir ik- viena cilvēka brīvība un vienlaikus atbildība ietekmēt to, kādā valstī un sabiedrībā mēs esam. Lielākā problēma – ne vienmēr mēs to protam, jo demokrātiskie procesi ir sarežģīti un lēmumu pieņemšanas process ir ilgs un garš. Tas viss ir jātrenē. Tauta ir ar dažādiem priekšstatiem, līdz ar to jāmācās, kā šie procesi notiek, kā sadarboties un kā savstarpēji uzticēties, jo uzticības līmenis Latvijā ir ļoti, ļoti zems," pārdomās dalās Maija.
Arī Kuldīgā – līdzīgi kā Daugavpilī – telpu pieejamība ir problēma. Kuldīgā nevalstiskajām organizācijām nav vienotas mājvietas, tādēļ Demokrātijas kvartāls varētu par tādu kļūt. "Lielākais klupšanas akmens, lai piesaistītu fondu naudas kaut minimāliem telpu uzlabojumiem, ir tas, ka šī vieta mums nepieder," skaidro Maija. Jau pieminētā ēka, kurā iecerēts izveidot Demokrātijas rezidenci, mākslinieku darbnīcas un varētu strādāt sociāli atbildīgi uzņēmumi, tiek pārdota par 145 tūkstošiem eiro. Summa ir liela, tiek vākti ziedojumi un meklēti sponsori. "Esam entuziasma pilni – ja ne šeit, tad atradīsim citu vietu. Cilvēki, ko mums ir izdevies iekustināt, un procesi, kas ir uzsākti, ir lielākā vērtība. Mēs neapstāsimies un iesim uz priekšu,» apņēmību pauž Maija, bet vienlaikus atzīst, ka pandēmijas laiks "šausmīgi kož", jo nav bijis iespējams rīkot pasākumus, kuros pievērstu cilvēku uzmanību šai idejai.
Iznāca, kā labāk
Tikmēr Toma Egles ģimenes uzņēmumam piederošais trīs hektāru plašais Kaļķu ielas kvartāls Kuldīgā attīstījies tieši pandēmijas laikā. "Mēs īstenībā nezinām, kā tas ir "normāli", bez pandēmijas," viņš piebilst. Sešas ēkas, kurās agrāk atradies autotransporta uzturēšanas un remonta uzņēmums, sākotnēji bijušas ļoti bēdīgā stāvoklī. Ieguldot privātos līdzekļus un Reģionālās investīciju bankas finansējumu, tās lēnā garā atjaunotas. Avārijas stāvoklī vairs palikusi tikai viena un arī, visticamāk, vairs ne ilgi. Jāpiebilst gan, ka bankas nelabprāt dod finansējumu šādiem projektiem ārpus Rīgas un lielajām pilsētām.
Toms atzīst, ka sākotnēji šai vietai nav bijusi tāda vīzija, kāda tā ir tagad, – gluži vienkārši tika meklētas telpas ģimenei piederošajai alus darītavai Duna. Pārējās telpas remontētas un pielāgotas īrnieku vajadzībām. Runājot par kvartāla vīziju, Toms stāsta, ka tajā ir divi bloki. Tā kā Kuldīgas mērķis ir iekļūt UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, vienā kvartāla daļā atrodas tādas Kuldīgai piederīgas lietas kā Edgara Raituma restaurācijas un dabīgo krāsu darbnīca, kalēja metinātāja darbnīca, kur top izstrādājumi no metāla, un skārdnieka darbnīca, kur tiek taisītas notekas un renes. "Šos cilvēkus šeit var satikt, viņi izcili papildina mūsu kvartālu un iedod šo Kuldīgas garšu," uzsver Toms. Otrs virziens – piesaistīt ražotājus.
Pašlaik te ir mājvieta ne vien jau pieminētajai alus darītavai, bet arī Curonia kafijas grauzdētavai, kombučas ražotnei un dabīgās kosmētikas ražotājiem, bet drīzumā plānots atvērt Smoke Farm, kas nodarbosies ar gaļas produktu ražošanu un ēdināšanu vasaras sezonā. Kvartālā atrodas arī pasaules slavenā klavierbūvētāja Dāvida Kļaviņa darbnīca Klavins
Piano, par kuru SestDienā esam rakstījuši jau iepriekš un kur mūsu viesošanās laikā apskatāmas unikālas, apzeltītas un patiesi iespaidīgas vertikālās klavieres – tās ceļos pie ļoti bagāta cilvēka ASV. Te ir arī Latvijas pasta un Rīgas piena kombināta loģistikas centrs. Toms aprēķinājis, ka kvartālā esošajos uzņēmumos strādā ap 80–90 cilvēkiem. "Prieks, ka kvartālā ir vairāki nomnieki un, ja kāds pēkšņi no šejienes aiziet, vietā varam dabūt jaunus. Nav tik sāpīgi kā tad, ja liels uzņēmums pārtrauc pastāvēt vai pārceļas uz citu vietu," viņš stāsta.
Vasarā kvartālā notiek pasākumi un koncerti. Tas lieliski papildina pilsētas vēsturisko centru un piesaista tūristus. "Pluss ir tas, ka nomnieki lietas paši rada un veido kultūras dzīvi,» norāda Toms. Nākotnē plānots piesaistīt arvien jaunus īrniekus, kas ietilptu kvartāla koncepcijā. "Sākotnēji šis viss bija eksperiments, bet, redzot, kā tas viss izvērties, tas dod mums stimulu tālāk attīstīties. Doma ir radīt vidi tādu, lai šeit rodas jaunas idejas un cilvēki satiekas," sarunu noslēdz vietas saimnieks.
Dārzs pret vientulību
Izvilkt no mājām vietējo kopienu bija arī pirms septiņiem gadiem izveidotās Čiekurkalna attīstības biedrības sākotnējais mērķis. Jāpiebilst, ka Rīgā kopumā ir 58 apkaimes, katrā – savi aktīvisti. Čiekurkalnā sākumā vienojošais pasākums bija mājražotāju tirdziņi, jo apkārtnē nav ne parka, ne skvēra, ne kultūras nama. Septiņu gadu laikā joprojām nav, lai gan pašvaldība skvēru šeit ir iecerējusi izveidot.
"No brīža, kad sākām par to runāt un mums skices kopā ar Rīgas domi ir izstrādātas, jau pagājuši trīs gadi. Finansējums arvien nav nonācis līdz Čiekurkalnam. Perspektīvā savs skvērs mums būs, tikai nav zināms, kad,» stāsta Čiekurkalna attīstības biedrības vadītāja Sandra Feldmane. Viņa atzīst, ka nauda ir izkususi citās Rīgas vajadzībās. Tiesa, šobrīd pašvaldība izvērtē visu galvaspilsētas apkaimju centrus vienlaicīgi un meklē piemērotāko finansējuma modeli. "Tad arī būtu jāseko naudai, bet zinām, ka šogad tas nebūs. Katru gadu mēs ceram uz nākamo gadu,» noteic Sandra un vienlaikus atzīst, ka pašvaldībā pēdējā gada laikā plānošana ir kļuvusi sistemātiska, bet skaidrs, ka ir nopietnas problēmas ar finansējumu. "Domei bieži vien jāizvēlas, ko kurā gadā darīt."
Uz privātīpašnieka zemes, kur notiek tirdziņi, šopavasar vismaz ierīkots laukums ar laternām un futbola laukums, vasarā būšot arī basketbola grozi, iespējams, tenisa galds. Tāpat izdevies piesaistīt finansējumu, lai Rīgas Centrālās bibliotēkas pagalmā izveidotu dārzu. "Tā būs ikdienas kultūras vieta, kurā ģimenes, bērni, seniori gribētu ienākt. Pastāvīga vieta, kur ir grāmatu plaukts ārā zem nojumes, spēļu apmaiņas punkts, plānots izvietot šūpuļtīklus, bērniem tentus rotaļām, piknika galdus. Te taps arī kopienas dārzs jeb mazdārziņi. Varēs ar kaimiņiem satikties, apskatīties, kā vecie māca jaunos. Tas būtu kā dārzs pret vientulību," vīziju ieskicē Sandra.
Kā tikt pie finansējuma
Zane Petre Eiropas Komisijas pārstāvniecības vadītāja Latvijā
Tām pašvaldībām, uzņēmumiem vai organizācijām, kas vēlas īstenot Jaunā Eiropas Bauhaus idejas, ir plašas iespējas realizēt savas ieceres, piesakoties arī Eiropas Savienības finansējumam. Piemēram, projektus var izstrādāt par vietu vai objektu pārveidi, inovāciju ieviešanu vides pilnveidei un daudz ko citu. Bauhaus projekti tiek finansēti gan no Apvāršņa, gan Erasmus+, gan LIFE, gan citām programmām. Svarīgākais ir negaidīt uz konkrētu naudu, kas būs domāta tikai un vienīgi Jaunajam Bauhaus, bet gan interesēties un sekot līdzi jaunākajai informācijai par atvērtajiem konkursiem un visu citu programmu ietvaros pieejamo finansējumu.
Noteikti vērts iepazīties arī ar Atveseļošanas fonda plānu, jo arī tas aptver iespēju realizēt ilgtspējas un inovāciju projektus. Turklāt Latvijā viens no Jaunā Eiropas Bauhaus ieviešanas kontaktpunktiem ir Latvijas Pašvaldību savienība, kas arī var palīdzēt ar jaunāko informāciju par pieejamajiem resursiem, savu skatījumu uz aktualitātēm saistībā ar šo iniciatīvu vai pat piedalīties ideju koprades procesā.
Vēl viens iespējams virziens, kurā skatīties, ir šos projektus radīt, sadarbojoties pārrobežu līmenī, veidojot starptautiskas un starpdisciplināras komandas. No tā iegūtu gan projektu kvalitāte, gan Latvijas projektu īstenotāji. Faktiski Bauhaus ideju realizēšanas veiksmes pamatā ir proaktivitāte un plašāks skatījums uz notiekošajiem procesiem valstī un Eiropā kopumā, ņemot vērā sintēzi starp estētiku, ilgtspēju un iekļaujošu vidi.